Marokas paradoksi un valdzinājums

 09. jūnijs 2009 17:00 Raksts  skatījumi: 5341

Vairāki Latvijas gleznotāji, Edmunda Luča iedvesmoti, jau otro gadu glezno Marokas pilsētā Marakešā. Arī mani gleznotājs Edmunds Lucis bija apbūris ar brīnumainajiem stāstiem par šo sārto pilsētu.Teiksmainas zemes vilinājums stāstos, krāsas un tēli gleznās - tas viss rosināja fantāziju un iztēli.



Augstie Atlasa kalni. Autores foto.


Rotas un paklāji ar senatnes smaržu
Vispirms Edmunds ar ideju par gleznošanas plenēru Marakešā bija aizrāvis manu vīru, kurš pusgadu iepriekš domīgi noteica, ka februāri viņam nav iemesla nebraukt. Un tad tiešu jautājumu par braukšanu saņēmu arī es. Lai mēs ne nieka nešaubītos, tika piebilsts, ka biļetes vienai personai maksā tikai piecdesmit latu. Jātiek vienīgi līdz kādai no lielajām Eiropas pilsētām un tad ar lēto lidmašīnu tieši uz Marakešu.Tā kā es negleznoju, tad nolēmām, ka vīrs brauks divas nedēļas iepriekš - gleznos, filmēs, iepazīs vidi. Un kad atbraukšu es, izklaidēs mani.
Dzīve ieviesa savas korekcijas - dažādu apstākļu dēļ vīram bija jāpaliek mājās, bet es lidoju pie septiņiem brīnišķīgiem Latvijas māksliniekiem.
Braukšana jau ļoti vienkārša. Marakešas lidostā bija tikai jāaizpilda anketa, kuru robežsargs ļoti rūpīgi izpētīja. Tajā obligāti jānorāda apmešanās adrese. Kaut kur internetā lasīju, ka, minot nodarbošanos, neesot ieteicams atzīties, ka esi žurnālists. Tā arī nezinu, vai tas tiesa vai joks.

Mums labi pazīstamais auseklītis, zalktis un arī citi latvju raksti Marakešas tirgū uz paklājiem ir biežāk un bagātīgāk redzami nekā Latvijā Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja gadatirgū.

Zināju, ka mani lidostā sagaidīs taksometra šoferis Džafars ar lapu, uz kuras būs mans vārds un auseklītis. Ak, tu, tētīt, to sagaidītāju ar zīmītēm bija tik daudz, ka tad, kad beidzot atradu savu vārdu, pat palēcos apkārtējiem par lielu prieku. Biju tik satraukta, ka nepamanīju, vai auseklītis maz ir. Skaidrības labad jāpiebilst, ka mums labi pazīstamais auseklītis, zalktis un arī citi latvju raksti Marakešas tirgū uz paklājiem ir biežāk un bagātīgāk redzami nekā Latvijā Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja gadatirgū. Pa ceļam Džafars veikli bārstīja man brīžiem netveramā angļu valodā visādus skaitļus - cik km garš ir pilsētas mūris, cik km3 liela ir vecpilsēta Medina, cik iedzīvotāju utt. Izrādījās, ka šoferītis zina vairāk vai mazāk piecas valodas. Pats apguvis darbā.

Šoferi un karalis
Šajā reizē gleznotāji bija izvēlējušies dzīvesvietu ārpus pilsētas, kur pietiekami plašumi gleznošanai un pie mājas arī mauriņš, lai varētu sauļoties. Līdz pilsētai bija jābrauc, un tas vienmēr izvērtās par sava veida piedzīvojumu. Varēja gadīties gan taksis, gan kāds privātais. Abos gadījumos par cenu jāvienojas pirms iekāpšanas. Bez franču un arābu valodas zināšanām reizēm saprasties bija pagrūti, bet pirksti, aktīva mīmika un atvieglota angļu valoda noderēja. Arī rēķināšana samērā vienkārša - viens eiro atbilst 10 dirhamiem.
Es ilgi nevarēju aptvert viņu braukšanas manieri. Ja ir divvirzienu iela un katrā pusē divas joslas, tad marokāņu izpratnē tā var pārvērsties par piecu, sešu vai vispār nesaprotamu joslu daudzumu ielu. Brauc visu veidu mašīnas un divu riteņu transports, kā arī zirgu, ēzeļu un mūļu pajūgi. Viņi visi kustējās apbrīnojami vijīgi pa sev vien izprotamām trajektorijām. Visdīvaināk bija, kad mūsu taksīša šoferis brīdī, kad bijām vienīgie pa abām joslām, konsekventi brauca pa joslas līniju. Vēl citādāk uzvedās gājēji. Viņi šķērsoja ielu
tur, kur tiem vajadzēja, pat vislielākajā mašīnu burzmā. Jo pie gājēju pārejām stāvēt un gaidīt, kad kāds palaidīs, va rēja bezgalīgi. Lai šķērsotu ielu, ir vien kārsi jāsajūt braukšanas pulss un jāiet. Arī es drīz vien iemācījos tā pāriet ielu.

karalis patiešām ļoti rūpējas par savu tautu. Sociālās mājas, mobilie sakari, bezmaksas augstākā izglītība, satelīts virs katras, arī nabadzīgākās, mājas, strauja dzīvokļu māju celtniecība, tūrisma attīstība - tas viss ietilpst viņa rūpju lokā.

Pilsēta bija pilna ar policistiem. Nevarēju saprast, kāpēc viņi neķer tos braucējus, bet izrādījās, ka Marakeša ir karaļa apmešanās vieta - viņi sargāja karali, kura ģīmetne bija tik bieži redzama it visur, ka atsauca atmiņā padomju laikus. Vienīgi atšķirība - karalis patiešām ļoti rūpējas par savu tautu. Sociālās mājas, mobilie sakari, bezmaksas augstākā izglītība, satelīts virs katras, arī nabadzīgākās, mājas, strauja dzīvokļu māju celtniecība, tūrisma attīstība - tas viss ietilpst viņa rūpju lokā. Tikai tas nes līdzi arī kultūras rietumnieciskošanos. Eiropieši, kas tur dzīvo ilgāku laiku, bēdīgi secinājuši, ka pēc gadiem Marakeša būs tipiska rietumu pilsēta. Savdabīgais tiks saglabāts tikai tūristu vajadzībām vecpilsētā Medinā.

Vecpilsētas vilinājums
Medina mani reizē vilināja un atbaidīja. Milzīga senatnīga mūra ieskautā vecpilsēta vilināja tāpēc, ka izskatījās tieši tā un vēl labāk, nekā biju iztēlojusies, - krāsas, skaņas, smaržas un atmosfēra - viss, kā rāda filmās vai lasāms aprakstos. Baidīja tāpēc, ka neredzēju tai ne gala, ne malas. Karte Medinā un arī Marakeša kopumā ir diezgan lieka. Ja pie mājām vismaz krustojumos nav ielu nosaukumu, tad kam vajadzīga karte? Klīstot pa Medinas šaurajām ieliņām, bija arī jāuzmanās. Divriteņi, visu veidu mopēdi, arī ēzeļu vai mūļu vilktie rati negaidīti varēja parādīties arī visšaurākajās ieliņās. Kā viņi neko neapgāza, kā nesaskrējās - tas man paliks noslēpums. Bija tāda izjūta, ka sarūmējas un braucējus palaiž garām ne tikai cilvēki, bet arī preces. Jā, preces... Arābu līkie dunči, čības, lakati, raibi paklāji, koši apģērbi, mūzikas instrumenti, garšvielas, ķīniešu ražotās preces, keramika, pinumi, galvassegas, rotaslietas, ēdieni... Man tā arī neizdevās atrast vienu un to pašu veikaliņu divreiz. Ar patiesu apbrīnu sekoju Edmundam Lucim, jo viņš atšķirībā no manis vienmēr nonāca tajā vietā, uz kuru gribēja doties.

Klīstot pa Medinas šaurajām ieliņām, bija arī jāuzmanās. Divriteņi, visu veidu mopēdi, arī ēzeļu vai mūļu vilktie rati negaidīti varēja parādīties arī visšaurākajās ieliņās.

Medinas centrālā vieta ir laukums Jemaael Fna. Pa dienu tur var sadzerties svaigi spiestu apelsīnu sulu, aptaustīt čūskas, ļauties berberu sieviešu roku vilinājumam, kas apglezno ar hennu. Ja patīk spalgas taurītes un ātrs ritms, var klausīties dažāda lieluma grupu izpildījumā tradicionālo mūziku. Var arī baudīt skaidrā arābu valodā pasakas un stāstus. Pasakas šajā laukumā stāsta no aizlaikiem. Neticami, bet katram stāstniekam apkārt sapulcējas krietns pūlītis ma-rokiešu. Bija ļoti pamanāms, ka visi sižetu jau zina, tikai bauda un pārdzīvo līdzi stāstam vēlreiz, lai apmierināti sarosītos, kad izdevies kādu notikumu sevišķi labi izstāstīt. Stāstnieki visai minimāliem līdzekļiem arī centās vizuāli papildināt stāstu. Redzēju kādu vīru, kurš zaķa attēlošanai bija piesējis ar auklu sev pie galvas divas vecas pazoles. Stāstījuma forma kā mūsu seriāliem - tikai aizraujošākajā vietā nevis reklāmas pauze, bet naudas samešana cepurē. Stāstnieks - tā ir profesija.

Tirgus un tirgotāji
Laukumā redzēju arī dīvaināko tirgus piedāvājumu. Uz kāda galdiņa zem saulessarga vīrs bija izlicis zobu protēzes. Es gan nemanīju, ka tās kāds piemērītu vai iegādātos, bet šis piedāvājums mani tiešām jo ļoti pārsteidza. Vēl viens interesants piedāvājums bija dažādas preces, kas izgatavotas no vecām mašīnu riepām, - lieli grozi, spaiņi, krūzes un arī gleznu rāmji.
Interesanti, ka lietu izgatavotāji bieži strādāja turpat uz vietas - tirgotavā. Varēja vērot darbā gan tradicionālo apģērbu, gan čību šuvējus, gan kalējus un pinējus, rotkaļus un virpotājus, gan cepuru adītājas un audējus. Varēja arī pasūtīt sev nepieciešamo lietu vajadzīgajā izmērā un krāsā. Turpat tika krāsotas dzijas un turpat, šaurajās ieliņās, augstu virs galvām arī izkarinātas un žāvētas. Vieglā vējā šūpojošās dzijas trakās krāsās pret debesu fonu mūsu valstī nosauktu par instalācijām, bet tur - ikdiena.
Vakaros lielo laukumu aizpildīja cepto zivju tirgotāji. Veikli tika saceltas sastatnes, sagatavoti katli un galdi, pārvilkts jumts, aizdegtas lampiņas. Svaigi cepto zivju smarža vilināt vilināja. Klāt plācenis, zaļumi un svaigu tomātu biezenis. Un garšo lieliski. Tas nekas, ka jāēd ar rokām.

Vēl viens interesants piedāvājums bija dažādas preces, kas izgatavotas no vecām mašīnu riepām, - lieli grozi, spaiņi, krūzes un arī gleznu rāmji.

Kalnos
Bijām aizbraukuši arī uz kalniem. Augstie Atlasa kalni ir kādas stundas brauciena attālumā. Taksometrs uz visu dienu katram no četriem tā braucējiem izmaksāja tikai septiņus latus. Nav problēmu taksī sasēdināt arī sešus cilvēkus. Džafars par visām varēm gribēja parādīt ūdenskritumu. Pa ceļam tikām ievesti apskatīt berberu māju. Jutos kā mūsu brīvdabas muzeja filiālē - piesta, rokas dzirnavas, krāsns - viss kā pie mums. Un tie raksti uz paklājiem! Kā mūsu jostu segas. Kad atklāju, ka viņiem ir arī saktas, tad ar kādu berberu vienojāmies, ka mūsu tautas kaut kur kaut kad ir satikušās. Tradicionālajā sieviešu rotu komplektā, gluži kā mums arheoloģiskajā, ietilpst ne tikai saktas, bet arī rotadatas un važu rotas.
Kalnos, kur drīz vien bija redzamas sniegotās virsotnes, tikām nodoti gida rokās. Puisis ļoti profesionāli vadīja mūs pa akmeņaino, brīžiem stāvo un slideno taku līdz ūdenskritumam. Pie ūdenskrituma, protams, kafejnīca, bet pa ceļam lejā - neskaitāmi tirgotāji ar rotām, dunčiem, traukiem, akmens figūrām utt. Šeit preces lētākas nekā pilsētā, kaulēšanās - pielaidīgāka. Džafars mūs aizveda arī uz pareizo ēšanas vietu. Viņš piekodināja neēst pa ceļam redzamajās kafejnīcās, kur nav neviena apmeklētāja. Reiz pagatavots ēdiens tur stāvot vairākas dienas. Viņš arī brīdināja nepirkt lētās rotas, no kuru tirgotājiem grūti izvairīties. Bet nav viegli atturēties no pirkšanas, ja par mazām naudiņām var nopirkt vairākas krāšņas rotas. Tas nekas, ka no neīstiem akmeņiem.

Jutos kā mūsu brīvdabas muzeja filiālē - piesta, rokas dzirnavas, krāsns - viss kā pie mums.

Džafars parādīja arī ceļu, pa kuru var aizbraukt līdz slēpošanas vietām. Lai arī sniegotās kalnu virsotnes redzēju pati savām acīm, tas, ka Āfrikā var slēpot, likās jocīgi, tādēļ jau mājās Rīgā apskatījos internetā. Pārliecinājos, ka piedāvājums tiešām ir bagātīgs. Dažādas grūtības pakāpes nobraucieni, viesnīcas, izklaides marokāņu izpratnē.
Mani ļoti ieinteresēja berberu sudraba rotas. To forma, raksti, sudraba izjūta, zināma paviršība apdarē radīja ilūziju, ka darinātāji turpina no senčiem mantoto prasmi sazināties ar sudrabu. Vēl nepameta izjūta, ka daži izstrādājumi ir darināti pirms daudz gadiem. Tā pati izjūta pārņēma veikalos ar stāvgrūdām piekrautiem paklājiem. Daži pat izskatījās drusku palietoti, es teiktu -vēsturiski. Bet ārkārtīgi skaisti!
Pēc Dar Si Saīda muzeja apmeklējuma nāca vēl viens skaists atklājums - to pašu, ko karina muzejā pie sienas aiz stikla kā lielu vērtību, joprojām var nopirkt tirgū. Paklājs muzejā un tirgū var būt ļoti līdzīgs. Vienāds ne, jo katrs ir unikāls. Tas pats attiecas uz rotām, keramiku un citiem tautas mākslas iz-strādājumiem.
Visbeidzot. Vietējie bieži lieto teicienu - inšolla - kā Allahs lems. Viņu patiesā paļaušanās Dievam, rīcībā un darbos piepildīta ticība, nes to rāmo iekšējo mieru, kā tik ļoti pietrūkst vienmēr aizņemtajam, mūžīgi skrienošajam un egoisma pārņemtajam rietumu kultūras cilvēkam.

Autore: Zane Šmite

Materiāls publicēts sadarbībā ar žurnālu labākajiem gadiem 40plus.



0 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk