Alpi - kalni, ezeri, pilis un cilvēki

 09. jūnijs 2009 16:00 Raksts  skatījumi: 6608

Uz Alpiem ik gadu dodas simtiem latviešu (iespējams, pat tūkstošiem), taču pārsvarā - izbaudīt slēpošanas vai kalnos kāpšanas priekus. Bet bariņam latviešu ar tūrisma firmas Relokstūre gides Evitas Grīnbergas iniciatīvu pirms kāda laiciņa radās vēlme iepazīt vareno kalnu pērles - septiņus Alpu ezerus.



Brauciens Garda ezerā. Autores foto.


Baznīca, kur laulājās fon Traps
Mūsu pirmais ceļamērķis - Mēness ezers (pazīstams ari kā Mondsee) - atrodas netālu no Zalcburgas. Tā krastā atrodas skaista baznīciņa. Tā pati, kurā visiem zināmajā un mīļajā filmā Mūzikas skaņas salaulājās Marija ar fon Trapu. Tiesa, šķiet, filmā tas notika kādā no Zalcburgas katedrālēm, tomēr patiesībā - tas bija šeit. Baznīcā, kā jau gandrīz visur Eiropā, var klusu pasēdēt un padomāt, papriecāties par krāšņajiem rotājumiem un vitrāžām, aizdegt protams, nopirkt kādu suvenīru, kuru te nav mazums. Starp citu, ezers un pilsētiņa pie tā nozīmīga ar dažādiem festivāliem, bet galvenais - šurp esot jābrauc pilnmēness naktī, kad ezers izskatoties īpaši skaists, noslēpumains un romantisks...


Ciemos pie pasaku karaļa
Tālāk ceļš ved uz Kīma ezeru. Uz vienas no tā salām savu pili uzcēlis tautā tik mīlētais un par pasaku karali joprojām godātais Bavārijas valdnieks Ludvigs II. Tas pats, kura kontā pirms tam jau bijušas Noišvānšteinas un Linderhofas pilis, kas atrodas Versaļu un savu iemīļoto karali Luiju XIV, Ludvigs II pamanījās kārtīgi izputināt valsts kasi. Un naudiņa ir likta lietā godam - greznības ziņā pils tiešām neatpaliek no Versaļas, vien nedaudz miniatūrāka. Pēc pāris zāļu apskates gribot negribot sāc domāt - nav brīnums, ka, dzīvojot tik nomācošā greznībā, cilvēks kļūst mazliet dīvains... Tomēr gan vācieši, gan austrieši Ludvigu II mīl joprojām. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pilis un tūristi, kas šeit ierodas, tiem ienes brangu naudiņu. Diezin vai Ludvigs II viņā saulē par to priecājas, jo, pilis ceļot, nav gribējis, ka tās redz sveša acs.

Viss brauciens bija ļoti lēns, tāpēc beigās itālis nolemj uzsist asinis un uz krastu dodas tādā tempā, ka laivas priekšgals paceļas stāvus gaisā.

Ezers ar pazemes avotiem
Šķērsojot Eiropas tiltu, kas savieno Austriju ar Itāliju, esam nokļuvuši Dienvidtirolē.
Starp citu, šī tilta (tas ir vairāk nekā vienu kilometru garš un apmēram 200 metru augsts) celtniecības izmaksas ir krietni mazākas, nekā tagad izmaksās mūsu Dienvidu tilts Rīgā. Lai nu kā, naktsmājas esam atraduši Briksenā, kas mūs sagaida ar +30 grādu temperatūru pat septiņos vakarā, ļoti omulīgiem minerālūdens baseiniem un izcilu itāļu picu. Par sešiem eiro var kārtīgi ieturēties. Bet spēku vajadzēs, jo nākamajā rītā jātiek līdz Garda ezeram un Sirmiones pussalai. Te paredzēts brauciens ar laivām pa ezeru un vecpilsētas apskate, kā arī limončello un īpašā Sirmiones saldējuma nogaršošana. Izkāpjot no autobusa, atliek vien iesaukties īsti itāliskā stilā: "Mamma mia!", jo ārā valda tāāāāda svelme, ka tu, cilvēks, saproti - šim klimatam neesi īsti pareizi apģērbies. Taču to var labot, iepērkoties kādā palielā teltī, kurā saimnieko divi puiši, kas itāļus atgādina visai aptuveni. Drīzāk tie varētu būt arābi. Pēc viņu neveiksmīgā mēģinājuma sazināties ar mums krieviski (ak, Kungs, tus...) vienojamies, ka tomēr sarunāsimies angliski, un pat izdodas veikt darījumu - atjaunot garderobi, kas Itālijas klimatam ir stipri piemērotāka.
Tad arī esam gatavi doties izbraucienā ar motorlaivām. Mūsu laivas kapteinis ir pasirms un ļoti galants itālis, kurš lēnā un visiem saprotamā angļu valodā izstāsta pussalas vēsturi, kas iesniedzas tālu viduslaikos, parāda māju, kurā savulaik dzīvojusi pasaulslavenā operdīva Marija Kallasa, un pēc tam ezerā aizved uz vietu, no kuras paceļas tūkstošiem burbuļu. Izrādās, te laužas ārā karstie avoti, kas pamatīgi sašūpo mūsu laivu, bet tikmēr gids stāsta, ka karstais ūdens no avotiem pa caurulēm tiek aizvadīts uz netālajām SPA viesnīcām, kur veiksmīgi likts lietā. Jāteic - viss brauciens bija ļoti lēns, tāpēc beigās itālis nolemj uzsist asinis un uz krastu dodas tādā tempā, ka laivas priekšgals paceļas stāvus gaisā. Pēc šāda brauciena Sirmiones saldējums, kam līdzīgu grūti atrast, ir īsti vietā. Bet, ja rodas vēlme, var sameklēt īstu itāļu krodziņu, kurā tūristi iemaldās ārkārtīgi reti, un pasūtīt kārtīgu sviestmaizi jeb brušeta un limončello - diezgan specifisku citronu liķieri, kurš dzerams tikai un vienīgi Itālijā, jo, atvests uz Rīgu, zaudē visas savas labās īpašības.

Vispār cepuri nost šveiciešiem. Šī tauta mīl tūristus. Viņus neinteresē, no kuras pasaules malas esi nācis - visi tiek apkalpoti vienlīdz laipni.

Holivudas zvaigznes tomēr nesastopam
Par Komo pilsētiņu, kas atrodas tāda paša nosaukuma ezera krastā, mēdz teikt - te patīkot apmesties Holivudas zvaigznēm. Tomēr nevienu slavenību nesatiekam - iespējams, tādēļ ka ir pārāk agrs. Taču ne tik agrs, lai ar funikuleru nevarētu doties kalnā, kas slejas pāri pilsētiņai, lai papriecātos par panorāmu. Starp citu, augšā kalnā arī risinās dzīve: divas vecas itālietes laiskā solī dodas uz tuvējo baznīciņu, bet kāds kungs nolēmis aplaistīt jumta terases dārzu un par ziņkārīgajiem tūristiem neliekas ne zinis. Tad vēl var papriecāties par krāšņo skatu, nobraukt lejā, izķemmēt veikalus, jo visā Eiropā pilnā sparā rit izpārdošanas, izdzert tasīti kārtīgas itāļu kafijas un - aidā! - uz nākamo vietu.

Zili stikli, zaļi ledi...
Šveices visitāliskākajā daļā - Lugāno - savas dienas trimdā aizvadīja dižie latviešu dzejnieki Rainis un Aspazija. Tāpēc ekskursiju sākam ar viņu memoriālo muzeju, kas diemžēl atkal ir slēgts. Jāiztiek ar nofotografēšanos pie memoriālās plāksnes. Tad pa līkumaino kalnu ceļu var doties lejā uz pilsētiņu, lai to iepazītu, jo laika līdz kuģīša braucienam pa ezeru ir vēl bezgala... Tad nu ir īstais brīdis nobaudīt dārzeņu biezzupu (minestrone), kas kopā ar aukstu alu garšo vienkārši dievīgi, papriecāties par smalkām mašīnām, iemest aci kādā veikalā un secināt, ka Šveice nemaz nav tik dārga.
Protams, skatoties, ko un kur pērk. Ja veicas tikt pie akcijas precēm, tad to pašu slaveno Šveices šokolādi (divas par vienu cenu) laimējas nopirkt par 5 Šveices frankiem, kas varētu būt kādi 2-3 lati. Pēc tam vēl ar kuģīti izmetam līkumu pa Lugāno ezeru. Tā augšējo stāvu okupējuši tūristi, bet apakšējo - vietējie, kam kuģītis ir tikai ikdienišķs sabiedriskais transports. Skatienam paveras kalni, milzīgas greznas un sakoptas villas, nelielas vasaras mājiņas pašā ūdens malā...

Ar diviem zobratu vilcieniņiem dodamies vairāk nekā divus kilometrus augstajā kalnā, kur termometra stabiņš noslīdējis līdz 0 grādiem un ir pat uzsniedzis slapjš sniegs.

No šejienes arī labāk aplūkojama baznīciņa, uz kuru Rainis esot kāpis katru dienu. Mēdz jau stāstīt, ka vienu laiku dzejnieki naudas trūkuma dēļ iztikuši bez pusdienām, tādēļ Rainis katru dienu gājis lejā uz ezeru un pāris stundu sēdējis ūdenī, lai nomāktu izsalkumu. Tūristiem un vietējiem gan tas nedraud, jo gandrīz katrā kuģīša piestātnē ir vismaz viens vai vairāki restorāni ar mājīgām terasēm, kas aicināt aicina ieturēties - tāpat kā tur sēdošie vakariņotāji, kas mums draudzīgi māj ar roku.


Divas paradīzes ezera vidū
Nelielajā Strezas pilsētiņā pie Ma-džores ezera pavadīsim dienu bez autobusa, jo paredzēta ezera salu apskate. Tādu te netrūkst, bet īpaši savu uzmanību pievēršam divām - Isola Madre un Isola Bella jeb Mātes un Meitas salai. Šķiet, stāsts bija tāds, ka pirms vairākiem gadsimtiem tās iegādājusies grāfu Borromeo dzimta, uz abām uzcēlusi pilis (gan visai pieticīgas pēc skata) un iekopusi krāšņus dārzus. Ir prātīgi apskati sākt ar Meitas salu, jo tā ir īsta paradīze: milzu magnolijas, bambusu audzes, krāsainas ūdensrozes, ziedošas gardēnijas, bugenvilejas, orhidejas un vēl, un vēl, un vēl... Vārdu sakot, viss, kas piestāv subtropiem un kas zied, kuplo, smaržo, zaļo... Un kur nu vēl baltie un parastie pāvi, kas brīvi pastaigājas pa parku, par godu tūristiem reizumis izplešot krāšņo asti. Bet zelta un baltie fazāni ir tik droši, ka gandrīz vai nāk klāt prasīt kādu kārumu, jo acīmredzot tā pieradināti. Pils no ārpuses gan izskatās mazliet noplukuši, jo, kā teic gide Evita, itāļiem ir daudz kultūras un vēstures pieminekļu, bet nav naudas to uzturēšanai. Iekšpuse arī visai pieticīga, taču pamanām dažas izcili skaistas Venēcijas stikla lustras - tās gan ir īsts mākslas darbs!
Arī otrai saliņai nav ne vainas - pils ir mazliet krāšņāka, bet dārzs izskatās pārāk civilizēts... Turklāt pamazām tuvojas negaiss, tādēļ mūkam uz trešo saliņu. Uz tās atrodas zvejnieku ciematiņš, kurā iespējams nobaudīt ezerā ķertās zivis. Tie, kas ēda, teica, ka esot bijušas labas. Bet tad aši vien jāsteidzas uz krastu, jo ezers jau uzsit vilni un arī vējš pieņemas spēkā. Tiklīdz tiekam viesnīcā, sākas īsts Alpu negaiss, kas ilgst vismaz četras stundas, - ar pamatīgiem pērkona dārdiem, kas atbalsojas kalnos, un drausmīgu lietus gāzi. Bet nav slikti pieredzēt arī ko tādu. Pieredzējuši kalnos kāpēji teic - ja tāds negaiss pārsteidz kalnos, tad diez kas nav. Paldies Dievam, viesnīcā nekas nedraud, vienīgi uz brīdi visā pilsētā pazūd elektrība.

Visas versijas izpelnās smieklu brāzmas, tāpat kā versijas par to, kā lopiņi tiek lejā no kalna. Varbūt apguļas uz sāniem, pievelk kājas un, zvanam skanot, ripo lejā? Ej nu zini...

Lokāmo - zvaigžņu pulcēšanās vieta
Starp citu, tā paša Madžores ezera krastā atrodama vēl viena interesanta pilsēta - Lokāmo. Kā zināms, tā atrodas Šveicē un pazīstama ar šeit notiekošajiem kinofestivāliem. Mēs trāpām taisni festivāla laikā, kad pilsēta nodevusies laba kino baudīšanai un visur redzama festivāla simbolika, tiek tirgoti suvenīri, notiek ielu koncerti (piemēram, lieliskā melnādainā džeza dziedātāja ar tikpat lielisko vijolnieci ir neaizmirstams pārdzīvojums). Tomēr mūsu ceļš atkal ved augšup. Vispirms ar Šveicē tik ierasto zobratu vilcieniņu, tad - lielā gondolā un vēl tālāk - sēžamkrēslos (nu tādos, ar kādiem kalnā dodas slēpotāji). Brauciens ir pailgs, toties skats, kas paveras, atsver ceļamrīkos pavadīto laiku... Pie kājām ir Madžore un Lokāmo, bet tālāk, cik vien sniedzas skatiens, - kalni, kalni, kalni, mazliet sniega, mākoņi, saule, migla, lietus...

Autobusam vietas var nepietikt
Vispār cepuri nost šveiciešiem. Šī tauta mīl tūristus. Viņus neinteresē, no kuras pasaules malas esi nācis - visi tiek apkalpoti vienlīdz laipni. Tomēr ir viena problēma - to, ka uz kalnu ceļa ir kādi ierobežojumi, var uzzināt tikai pēc pāris līkumiem. Un tas nozīmē vien - ja autobuss ir pieveicis pāris līkumu (paši zināt, ko nozīmē braukt pa serpentīnu), tad apgriezties vairs nav iespējams, tādēļ lejā jābrauc atmuguriski. Bet to var pieskaitīt pie kalnu atrakcijām. Pie atrakcijām es pieskaitītu arī Davosas - slavenā kalnu kūrorta, kas pazīstams arī no Remarka romāna Trīs draugi, - apmeklējumu. Ar diviem zobratu vilcieniņiem dodamies vairāk nekā divus kilometrus augstajā kalnā, kur termometra stabiņš noslīdējis līdz 0 grādiem un ir pat uzsniedzis slapjš sniegs. Tādēļ sarīkojam pirmo pikošanos, kas augusta vidū varētu būt neparasta nodarbošanās, un apspriežam, kā govis tikušas tik augstu. Visas versijas izpelnās smieklu brāzmas, tāpat kā versijas par to, kā lopiņi tiek lejā no kalna. Varbūt apguļas uz sāniem, pievelk kājas un, zvanam skanot, ripo lejā? Ej nu zini... Visbeidzot - Lehā pilsētiņa, ko dēvē par karaļu kūrortu. Te ziemā mēdz iegriezties karaliskās personas - savulaik princese Diāna kopā ar mazajiem (ak, jā, tagad lielajiem) dēliem, bet tagad Nīderlandes karalienei Beatriksei tas esot vismīļākais kūrorts. Tā, lūk. Tolaik, kad mēs bijām tur, nogāzes sedza zaļa zālīte un miglas, mākoņu sajaukums, tomēr tas neatturēja mūs doties ar pacēlāju augšā kalnā, lai pievērstos vēl vienai ekstrēmai izklaidei - pastaigai pa mitrām kalnu takām. Ziniet, nav ne vainas, jo visur ir norādes, kur un kas meklējams. Un viss turpat vien ir - viesmīlīgas kalnu mājas, viesnīcas, krodziņi, kur pasniegs karstu tēju ar rumu un ķeizarisko sacepumu. Neparastas puķes, čalojoši strautiņi. Labi ceļabiedri, ar kuriem kopā stāvais kāpiens (dažbrīd pat 60-70 grādu leņķī) šķiet vieglāks. Un teikšu godīgi - šī bija pirmā reize, kad man negribējās braukt mājās, lai gan atceļā vēl iegriezāmies gan Lindau saliņā pie Bodenes ezera, gan Insbrukā. Jo Alpiem piemīt kaut kas īpašs. Un arī ezeriem, kuri turpat vien ir.

 

Autore: Guna Blaua

  Materiāls publicēts sadarbībā ar žurnālu labākajiem gadiem 40plus.



0 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk