Redzēt, ne saprast Ķīnu

 09. jūnijs 2009 15:00 Raksts  skatījumi: 3914

Kad vēl biju meitene, žurnālā Padomju Latvijas Sieviete lasīju sarunu ar Veru Singajevsku, kura sacīja, ka viņai patīkot viss ķīniskais. Māksliniece bija nofotografēta, ģērbusies kimono, ar vēdekli rokā. Man arī tas patika un arī gribējās, lai mājās būtu kaut kas ķīnisks. Taču tajos laikos Ķīna bija neaizsniedzams sapnis, kas nebūt neizgaisa, bet gaidīja savu piepildīšanos. Un tas notika pavisam nesen.



Jāņa Meldrāja foto


Nelielajā grupiņā, kas lidoja uz Pekinu, bija arī kāds vīrs gados no Valmieras, kam Ķīna tāpat kā man bijis sapnis. Viņš ilgi krāja naudu ceļojumam, un nu sapnis piepildījās. Nu varēja redzēt Ķīnu. Saprast gan ne, jo pāris nedēļu ilgais brauciens tam bija stipri par īsu, tikai uzmest skatu uz zemi, kas nupat ir olimpisko spēļu gaidās. Bet tas skats bija satriecošs. Gan no vēsturiskā, gan šodienas viedokļa. To, ko ķīnieši paveikuši gadsimtu gaitā, ar prātu nevar aptvert, jo tas ietver gan bezprātīgu Būdas pielūgsmi, gan vērienīgu celtniecību, gan masu slepkavības. Kad mūsu senči vēl dzīvoja būdiņās, viņu cilvēku tūkstoši radīja savu aizsargmūri, kas stāv vēl šodien un ir viens no pasaules brīnumiem. Kad mēs tagad Rīgā cīnāmies ar satiksmes sastrēgumiem un būvējam bezmaz vai pašu dārgāko satiksmes pārvadu Eiropā, viņiem uzbūvēti satiksmes pārvadi piecos līmeņos un straujos tempos
tiek būvēti jauni. Kad mēs sakām, ka Rīga būvējas, tad, salīdzinot ar būvniecības tempiem Ķīnā, tas tikai tāds kaķa šķaudiens vien ir, bet tur vai ik pilsētā tiek nojauktas vecās ēkas un to vietā celtas jaunas un modernas. Nevarēju pat iedomāties, ka šajā valstī ekonomika attīstās tik strauji.

Kad mūsu senči vēl dzīvoja būdiņās, viņu cilvēku tūkstoši radīja savu aizsargmūri, kas stāv vēl šodien un ir viens no pasaules brīnumiem.

Piemēram, Šanhajā 1978. gadā bija 15 augstceltnes, tagad to ir 3800 - vairāk nekā Čikāgā un Losandželosā kopā. Šanhajā no pilsētas centra uz lidostu kursē pasaulē vienīgais ātrvilciens, kas var sasniegt 600 km/stundā. Kad ar to braucām, maksimālais ātrums bija 431 km/stundā. Uz jautājumu, kāpēc ne ātrāk, mums atbildēja, ka reizēm parastais ierindas pilsonis nevar izturēt ātruma radīto pārslodzi. Kā bija? Nu tā neko. Vēderā gan nedaudz kņudēja. Un bija žēl, ka tie pāri par 60 kilometriem tika pievārēti astoņās minūtēs. Milzīgā Ķīna milzīgi ātri aug. Ārpilsētās ir radušies jauni rūpniecības rajoni, kur ražo mums visiem pazīstamo zīmolu preces, tāpēc, piemēram, nopērkot Adidas skrienamkurpes, vairs nav jābrīnās, ka ieraugām uzrakstu: Made in China. Nu jā, te ir lēts darbaspēks, un viņi stāv rindā, lai tikai dabūtu darbu, jo ēst gribas visiem. Nobrīnījos, kad ieraudzīju pustukšu satiksmes autobusu, bet tajā divas konduktores. Kāpēc? Lai ari cilvēkiem maksā smieklīgi maz, tiek radīta ilūzija, ka viņiem ir nodrošināts darbs.

Ir tikai viena - ķīniešu - patiesība
Šī valsts un tās cilvēki nav tik viegli izprotami. Pat kļūst mazliet baisi, iedomājoties vien, ja notiktu tas, kas rakstīts Bībelē: 3. gadu tūkstotī pasauli pārvaldīs dzeltenā rase. Bet ir daudzas pazīmes, kas liecina, ka tas tiešām varētu notikt. Tās ir filozofija, dzīvesstils, pasaules redzējums. Pilnīgi atšķirīgs no mūsējā. Viņiem ir tikai viena patiesība. Ķīniešu. Vienvakar apmeklējām Pekinas operu. Jāteic, laimīgi bija tie, kas iekārtojās balkona pēdējās rindās un pa starpu gulēšanai varēja pasūtīt un dzert alu, bet mums, kas izvietojās plāna priekšpusē, mocības bija diezgan spēcīgas. Kaut pasaulē labi pazīstami ievērojami ķīniešu operdziedātāji, uz skatuves ņaudēja, kvieca, izpildīja akrobātiskus vingrojumus ļaudis, kas atkārtoja priekšnesumus, ko savulaik rādīja augstmaņiem. Mums tas bija par skaļu un garlaicīgu.

Kad mēs tagad Rīgā cīnāmies ar satiksmes sastrēgumiem un būvējam bezmaz vai pašu dārgāko satiksmes pārvadu Eiropā, viņiem uzbūvēti satiksmes pārvadi piecos līmeņos un straujos tempos
tiek būvēti jauni.

Bet, kad nākamajā vakarā bija paredzēts līdzīgs pasākums, Tang dinastijas deju koncerts, mēs kategoriski atteicāmies, sakot, ka gaudas tikpat labi var dzirdēt viesnīcas numurā, skatoties televizoru. Taču bijām kļūdījušies. Koncerts bija pat vairāk nekā baudāms, bet mūsu brauciens ar taksometru no restorāna uz viesnīcu baiļu pilns. Lieki teikt, ka man ir fobija un bail braukt ar mašīnu, bet šis brauciens bija iekšēja cīņa starp dzīvību un nāvi. Es sēdēju aizmugurējā sēdeklī, un man nebija nekādu iespēju spaidīt bremzes pedāli, tāpēc, pārgrieztām acīm un puspamirušu sirdi, skatījos, kā puisis, taksometra šoferis, kāju no gāzes pedāļa nenoņēmis, nesās starp gājējiem, velosipēdistiem, te apdzīdams priekšā braucošos, te uzjoņodams uz ietves, te iebraukdams pretējā braukšanas joslā. Luksofors viņam, saprotams, tāpat kā citiem autobraucējiem neeksistēja. Kad, bremzēm kaucot, mašīna apstājās pie viesnīcas, es no tās izrāpoju burtiski četrrāpus. Uz divām kājām neiedrošinājos piecelties. Arī labi, jo pie viņiem dzeramnaudu nav pieņemts dot.
Lai gantrīcēju un drebēju, gribējās kafiju. Gājām uz bāru. Pasūtināju ellīgi dārgu kafijas tasīti, bet, kad pirmo malku liku pie mutes, tasīte bija jāstumj malā. Vai nu vainīgs pilnīgi nedzeramais ūdens, vai tā kafija nebija kafija, bet dzēriens atgādināja vēl ko sliktāku par traukūdeni. Devos uz liftu, lai uzbrauktu savā viesnīcas numurā, bet pie lifta durvīm četri bruņojušies militāristi. Kāpēc un kas tie tādi, ej nu sazini. Iespējams, ka kaut kas līdzīgs inkasatoriem, bet tas skats... Oho, ho! Viņi taču pat acis nemirkšķina! Mēģinu uzsmaidīt, bet koka ģīmjos nepakustas ne vaibsts. Labi, ka lifta durvis aizvērās un viņi palika
ārpusē. Te nu es vēlreiz atcerējos Bībeles tekstus.

Pasūtināju ellīgi dārgu kafijas tasīti, bet, kad pirmo malku liku pie mutes, tasīte bija jāstumj malā. Vai nu vainīgs pilnīgi nedzeramais ūdens, vai tā kafija nebija kafija, bet dzēriens atgādināja vēl ko sliktāku par traukūdeni.

Biedējošie imperatora māla aizstāvji
Otra reize, kas mani burtiski fiziski satrieca, bija terakotas armijas apmeklējums. Te ir vairāk nekā 7000 karavīru un kaujaszirgu figūru dabiskā lielumā, ko kāds zemnieks atklāja 1974. gadā netālu no imperatora Ciņa Sihuandi mauzoleja, pie vienas no senākajām Ķīnas galvaspilsētām - Siaņas. Vietējie zemnieki, ierīkojot apūdeņošanas sistēmas, zemē atrada lauskas, kas piesaistīja arheologu uzmanību. Jau gadu vēlāk nolēma šajā vietā nolēma būvēt muzeju, bet 1987. gadā unikālais arheoloģiskais atradums tika iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.
Imperators licis nokopēt savu armiju mālā un paslēpt netālu no kapavietas (tā vēl nav atrasta), lai viņam, pamostoties viņsaulē, būtu aizstāvji, uz kuriem balstīt savu varenību. Skats uz terakotas armiju ir fantastisks un reizē arī baiss - visas armijas daļas pilnā ekipējumā, katrai māla figūrai citi vaibsti, jo tās ir reālu cilvēku kopijas. Tas viss vairāku stadionu lielā teritorijā. Un tā ir tikai daļa no imperatora Ciņa Šihuandi apbedījuma. Starp citu, imperators pēc darba pabeigšanas lika nogalināt ļaudis, kas izgatavoja māla figūras un tās paslēpa. Bet tas jau raksturīgs Ķīnas valdniekiem. Pekinas centrā atrodas vislielākais laukums pasaulē - Tjaņaņmiņa laukums. Tā platība ir 400 000 m2, un allaž tas ir ļaužu pilns. Te ķīnieši pulcējas kopā ar visām ģimenēm, lai pabūtu Mao Dzeduna mauzolejā. Vai ir kāda atšķirība starp Sarkano laukumu Maskavā, kur Ļeņina mūmiju arī vēlas redzēt plašās Krievzemes ļaudis? Nav nekādas. Pekinā maršē pionieri, augstu mastos plīvo sarkanie karogi un ik pa brīdim kāds piedāvā grāmatiņu sarkanos vākos ar Mao bildi un viņa citātiem. Mao bildes noraugās no visām augstākajām vietām šai laukumā. Policisti, kas pastaigājas pa laukumu, ik pa brīdim pārbauda Mao dievinātāju somas. Kas zina, varbūt tur paslēptas nevēlamas lietas? Bet no somām tiek vilkti laukā pūķi, un ķīnieši kā mazi bērni priecīgi laiž tos debesīs, jo te pūķim ir kur ieskrieties. Bet tautas daudz. Nav jau arī brīnums, kamēr katrs no 1,3 miljardiem iedzīvotāju kaut reizi mūžā nebūs pabijis Mao Dzeduna mauzolejā, ļaužu plūsma nerimsies.


Tur putekļi un dūmi kūp
Tāpat kā galvenajā tūrisma objektā netālu no Pekinas Badaliņā, kur tūristi bariem klimst pa Ķīnas grandiozāko senatnes objektu - Ķīnas mūri. No stratēģiskā viedokļa bezjēdzīgā celtne šokē ar mērogiem - tas ir varenības apliecinājums un tikai kā tāds arī jāuztver.

Pekinā maršē pionieri, augstu mastos plīvo sarkanie karogi un ik pa brīdim kāds piedāvā grāmatiņu sarkanos vākos ar Mao bildi un viņa citātiem.

Ir agrs rīts, bet saule jau augstu. Gaiss sakarsis līdz 40 grādiem. Un jāteic, tā ir varonība rausties pa dažāda augstuma, platuma un lieluma pakāpieniem uz augšu. Līdz pašam galam mūris tomēr nav pievārējams, un uz leju nemaz neiet vieglāk. Kad nu, sviedrus slaucīdami, nonākam pakājē, ausis ir kurlas pret visiem skaļajiem suvenīru tirgotājiem. Lai taču viņi iet pa gaisu! Tāpēc vēlāk slavenajā ķīniešu metālmākslas rūpnīcā patiešām skaistos metāla izstrādājumus aplūkojam ar visai garlaikotu skatu. Nē, nu jauki tie ir, lieliskas emaljas krāsas, bet atkal - meitenes strādā tādos apstākļos, ka gribas ķerties pie kāda sitamā, lai viņas aizstāvētu. Kā teicis mūsu dzejnieks: tur putekļi un dūmi kūp, tur lēni mana dzīve drūp.
Mani daudz vairāk sajūsmināja nefrīta Būdas templis ar Būdas tēlu no tīra nefrīta Šanhajā, tāds liels vēderains onka, kā kartupeļu putru pieēdies.

Vai ir kāda atšķirība starp Sarkano laukumu Maskavā, kur Ļeņina mūmiju arī vēlas redzēt plašās Krievzemes ļaudis? Nav nekādas.

Tu melns un maziņš stāvi Būdas pakājē, un atliek vien domāt par to, kādu skaistumu spēj radīt cilvēka rokas, turklāt šis veidojums ir ne tikai apskates, bet arī pielūgsmes objekts, jo apkārt tam deg lampioni, kūp sveces, koku zaros iesietas krāsainas lupatiņas, tā vēloties materializēt cilvēka visslēptākās un alkainākās vēlēšanās. Un vēl man ļoti patika Sudžo pilsēta, ko reiz dēvēja par Debesu pilsētu, Uzlecošo zvaigzni, Ķīnas Venēciju. Marko Polo laikos tā bijusi visnozīmīgākais zīda ražošanas centrs. Gondolā pa kanāliem nebraucām, bet tādās kā liellaivās gan. Zemie vītolu zari un platānas glaudās gar vaigiem, dzeltenajos ūdeņos peldēja pa žurkas līķim, bet mājsaimnieces mazgāja veļu un traukus.
Absolūtā Venēcija ūdens šalkoņā kā Ķīnas zīds. Jā, redzējām arī, kā tas top. Kā zīdtārpiņš pārvēršas skaistos rakstos un tērpos. Vienīgi ražotne. Tāda kā pagājušā gadsimta sākumā. Bet nevajag aizmirst, kur atrodamies.
Absolūtā Venēcija ūdens šalkoņā kā Ķīnas zīds. Jā, redzējām arī, kā tas top. Kā zīdtārpiņš pārvēršas skaistos rakstos un tērpos. Vienīgi ražotne. Tāda kā pagājušā gadsimta sākumā. Bet nevajag aizmirst, kur atrodamies. Tas ir tāpat kā savulaik Aizliegtajā pilsētā, kur uzturēties bija ļauts vien imperatoriem, viņu sievām, konkubīnēm un galma cilvēkiem. Vienkāršajiem ļaudīm ieeja bija slēgta. Pilī valdīja Čingu un Mingu dinastiju imperatori. Kompleksā ir vairāk nekā 8000 istabu, bibliotēkas, teātri, pagalmi un dārzi, un šī ir vislielākā un vislabāk saglabājusies koka arhitektūras grupa pasaulē. Pirmā celtne te uzbūvēta 1406. gadā. Saskaņā ar ķīniešu pasaules uzskatu katrs imperators valdīja pēc debesu pilnvaras, ar dievu piekrišanu. Viņš tika uzskatīts par Debesu un Zemes starpnieku. Tieši tāpēc Aizliegtajā pil¬ētā daudzas figūras, vārtu dzelzs apkalumi, burtiski katrs stūris ir ķīniešu roku nopulēts spīdīgs, jo viņi tic, ka, pieskaroties šiem priekšmetiem, kļūs tuvāki dieviem.

Interesanti, kā ķīniešu skaits var pieaugt par 10 miljoniem gadā? Tomēr politika ir stingra, viens bērns, un viss. Tikai tad, ja pirmais bērns ir meitene, ir tiesības lūgt atļauju vēl viena bērna radīšanai.

Cita dzīve, citi ļaudis
Bet vienkāršie ķīnieši dzīvo savu vienkāršo dzīvi. Pakļaujas valsts politikai, kas kontrolē dzimstību, jo bērni uz ielām tik tiešām ir brīnums. Visa ceļojuma laikā labi ja redzēju divus mazuļus. Interesanti, kā ķīniešu skaits var pieaugt par 10 miljoniem gadā? Tomēr politika ir stingra, viens bērns, un viss. Tikai tad, ja pirmais bērns ir meitene, ir tiesības lūgt atļauju vēl viena bērna radīšanai.
Mācību maksa bērna izglītībai ir milzīga, vairāki tūkstoši dolāru par pa pamatizglītību, ko var atļauties tikai reta ģimene. Taču laukos, lai ari paredzēta soda nauda par otro un trešo bērnu, zemnieki dzimstības ierobežojumu neievēro. Laukos arī soda naudas nevar iekasēt, jo ģimenei naudas vienkārši nav. Bieži vien ģimenes galva sēžas uz velosipēda un minas uz tuvējo pilsētu, lai nopelnītu kādu juaņu, pārdodot izaudzēto. Jāteic, ka ķīnieši ir visai naski uz tirgošanos. Mūsu centrāltirgus troksnis ir sīkums, salīdzinot ar viņu bļāvieniem un kliedzieniem.

Mācību maksa bērna izglītībai ir milzīga, vairāki tūkstoši dolāru par pa pamatizglītību, ko var atļauties tikai reta ģimene. Taču laukos, lai ari paredzēta soda nauda par otro un trešo bērnu, zemnieki dzimstības ierobežojumu neievēro. Laukos arī soda naudas nevar iekasēt, jo ģimenei naudas vienkārši nav.

Šanhajas Prieka dārza tirgū, kur mūs kā avis palaida iepirkšanās priekos, no uzmācīgajiem tirgotājiem bija jāmūk, atpakaļ neskatoties. "Luka, luka," viņi brēkāja. "Roleks, van dolar!" (Paskaties, paskaties. Rolex pulkstenis tikai par dolāru.) Un bāž ģīmī veselu bunti ar it kā Rolex firmas pulksteņiem. Tiec nu no tāda godīgi vaļā. Labi, ka turpat kroga durvis un var iešmaukt iekšā. Lai nu kas, bet čūskas netrāpījās ēst nevienā restorānā, kā ari dzert kobras asinis. Arī pūdētās olas gāja secen. Un milzīgie pildītie krupji arī. Vien kaut kādi mazmazītiņi tārpiņi, tādi saldskābi un stipri garšīgi. Protams, arī slavenā Pekinas pīle, ietīta rīsu pankūciņā, bet par to sajūsmas nebija nekādas. Izrunāts un dzirdēts bija daudz vairāk, bet garšas kārpiņu nirvānai prieka pamaz. Bet tas jau tāds sīkums vien ir. Pats galvenais, ka paskatīts uz gabaliņu lielās zemes, kaut kas maķenīt saprasts, bet daudz vairāk nesaprasts. Ir, ko atcerēties, un ir, par ko domāt.

 

Autore: Ruta Darbiņa

 

Materiāls publicēts sadarbībā ar žurnālu labākajiem gadiem 40plus.
 



0 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk