Skaisto zirgu zeme - Kapadokija

 09. jūnijs 2009 14:00 Raksts  skatījumi: 8900

Ja ir kāda vieta pasaulē, kas neatgādina jau ko redzētu un dzirdētu, tad tā ir Kapadokija Turcijas vidienē. Mazāzijas pussalas austrumi, kaili un izroboti kalni, klintis, auglīgi kanjoni un ļoti maz upju. Vasarā cep kā uz pannas līdz pat + 40, bet ziemā sals var sasniegt 20 grādus zem nulles. Tagad te klīstu es, jo gribu nokļūt vienā no pasaules noslēpumainākajām zemēm.



Foto: no Ģirta Nagaiņa personīgā arhīva


Pie apvāršņa vīd kāda liela celtne bez logiem. Vai tas ir cietoksnis? Nē! Tas ir karavansarajs - viesnīca, kur nakšņot apstājas karavānas. Būvēts no 1230. līdz 1236. gadam. Turki tos cēla vienas dienas ceļojuma attālumā citu no cita. Tātad ik pēc 30 - 40 kilometriem. Apsargātas viesnīcas kamieļiem un tirgoņiem ar visām labierīcībām!
Šis ir lielais zīda ceļš, kas ved līdz pat tālajai Ķīnai. Pa augstiem vārtiem ienāku plašā pagalmā ar kolonādi. Te ir gan vieta, kur zirgu siet, gan kamieli noguldīt. Visu celtnes apakšējo daļu aizņem staļļi un noliktavas, bet augšējos stāvos ir telpas ceļiniekiem. Pagalma vidū aka un liela akmens sile lopu dzirdināšanai. Aka ir dziļa un lejā vīd ūdens. Blakus izsīkusi strūklaka. Karavānas kursēja vēl pirms 100 gadiem. Daži apgalvo, ka šī zeme nemaz nav zeme, bet gan daļiņa no mūsu nakts spīdekļa Mēness. Tik neparasta un dīvaina ir ainava. Ja Kuršu kāpās ir plūstoši smilšu kalni, tad te kāpas ir pārakmeņojušās. Mēs esam pieraduši redzēt sēnes sprīža garumā, bet te debesīs slienas daudzmetrīgas milzu mušmires un baravikas. Kalnos redzami akmens sēņu meži un birztalas, kas pārsteidz ar savu krāsu bagātību. Arī kāds milzis ir sastindzis uz visiem laikiem. Te mētājas Lutauša galvassega. Ak, Dievs! Te ir bijis bars milžu un atstājuši savas cepures, turbānus un ķiveres! Šķiet, ka dīvainos veidojumus ieskāvusi varavīksne, kas gan pārmēru karstajā saulē zaudējusi spilgtumu, bet ne krāsainību, un dienas laikā zeltainais pārtop par violetu, rozā — par zaļu.

Ja Kuršu kāpās ir plūstoši smilšu kalni, tad te kāpas ir pārakmeņojušās.

Kapadokija nāk sapņos
Kaut kur atskan ēzeļa bļāviens - līdz mums tas atnāk vairākos viļņos. Spocīgi. Sajūta kā sapnī, jo ko tik dīvainu var tikai nosapņot! Karstais gaiss vibrē un san. Šķiet, ka atrodies Stradivāri vijolē, kas dus starp akmeņiem, un vējš tajā dzied savu dziesmu. Un tevī ieskanas neparastas melodijas, rodas dīvainas domas un tu sevi sāc uztvert citādāk. Šī vieta ir dzīva un vēlas mums kaut ko pavēstīt! Kas tas ir, ko mēs dzirdam? Vējš un tikai vējš?! Bet kāpēc allaž gribas šeit atgriezties?
Nekādi neizdodas nofotografēt Kapadokijas ainavas - tu fotografē un fotografē, bet attēls tikai aptuveni uztver šo zemi.
Dziļos kanjonos ir paslēpušies augļu un vīna dārzi. Bet kur tad cilvēku mitekļi?
Alās un pazemē! Vasarā tur ir vēss, bet ziemā - silts.
To visu radījis divu vulkānu izvirdums. Šos māksliniekus sauc par Erdžiju un Hasandagu, kas visu padarījuši un tagad guļ dziļā miegā. Viņu darba lauks ir 20 000 kvadrātkilometru liels. Vēlāk talkā nāca vējš, krasās temperatūras svārstības, lietus un upes. Mīkstie ieži tika aizskaloti un aizpūsti un tas, kas palika, mūs pārsteidz un pārņem savā varā. Bet lai tas notiktu, bija vajadzīgi trīs miljoni gadu! Cilvēks, kas šeit pabijis, nekad neaizmirst neauglīgās un monstrozās klintis, kas ietekmē tik dziļi, ka Kapadokija pat pēc laba laika rādās sapņos!

Zirgi skan klintīs
Nosaukums cēlies no persiešu vārda Katpatuka. Persieši laikam bija pirmie, kas saprata, ka te ir kaut kas no mūžības, kad ieklausījās, ieraugot un novērtējot lielos zirgu barus, kas klīda pa šo sapņu zemi. Zirgu vairs nav, bet klintis skan!
Atkārtojiet šo vārdu Kat-pa-tuk, Kat-pa-tuk!
Nu ir taču dzirdama zirgu pakavu dimdoņa, vai ne? Persieši pirms divarpus tūkstošiem gadu šo neparasto zemi nosauca par Skaisto zirgu zemi. Tad nāca grieķi, kas zirgu pakavus dzirdēja kā Kapa-dok, Kapa—dok!

Dziļos kanjonos ir paslēpušies augļu un vīna dārzi. Bet kur tad cilvēku mitekļi?
Alās un pazemē! Vasarā tur ir vēss, bet ziemā - silts.

Arheologi šeit atrod 8000 gadu vecas cilvēku apmetnes, plāksnītes ar hatu, lietu un asīriešu ķīļu rakstiem, monētas, kas kaltas Maķedonijas Aleksandra, Romas, Bizantijas un Osmaņu impērijas laikā. Ir saglabājušās pēdas no lielā ķēniņu pasta ceļa, ko izbūvēja persieši. Un ne tikai vēstules, bet arī Egejas jūras svaigi žāvētās zivis jātnieki caur Kapadokiju nogādāja Sūzās - tieši uz persiešu ķēniņa galda.
Kādā valodā runāja senie Kapadokijas iedzīvotāji — to mēs nezinām, bet līdz ar Maķedonijas Aleksandru ienāk grieķu valoda, kas skanēja līdz XX gadsimta 20. gadiem. Diemžēl grieķu un turku karā XX gadsimta 20. gados visi šejienes grieķi bija spiesti pamest dzimtos pavardus. Tukšās alu mītnes pamazām aizņēma turki. Bet no pazemes pilsētām viņiem bija bail - no dziļumiem nākot savādas skaņas un trokšņi, tur mītot gari un dēmoni un padzīto grieķu atstātās briesmas un šausmas.


Dzīve zem zemē
Mītnes ir astoņos vai deviņos līmeņos līdz pat 70-85 metru dziļumam, īsts pazemes labirints, kurā ir dzīvokļi, kūtis, noliktavas, baznīcas, darbnīcas un ūdens avoti. To visu var apskatīt un aptaustīt!
Ar autobusu mēs piebraucam pie kādas nelielas mūra celtnes, kas tagad ir ieeja pazemes labirintā. Visas slēptās un slepenās ieejas un izejas vēl nav atklātas. Nu jā! Zinātāji šo vietu bija spiesti pamest 1922. gadā.
Tūristus laiž līdz pat 20 metru dziļumam. Visur svaigs gaiss. Darbojas kristiešu ierīkotā sensenā ventilācijas sistēma. Ar atjautīgiem mehānismiem var nobloķēt gandrīz katru līmeni. Šķiet, šeit darbojies ne viens vien Leonardo da Vinči - tik neparasti un vienkārši viss iekārtots, lai nekas netraucētu dzīvot un strādāt pazemē un lūgt Dievu.
Tikai daudzus gadu desmitus pēc grieķu padzīšanas tika atjaunoti vīna dārzi un vīndarīšana, bet pārāk daudz ir zudis uz neatgriešanos. Par Turciju zobojas kā par labi saglabātām drupām, kuru priekšā nolikta kase. Turki, protams, ir ienācēji šai zemē, bet ienācēji bija arī grieķi. Turku ceļu pasaules kartē atzīmē vietu nosaukumi - Altajs (seši mēneši), Kirgizs (četrdesmit jaunavas), Uzbeks (pats sev saimnieks), Turkmens (esmu turks) un vēl daudzi citi. Kapadokijā var redzēt, cik neparasts ir ne tikai tautu, bet arī lielo impēriju liktenis. Šie kalni un kanjoni pārdzīvojuši Asīrijas, Babilonijas, Persijas, Maķedonijas. Romas, Bizantijas un Osmaņu impēriju. Pāri palikušas tikai drupas. Toties - kas par drupām!
Latvieši par Kapadokiju uzzina reizē ar Glika tulkoto Bībeli. Šeit radās viena no pirmajām kristiešu draudzēm, ko bieži vien apciemoja apustuļi. Tieši kristieši bija tie, kas izraka pazemes pilsētas, kur slēpties no romiešu vajāšanas. Pazemes pilsētas noderēja arī vēlāk, kad šo apvidu apdraudēja persiešu, arābu un turku iebrukumi. Kapadokijas alās un pazemes pilsētās izveidojās īpašs bizantiskais garīgums, kas bija brīvs no Konstantinopoles greznuma, ārišķīguma un saistības ar laicīgo imperatora un vēlāk - sultāna galmu.

Mītnes ir astoņos vai deviņos līmeņos līdz pat 70-85 metru dziļumam, īsts pazemes labirints, kurā ir dzīvokļi, kūtis, noliktavas, baznīcas, darbnīcas un ūdens avoti. To visu var apskatīt un aptaustīt!

Lai svešie neredz
Kapadokijā ir 36 pazemes pilsētas. Pazīstamākās ir Kaimakli un Derinkuja.
Nevarētu sacīt, ka es būtu sajūsmā par dzīvošanu pazemē! Laikam man ir pārāk spilgta fantāzija - es fiziski virs galvas jūtu tos 20 metrus, turklāt labi zinu, ka šeit nereti ir zemestrīces, un tāpēc uzelpoju, kad nonākam Gore-mē, kur virszemes klintīs paslēpušās apmēram 400 baznīcas un kapelas.
Vecākās celtas VII gadsimtā. Ja saulē akmens birzes dienas laikā maina krāsu, tad alu klosteros un baznīcās krāsas tieši saules gaismā iegaismojas un atdzīvojas. Lielākā daļa baznīcu un kapelu ir veidotas mākslīgi - cilvēku griba bija tā, kas panāca plašumu šaurībā, labskanību un dzirdamību vienlaikus vairākās, pat attālās telpās. Daudzās alas savieno skaņas kanāli. Pēkšņi kāds vīrs dzied garīgu himnu. Viņš nav redzams. Mēs pat nezinām, kur viņš atrodas. Bez kādas piepūles skaņa vienā mirklī aptver vairākas alas un rada tik neparastu efektu, ka daudzi no saviļņojuma raud.
Goreme tulkojumā nozīmē - lai neviens neredz! Lai svešie neko neredz!
Bet šeit ir, ko redzēt!
Mēs atrodamies kalna virsotnē - cietoksnī, no kurienes paveras varens skats uz spokaino un fascinējošo apkārtni. Lejā klinšu labirints. Daudzām klintīm ir acis. Ar alu acīm uz mums skatās tūkstošgadīgas baznīcas un kapelas.
Bizantijas freskas! Vislabāk tās redzamas četrās alu baznīcās.
Sākt vajadzētu ar svēto Barbaru - un acu priekšā uzmirdz ar mistiku un meditāciju caurstrāvota glezniecība. Čūskas jeb drakona baznīca, kas veltīta Kapadokijas pazīstamākajiem svētajiem - Jurim un Teodoram. Starp citu, svēto Juri var redzēt visās Mazāzijas un Tuvo Austrumu kristiešu mājās. Svētais Juris nogalina pūķi - mūsu grēkus un netikumus. Vislabāk freskas ir saglabājušās divās Tokalas tempļa zālēs, kas ir vislielākā alu baznīca Kapadokijā. Visbiežāk tiek apmeklēta Karanlikas tumšā baznīca, kas slavena ar saviem iekšējiem kupoliem un spilgtajām krāsām. Paliek iespaids, ka esi pabijis dievkalpojumā.

Mēs atrodamies kalna virsotnē - cietoksnī, no kurienes paveras varens skats uz spokaino un fascinējošo apkārtni. Lejā klinšu labirints. Daudzām klintīm ir acis. Ar alu acīm uz mums skatās tūkstošgadīgas baznīcas un kapelas.

Dvēsele allaž jāpatur nomodā
Dažus kilometrus aiz Goremes ir Zelve, kas ir klosteru komplekss. Te ir vairāk nekā 1000 kapelu, ceļļu, mitekļu, kas izcirsti stāvās klintīs. Aiz pārsteiguma mute paveras, to ieraugot! Šeit var atrast visdažādākos kristietības simbolus.
Ar vīnogu ķekaru ir domāts Jēzus Kristus.
Arī zivs ir Jēzus simbols, jo sengrieķu valodā iktus - zivs - ir abreviatūra no Iesous Krisros Teon Uios Soter. Jēzus Kristus ir Dieva Dēls un Pestītājs.
Balodis ir Svētā Gara simbols.
Ar briedi ir domāta dvēsele.
Pāvs ir augšāmcelšanās zīme.
Katra zīme ir sastopama pilnīgi negaidītās vietās un neapšaubāmi uzrunā katru apmeklētāju, kaut gan šeit jau sen vairs nenotiek dievkalpojumi!
Savukārt Pašadagas ieleja ir mūku vientuļnieku iemīļotākā vieta. Te ir daudz jocīgu klinšu veidojumu. Kādā klintsgalā gandrīz visu savu mūžu pavadīja Simeons. Viņš dienu un nakti, vasaru un ziemu stāvēja uz klints un slavēja Dieva visvarenību. Tagad klintī ir ierīkotas trepes, pa kurām var uzkāpt virsotnē un fotografēt to skatu, ko Svētais Simeons daudzus gadu desmitus redzēja dienu un nakti. No Kapadokijas nāk viens no lielākajiem kristiešiem - svētais Bazīlijs Lielais, kas savā dzīvē ir zinājis tikai divus ceļus - uz baznīcu un skolu. Lūk, paraugam uzruna skolniekiem: Runājot par dzejniekiem, jāteic, ka tie paši savos darbos ir visai dažādi, un ne katrs ir mūsu uzmanības vērts! Ja viņi mums rāda krietnus darbus un runas, tad vajag tos iemīlēt un viņiem pakaļ dzīties un, cik vien iespējams, rīkoties pēc viņu parauga. Turpretī, ja viņi pie-vēršas neticīgu cilvēku dzīvesveidam un darbiem, tad vajag izsargāties tiem pakaļdarīt un labāk aizbāzt ausis, kā to lika darīt Odisejs saviem ceļabiedriem pret sirēnu saldajām dziesmām. Dvēsele allaž jāpatur nomodā, lai mēs ar saldu vārdu baudu sevī nemanot neuzņemam ļauno — tāpat kā tie, kas līdz ar saldu medu iesūc indi.
Un vēl kāds Bazīlija padoms: Mīli pazemību un tā tevi cels godā!
Pēc Bazīlija izstrādātās regulas muki ir dzīvojuši vairāk nekā tūkstoš gadu un savā laikā Ilūkstē ir pastāvējis bazīliešu klosteris. Izrādās, svētā Bazīlija gars no Skaisto zirgu zemes ir atauļojis līdz mums!

Latvieši, ja esat Turcijā, atliciniet laiku Kapadokijai!

Paradīzes dārzs
Hasandagas apkārtnē ir 15 kilometrus garš Ihlaras kanjons. Apkārtējo klinšu augstums ir 100-150 metru. Augšā - neauglīgs tuksnesis, lejā - paradīzes dārzs! Par 150 dolāriem to visu var ieraudzīt no gaisa balona.
Kanjona sienās ir izcirsts un ierīkots restorāns. Cik te ir patīkami pēc āra svelmes! Pusdienās ir liela izēšanās, bet vakarā var skatīt vēderdejas un dervišu priekšnesumus.
Vēderdejas laikam ir tikpat senas kā cilvēce. Tas var redzēt senās Ēģiptes tempļu freskās un zīmējumos. Domā, ka tās saistītas ar auglības kultu - pievilina vīriešus un atvieglo dzemdības. Te gan jāpiebilst, ka mums tika stāstīts - tagad vēderdejas vislabāk pieprotot nevis kāda daiļava, bet vīrietis. Pats gan viņu redzējis netiku.
Netālu no Kapadokijas ir Konjas pilsēta, kuru vairākkārt ir apmeklējis apustulis Pāvils, bet, ienākot turkiem, te uzplaukst islama māksla un askētisms. Derviši ir musulmaņu mūki, kas sarunājas ar Dievu, griežoties virpuļdejās. No piecu gadu vecuma puikām māca, kā griezt virpuļus. Protams, tagad dervišu dejas ir komercializētas gan uz skatuves, gan restorānos. Taču tās tik un tā ir vērts redzēt! Mute paliek vaļā no šī brīnuma. Tas tiešām ir kas vairāk nekā deja, akrobātika un meditācija kustībā un, to skatoties, laiks, šķiet, apstājas.
Avanosas ciemā ir slavenākās podnieku darbnīcas Turcijā, kas, protams, arī ierīkotas klintī. Viena dzimta jau 200 gadus no baltā un sarkanā māla veido gan parastus māla podus, gan ļoti izsmalcinātus austrumnieku traukus. Uz daudziem šķīvjiem paradīzes dārza motīvi. Nekur neesmu redzējis tik dziļas ilgas pēc zaudētās paradīzes kā šajos mākslas darbos! Parasti nemēdzu pirkt suvenīrus, bet šoreiz nespēju atturēties.
Ir vēl viena vieta, kur es gribētu kaut ko pirkt - tikai maks par plānu! Un tā ir paklāju fabrika. Šeit izstādītie paklāji un tepiķi ir roku darbs. Un atkal paradīzes dārzi - no zīda un vilnas. To nevar izstāstīt, tas ir jāredz!
Parasti jau šādi fabriku un darbnīcu apmeklējumi vairāk ir domāti muļķu ķeršanai, lai atvieglotu turīgo iebraucēju makus. Jā, kad tūristus ved uz ādu, zelta un sudraba veikaliem, tas tā arī ir. Bet Kapadokija ir province ar visiem provinces tikumiem — godīgumu, meistarību, amata prasmi un brīnišķīgu jaunatni. Kādu vakaru klīdām pa Kaiseri ielām. Priekšā gāja pulciņš jaunu puišu. Nezin uz kādu baļļuku viņi dodas? Jaunekļi mums parādīja, kur var nopirkt Kapadokijas vīnus, bet paši iegāja saldējuma kafejnīcā. Kad nācām atpakaļ, tad jaunie turki sūca limonādi un laizīja saldējumu. Un viņiem bija jautri!

Nu, ja jūs mani ņemat nopietni un ejat meklēt firmu, kas jūs aizvedīs uz Kapadokiju, tad iesaku izvēlēties turku firmu un prasīt nevis angļu vai vācu grupu, bet gan grupu, kurā ir krievu gids.

Mani padomi
Latvieši, ja esat Turcijā, atliciniet laiku Kapadokijai!
Iesaku tomēr izmantot vietējo firmu pakalpojumus. Novatūrs un Teztūrs uz turieni rīko divu dienu braucienu, kas nav to vērts, jo no piekrastes kūrortiem līdz šejienei ir kādi 500 kilometri. Cik tad laika atliks visiem aprakstītajiem brīnumiem? Pēc tam sapņos rādīsies nevis Skaisto zirgu zeme, bet gan garais ceļš turp un atpakaļ. Domāju, ka raksta vērti ir arī mūsu firmu gidu stāsti par to, kas jāredz Turcijā. Viņi piedāvās trīs un četras reizes dārgākus braucienus nekā vietējie un biedēs ar kapeņu cienīgiem stāstiem par to, kas ar jums var atgadīties, ja neizmantosiet viņu firmu. Viņi jums melos, acīs skatīdamies, ka nederēs apdrošināšana, ka jūs apkrāps, apzags, izvaros, piesmies, jūs pat varat aiziet bojā! Mūsu firmu pārstāvji ir tik daiļrunīgi, ka daudzi vientiesīgi notic. Man nekad nav bijis tik daudz skanošā, lai es varētu atļauties ņemt to, ko man pasviež. Es gribu apskatīt, apsvērt un izvēlēties pats. Nu, ja jūs mani ņemat nopietni un ejat meklēt firmu, kas jūs aizvedīs uz Kapadokiju, tad iesaku izvēlēties turku firmu un prasīt nevis angļu vai vācu grupu, bet gan grupu, kurā ir krievu gids. Turcijā esmu bijis daudzkārt un kopā ar dažādiem gidiem, bet vislabākie, gudrākie un izpalīdzīgākie ir bijuši tieši krievu gidi! Un jaunie krievi, tāpat arī jaunie latvieši, parasti nemeklē Skaisto zirgu zemi. Viņi vēl nezina, cik lielu bagātību var sniegt tas, kas ir pagājis, un tas, kas vēl nav atrasts!

 

Autors: Ģirts Nagainis

 

Materiāls publicēts sadarbībā ar žurnālu labākajiem gadiem 40plus.
 



0 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk