Gadu mija Andalūzijā

 09. jūnijs 2009 14:00 Raksts  skatījumi: 3935

Fotogrāfijas rosināja uzrakstīt par ceļojumu uz Andalūziju, kas notika gadu mijā. Jaungada brīvdienās gribējās siltāku laiku un zilas debesis, turklāt, lai tas nebūtu arī pārāk tālu no mūsu pašreizējās dzīvesvietas - Luksemburgas.



Seviljas katedrāle. Autores foto.


Ceļojuma maršrutu palīdzēja izveidot mūsu spāņu draugi Marija un Amadors. Pasūtinājām Ryanair biļetes no Frankfurtes (Hānas), viesnīcas un iznomājām Hertz auto. Uldis, mans vīrs, kādu nedēļu mācījās spāņu valodu. Uzreiz jāpiebilst, ka jebkuras romāņu valodas zināšanu druskas izrādījās visnotaļ derīgas. Deviņās dienās veicām apmēram 1000 km, ņemot vērā, ka gadījās drusku nomaldīties un pa ceļam paguvām aplūkot arī sākumā neplānotas vietas.


Maršrutu izvēlējāmies šādu: Heresa (Jerez dela Frontera) - Sevilja - Kordova (Kordoba) - Malaga - Gibraltārs - Arkosa (Arcos de la Frontera) - Heresa.


27. decembrī no lietainās un drēgnās Hānas pēc pāris stundu lidojuma nokļūstam Heresā ar zilām debesīm, palmām, apelsīnkokiem un +18 °C. Paiet laiciņš, līdz atrodam Hertz autonomu, kas izrādās tikai busiņš, uz kura rakstīts Oficina Volante, pasmīnam, jo latīņu valodā tas nozīmē - Lidojošā aptieka. Viesnīcu esam izvēlējušies Heresas centrā.
Staigājam un nespējam vien apjūsmot apelsīnkociņu alejas un mums nepazīstamos decembrī ziedošos augus.

Gide dievojas, ka ar iepriekšējo grupu redzējusi pāris apdzērušos peļu, kas streipuļojušas pretim.

Pamājam stārķiem, kas cienīgi par mājvietu izvēlējušies augstu skursteni, lasām uzrakstus un mēģinām saprast, ko tie nozīmē. Nonākam pie laukuma, kurā ierīkota slidotava ar īstu egli centrā, bet apkārt aug palmas. Redzams, ka slidošana bērniem te ir reta izprieca un slidot īsti neviens nemāk, bet prieks tādēļ nav mazāks. Kā aklai vistai mieža grauds ceļā bez īpašas meklēšanas trāpās galvenā pilsētas, ja ne visas Andalūzijas, bodega (vīna saimniecība) Tio Pepe, vieta, kur nogatavinās un tiek degustēts heress. Jāatzīst sava aprobežotība, uzzinu, ka heress tas pats šerijs vien ir. Nezinu, vai tas tiešām tā, vai tikai leģenda un mārketinga triks, bet bodegā esot arī peles alkoholiķes, kurām glāzē tiek atstāts heress un blakus uzkodas, turklāt pie glāzes viņas nokļūst pa mazām kāpnītēm. Gide dievojas, ka ar iepriekšējo grupu redzējusi pāris apdzērušos peļu, kas streipuļojušas pretim. Ekskursijas beigās visiem piedāvā degustēt saldāku un ne tik, stiprāku un ne tik stipru heresu. Un pēc degustācijas varam arī iestreipuļot suvenīru veikalā, kas ir bodegas apmeklējuma neatņemama sastāvdaļa.


28. decembris. Brokastis ieturam kafejnīcā, kurā brokasto kādas tuvīnas iestādes ierēdņi. Uldis demonstrē savas spāņu valodas zināšanas, pasūtina dos tostados con..., dos kafes con lecho un dos sumos de naranjas (divas tostermaizes ar..., divas kafijas ar pienu, divas apelsīnu sulas). Nav ne jausmas, vai pareizi, bet tiekam saprasti. Brokastīs tradicionāli tiek ēsta grauzdēta maize ar eļļu vai tomātiem, ķiplokiem, sviestu, ievārījumu. Kafija man šķita izcili garšīga, ar kondensēto pienu un diezgan salda. Vispārsteidzošākais gan bija rēķins, kopā samaksājām 10 eiro, un visdārgākā izrādījās svaigi spiestā apelsīnu sula - 5 eiro, kuru dzer kā tēju - ar cukuru.
Galvenais pasākums - zirgu balets. Real escuela Andaluza del arte ecuestre, ar ko spāņi ļoti lepojas. Diemžēl fotografēt izrādes laikā nevar, tādēļ iesaku to redzēt katram pašam. Pat Uldis, kurš zirgus labāk redz uz bildēm, atzina, ka tas bijis satriecoši skaisti. Netālu atrodas arī zirglietu veikaliņš, labu laiciņu veltīju tam. Nopirku jājamās kurpes vasarai, ko vilkt ar krāgām (savējie sapratīs). Sakām atā, atā Heresai un dodamies uz Sevilju. Lai gan viesnīcu it kā bijām pasūtinājuši centrā, izrādās, tā nu tas galīgi nav. Līdz centram mums iesaka braukt ar autobusu (20 min.). Un labi vien bija, jo Seviljā raka metro un ierīkoja tramvaja līniju, tāpēc ar auto pilsētā pārvietoties bija grūti. Seviljas senākajā daļā vispārsteidzošākais bija mauru atstātais arhitektūras mantojums, ko laika gaitā mēģinājuši sapludināt ar kristīgajām vērtībām, bet arābiskos akcentus tomēr izdzēst nav izdevies. Klīstam pa šaurajām ieliņām, palaikam ienirstot uzkost pa tapai, piedzerot alu vai heresu. Tapas ir nelielas uzkodas (siltas un aukstas), olīvas ar sieru vai žāvētu desu (chorizo), vītināts šķiņķis, krevetes ar ķiplokiem, asinsdesa (morcilla).


29. decembris. Dodamies skatīt, manuprāt, skaistāko Seviljas celtni Giraldu. Agrāk tas bijis minarets, tagad zvanu tornis un gotiska katedrāle, kas uzcelta virs mošejas. Lai tiktu tur, pat šajā laikā, kas neskaitās tūrisma sezona, jāpastāv rindā. Rīts ir pavēss, tā ap +19 °C, un salīgas kundzītes ietērpušās spīdīgos kažokos, arī vietējie sunīši silti saģērbti. Blakus katedrālei grezni pajūgi, to ir daudz, padsmitiem, un arī vizināties gribētāju ir gana daudz. Vēlāk pilsētā redzam tos pašus pajūgus veiksmīgi lavierējam automobiļu pilnajās ielās.
Giraldā var uzkāpt, bet kāpņu vietā ir slīpnes, pa kurām varētu uzbraukt pat neliels pajūgs. Tiek apgalvots, ka katedrālē atrodas arī Kolumba kaps. Kas to lai zina, vai tā ir patiesība. Tā nu staigājam un atvērtām mutēm apbrīnojam, cik meistarīgi mošeja apvīta ar kristīgai reliģijai raksturīgām arhitektūras formām. Blakus katedrālei atrodas karaļa pils un dārzi jeb Real Alcazar ar klusiem pagalmiņiem, greznām arkām, ziediem un strūklakām, neatkārtojamiem flīzīšu rakstiem. Un var tikai minēt, kā te izskatās, kad visi krāšņumaugi ir pilnos ziedos un ēnainajos pagal-miņos patiesi var patverties no versmainās saules. No ceļvedī piedāvātajiem Seviljas rajoniem izvēlamies tikai vienu -Triānu. Šo kvartālu sauc arī par keramikas kvartālu, te ir bodītes, kurās tirgo krūkas, bļodas un flīzes ar īpatnējiem ziedu ornamentiem un ģeometriskiem rakstiem, kas Andalūzijā ienākuši jau mauru laikos. Mājas ir ar atvērtiem vārtiem, lai garāmgājēji varētu ielūkoties apbrīnojami romantiskos un drusku arī noslēpumainos pagalmiņos. Saprotam, ka šeit ir dziļa ziema un, lai to ieraudzītu pilnā krāšņumā, jāgaida pavasaris! Keramika ir visur, namu numuri ir krāšņas flīzītes, uz ēku sienām keramikas panno, kas vēsta par kādu notikumu vēsturē vai attēlo ģimenes ģērboni.

Mājas ir ar atvērtiem vārtiem, lai garāmgājēji varētu ielūkoties apbrīnojami romantiskos un drusku arī noslēpumainos pagalmiņos.

30. un 31. decembris. Seviljā ir varena arēna vēršu cīņām. Pašlaik nav vēršu cīņu sezona, tomēr aplūkojam to, nofotografējos pie Karmenas statujas. Saprotam, ka visu šo krāšņumu vienā reizē neapgūt, un dodamies tālāk uz Kordovu. Kordova kādreiz esot bijusi Eiropas kultūras, mākslas, zinātnes un sabiedriskās dzīves centrs, tagad to zina vairs tikai retais. Dodamies uz Jūdu kvartālu un Meskitu (tā sauc mošeju). Tagad šeit šķiet, ka laiks apstājies, arkas, tornīši, austrumnieciski ornamenti, klusums, tūristu daudz mazāk nekā Seviljā. Ļaujam acīm klīst un iztēlei ceļot, kad X gs. sākumā šeit bijis neatkarīgs kalifāts un pilsēta piedzīvojusi savus ziedu laikus. Redzētais pārspēj visu daudzslāņainības ziņā, katram valdīšanas laikam spilgti saglabājušās liecības arhitektūrā: no romiešu (romiešu tilts pār Gvadalkivīru) un arābu laikiem, līdz pat kristiešiem.
Vērojam, kā vēl tiek steigti sagatavošanās darbi Jaungada sagaidīšanai. Mums nekādu īpašo plānu nav, izlasām, ka pilsētas laukumā būs svētku uzvedums un kopīga svētku sagaidīšana. Jau laikus dodamies ārā no viesnīcas un uz ielas jūtamies gluži vientuļi.
Pamazām gan cilvēki sāk pulcēties, visi mēģina ielauzties vienīgajā laukumā esošajā kafejnīcā, kas ir vaļā. Viesmīļi skrien kā traki, galdiņi, protams, sen rezervēti, siers un desa apēsti, bet glāzi alus un heresu tomēr dabūjam, cilvēki ir jautri, un galu galā, vai tad vienmēr jāēd. Vērojam, kā laukuma pulkstenis lēnām tuvojas 12.00, vēlam viens otram laimes, esam drusku sapņaini un domājam, ka sagaidīt Jaungadu Kordovā ir skaisti!
Drīz sākas teatralizēts uzvedums par pilsētas vēsturi, kur vizigoti cīnās ar arābiem, arābi ar kristiešiem, kristieši uzvar, un tālāk vēstures nav. Skatītāji izklaidējas, izsmidzinot mākslīgo sniegu. Mākslinieciskā ziņā uzvedums ir tīrā pašdarbība, bet no sirds! Aktieriem nemitīgi nokrita kāds apģērba gabals, vai nodzisa lāpa, taču, valdot vispārējai jautrībai, tas tika piedots.


1. janvāris. Laikus dodamies ceļā, nolemjot brokastis ieturēt kaut kur pa ceļam uz Malagu. Iebraucam miestiņā, kas izskatās kā pilnīga nekuriene. Izrādās, viss darbojas, krodziņš ļaužu apmeklēts, grīda gan vēl pēc vakardienas nav izslaucīta, bet varbūt tas nav licies svarīgi. Arī galdiņi drusku līp. Malagā ierodamies līdz ar krēslu. Mūsu viesnīca ar daudzām zvaigznēm atrodas savrupmāju rajonā krietni ārpus Malagas Torremolinosas virzienā un ir pašā jūras krastā. Ta kā nav sezonas, viesnīcai iedotas neticamas atlaides. Numurs ir ar skatu uz jūru. Pavisam tuvu kaut kur ir lidosta, varam redzēt, kā paceļas un nosēžas lidmašīnas.

Oficiants ir sajūsmā par Ulda pūlēm runāt spāniski, sit uz pleca, un mūsu galdiņam tiek pat galdauts.

2. janvāris. No rīta, ieraugot jūru un burvīgo dienu, saprotam, ka laikam būs jāmaina plāni, jo uz Malagu braukt nemaz negribas. Jā, jā, Pikaso dzimtā pilsēta, bet vai nu mazums viņa bilžu redzēts. Ejam basām kājām, pamērcējot pēdas Vidusjūrā, paši šausmīgi apmierināti! Ho, ho - 2. janvāris! Lasām oļus un gliemežvākus, kad somā jau kāds kilograms, pusi izberu. Apmēram pēc pusotras stundas pašiem par pārsteigumu esam nonākuši kūrortpilsētiņā Torremolinosa. Priekšā skulptūra ar divām apaļām meitenēm, kas skrien uz jūru - veltījums Pikaso. Pa promenādi cienīgi aiziet britu kundzītes ar mazgabarīta sunīšiem. Kafejnīcas ar uzrakstu English breakfast un Irish pub. Turamies no tām pa gabalu, atrodam pie pro-menādes brīvu galdiņu Jūras velšu restorānā un pasūtinām ceptas sardīnes un fritura de pescados (cepceptas jūras veltes - kalmāri, krevetes un kaut kādas zivtiņas). Oficiants ir sajūsmā par Ulda pūlēm runāt spāniski, sit uz pleca, un mūsu galdiņam tiek pat galdauts. Laiciņš silts, ap +20 °C. Mums veicoties, jo ne vienmēr janvārī ir šāds laiks. Pastaigājam pa Torremolinosu, un tad jau arī laiks mērot ceļu atpakaļ, slepus atbrīvojos vēl no kaudzītes salasīto akmentiņu. Nonākam viesnīcā līdz ar tumsu, vērojam tālīnās Torremolinosas gaismiņas un skatāmies, kā cita pēc citas paceļas lidmašīnas un aizlido kaut kur naktī.


3. janvāris. Dodamies uz Gibraltāru. Esam pasūtinājuši viesnīcu vietā, kas atrodas 3 km pirms Gibraltāra - La Linea de la Concepción, tikai un vienīgi skopuma dēļ, jo Gibraltārā kā jau britu teritorijā viesnīcām gandrīz Londonas cenas. Viesnīcā mums ieteica uz Gibraltāru doties kājām, jo, ārā braucot, visi auto tiek pārbaudīti un veidojas rinda. Lai gan Spānija un Lielbritānija (Gibraltārs) ir Eiropas Savienības valstis, uz robežas ir sargi, kas ilgi pēta un brīnās par mūsu pasēm, tomēr tiekam ielaisti un uz Eiropas punktu braucam ar autobusu. Laiciņš skaidrs, un sajūta īpaša - pāri šaurumam redzama Āfrika, līdz tai tikai kādi nieka 25 kilometri. Tālāk funikulers mūs uzved klintī, kas ir apmēram 400 metru virs jūras līmeņa, slavena ar militāro vēsturi un mērkaķiem. Makakas pērtiķus briti atveda 18. gs. no Marokas Atlasa kalniem, un leģenda vēsta, ka Gibraltārs britiem piederēšot tik ilgi, kamēr tur dzīvošot pērtiķi, tad nu viņi pūlas ar'. Tiekam brīdināti, lai neko neēdam, neņemam līdzi plastmasas maisiņus, jo mērkaķi jokus nesaprot, visu, kas liksies ēdams, atņems.

Agrajā rītā motora troksnis liekas tik skaļš kā lidmašīnas turbīna. Beidzot izdodas ielocīties līkumā, un atviegloti uzelpoju, līdz auto sāns viegli aizķer kādas baznīciņas stūri. Neko darīt, autiņam nepaveicās.

4. janvāris un mūsu ceļojuma priekšpēdējā diena. Draugi spāņi ieteica apskatīt Pueblos Blancos - baltos ciematus un apmesties Parador viesnīcā. Parador viesnīcas pieder Spānijas Tūrisma ministrijai, un spāņi ar tām lepojas tikpat ļoti, kā latvieši ar Laimas konfektēm. Paratas ir tikai kādus 30 km no Heresas lidostas, kur mums rīta agrumā ir reiss atpakaļ un Hanu. Līdz Arkosai līkumojam pa labu asfaltētu vietējas nozīmes ceļu. Braukšanu nepatīkamu dara tas, ka asfalts un baltā līnija beidzas tieši tur, kur sākas grāvis. Lai kā gribētos pavērties apkārt, acis jātur uz ceļa. Manu tikai, ka laukus iežogo platlapaini kaktusi un šur tur ganās pa kādam lopam. Iebraucot Arkosā, navigators nav ar mieru mūs vest uz viesnīcu, jo tur nekādi nevarot aizbraukt. Uldis apjautājas pēc ceļa, un spānis, priecīgs to parādīt, brauc pa priekšu ar mopēdu, mēs paka|. Jā, senatnīga vieta, senatnīgs interjers un pils aura. Baltos ciematus cēluši mauri, un tie tiešām ir mirdzoši, žilbinoši balti. Lai iegūtu tādu baltumu, krāsu īpaši gatavo un tai pievieno jūras sāli. Klīstot pa nesamērīgi šaurajām ieliņām, mani sāk mākt bažas, kā mēs tiksim no šā baltā ciemata prom. Klusībā pētu ielas un ceļu un redzu, ka ceļam, pa kuru atbraucām, priekšā ķieģelis. Viesnīcnieks tik smaida un mierina, ka šeit esot tikai viens ceļš, pa kuru atbraukt, un viens, pa kuru aizbraukt.

5. janvāris. Uldis, paredzot nepatikšanas, modina mani jau krietnu stundu pirms laika. Izrakstāmies un atstājam labu naudiņu par savu skaisto pili. Vēl tumšs, ciemats guļ, braucam, bet ieliņas kļūst aizvien, aizvien šaurākas, līdz beidzot kādā gluži nevainīgā pagriezienā iesprūstu gan. Vainīgi forda rokturi, kas izvirzās no auto korpusa. Uldis izkāpj un mēģina līdzēt, rādot te pa labi, te kreisi, te uz priekšu vai atpakaļ. Kāja uz pedāļa trīc, bet laiks iet. Agrajā rītā motora troksnis liekas tik skaļš kā lidmašīnas turbīna. Beidzot izdodas ielocīties līkumā, un atviegloti uzelpoju, līdz auto sāns viegli aizķer kādas baznīciņas stūri. Neko darīt, autiņam nepaveicās. Bet tad jau esam tikuši ārā no mauru lamatām. Pusotrs kilometrs prasīja 40 minūšu. Katram ceļojumam taču vajadzīgs kāds piedzīvojums! Viss ir labs, kas labi beidzas.

 

Autore: Gita Krastiņa

 

Materiāls publicēts sadarbībā ar žurnālu labākajiem gadiem 40plus.
 



0 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk