Fotogrāfiju terapeitiskais spēks

 26. janvāris 2009 16:00 Emuāri  skatījumi: 5713

Pēdējā laikā grupu terapijā izmantoju fotogrāfijas ar dabasskatiem. Rādu tās cilvēkiem un jautāju, ko viņi tajās saskata; kādas izjūtas, smaržas un atmiņas tās viņos izraisa. Izveidoto asociāciju krātuvīte dod cilvēkiem virzību un sapratni, ka reizēm enerģiju labāk varam uzņemt no dabas, bet laikā, kad neejam garās pastaigās gar jūru, — arī no dabas fotogrāfijām. Tas ir veids, kā sevi stiprināt.



Foto: Edgars Runcis, mammam.lv/tetiem.lv


Skatienam aizķeroties fotogrāfijās, mēs revidējam savas atmiņas. Ir taču piedzīvotas tik labas lietas! Pavasaris, vasara, rudens, ziema — tā ir kā retrospektīva; tu skaties „filmu” un atceries, kur esi bijis, ko darījis, ko piedzīvojis un jutis. Tajā mirklī, kad es šoruden pusstundu stāvēju kalna galā un vēros Siguldas ielejas krāsu pārbagātībā, es šo skatu „nofotografēju” sevī un teicu sev: „Tu pārziemosi!” Jo dzīve ir krāsaina. Mēs uzkrājam savu iekšējo bagātību, kas nemaksā nekādu naudu. Tā ir izstāžu zāle, ko varam apmeklēt par brīvu, kad vien mums tīk.
 
Aplūkojot iemīļotās fotogrāfijas, tu vari dabūt to, kas personīgi skar un uzrunā tieši tevi. Tā nav vienkārši bezpersoniska vizbulīte, sniegpulkstenīte vai kļavas lapa. Ar vienu vienīgu ziediņu vai lapu var saistīties īsta romantika.

Aplūkojot iemīļotās fotogrāfijas, tu vari dabūt to, kas personīgi skar un uzrunā tieši tevi. Tā nav vienkārši bezpersoniska vizbulīte, sniegpulkstenīte vai kļavas lapa. Ar vienu vienīgu ziediņu vai lapu var saistīties īsta romantika: es staigāju jaunībā ar savu pirmo mīlestību pa rudenīgu parku, un mēs iegravējām soliņā savus vārdus.  Varbūt tas notika pirms trīsdesmit vai pat četrdesmit gadiem, bet manā dārgumu lādītē tas joprojām ir saglabājies caur šo krāsaino kļavas lapu. Es to esmu piedzīvojusi, tā ir mana bagātība. Tu vari „teleportēt” sevi tādos pozitīvos piedzīvojumos, kas ļauj izjust — dzīve ir piepildīta, tā nav tukša. Ja arī ikdienā ir daudz neatrisinātu lietu un visapkārt ir kreņķi, kas atnāk paši, neviena neaicināti...

Šajā terapijā mēs kairinām cilvēka radošo iztēli, lai viņi noticētu, ka paši sev var palīdzēt, bez naudas klasiskā izpratnē. Varbūt pašlaik tu nevari aizbraukt ceļojumā, bet reiz tu tādā esi bijis. Un savā iekšējā ceļojumā tu vari atrast kaut kādus mazus notikumus, kas iedod īsta ceļojuma efektu. Atklājot asociācijas, cilvēki kļūst tik talantīgi stāstnieki! Viņu līdzībās var dabūt īstu dzīves poēziju! Piemēram, kāda sieviete, ieraudzījusi pastkarti ar saulrietu, atcerējās, ka nesen braukusi automašīnā un vērojusi saulrietu, kas atsaucis atmiņā bērnībā iemīļoto nodarbošanos — skatīties debesīs un iztēloties, vai mākoņos redzams krokodils, lācis vai cilvēks. Tas bija tik ļoti aizraujoši, ka man radās sentence: „Debesis — tā ir izstāžu zāle par brīvu!” Paskatīsimies biežāk debesīs un nozagsim mirkli ikdienai!

Aina Poiša, Premium Medical psihoterapeite
 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk