Gandrīz ideālas dzemdības...

 25. janvāris 2009 17:00 Pieredze  skatījumi: 9066

Bija pienācis 6. jūnijs, ļoti saulaina un karsta diena. Vīriņam bija brīva diena un izlēmām pusdienas paēst kafūzī – izbaudīt divvientulību.



Foto: no personīgā arhīva

Ilze Pundure ar dēliņu Eduardu.


Visu rīta cēlienu bija pagrūti staigāt un nosēdēt, jo puikāns bija ļoti zemu iespiedis savu galvu – visu laiku bija tāda dīvaina spiediena sajūta. Aizgājām līdz nolūkotai pusdienošanas vietai. Man savajadzēs uz tualeti, kur atklāju, ka... izdalās asiņaini izdalījumi. Vīriņš jau bija pasūtījis ēdamo, bet es kā partizāns par savām aizdomām nolēmu paklusēt. Ēdot man palika slikti un tad vīriņš trīcošām rokām leca no galda – sākās! Viņa skatiens tajā brīdī bija nepārspējams:). Teicu, ka man nekur nekas nesāp, bet drošības labad vajadzētu aizlaist līdz slimnīcai.

Viltus trauksme?
Aizbraucām, paklausījās mazuļa sirds tonīšus, paskatījās atvērumu – nedaudz vairāk par vienu centimetru. Aizsūtīja mani mājās, jo asiņainie izdalījumi esot no tā, ka kakliņš veras. Braucam mājās! Atbraucot mājās ap četriem pēcpusdienā sāku just dīvainu sapīti, kas atkārtojās ik pēc 10 minūtēm. Nodomāju: „Nu johaidī kā trenējās!” Es taču nedomāju, ka tās ir dzemdību sāpes, jo biju iedomājusies, ka pie tāda starplaika jau būtu jākļūst nu ļoti sāpīgi. Bet tomēr prāts palika nemierīgs – a ja nu? Sāku gatavot vakariņas un, uznākot sāpēm, apļoju gurnus un elpoju, bet mīļums tik skraidīja apkārt – sākās, vai ne? Nu sākās! Es nosmējos par viņu, bet konstatēju, ka sāpes kļūst arvien biežākas un izlēmu pierakstīt starplaikus. Ap pieciem starplaiks jau bija četras minūtes. Nolēmu ieiet vannā un tad jau redzēs, kas notiks. Plunčājos vannā un ik palaikam uzsaucu vīram, lai pieraksta laikus. Bet man nesāpēja tā, lai es tiešām noticētu, ka man sākas dzemdības! Tomēr, lai paliktu mierīgāka sirds, izdomājām atkal aizlaist uz nodaļu. Pa ceļam smējos, ka viņi droši nodomās, ka mēs kā paranoiķi skrienam uz slimnīcu ik pēc pāris stundām. Jā – ieraugot mūs nodaļā arī vecmāte noteica, ka droši vien esam atbraukuši ar viltus trauksmi.

 

Pāris stundas man vispār negribējās runāt, jo biju ļoti sakoncentrējusies uz elpošanu un domās palīdzēju vērties visam vaļā, taču apziņa, ka vīrs ir man līdzās, deva ļoti, ļoti daudz.



Uzlika mani vēlreiz uz galda – opā! Jau vairāk nekā trīs centimetru atvērums. Māsiņa sūtīja vīru uz mašīnu pēc somām. Šis trīs reizes pārprasīja, vai tiešām sākas un vai tiešām jāiet pēc somām. Māsiņa nosmējās par viņu. Man tika pārdurti augļūdeņi un pamērīti bērniņa sirds tonīši. Blakus zālē viena kliedza it kā viņu kāds spīdzinātu ar spāņu zābakiem – nobirdināju pāris asaras. Bet ne jau dēļ tā, ka man sāpētu, bet dēļ tā, ka viņa tā kliedza! Vecmāte piedāvāja man iet vannā un es to naski arī izmantoju – kā nekā pēc tam sešas nedēļas vannu neredzēt! Nu tad arī pēros no pusē astoņiem līdz pusē divpadsmitiem. Vecmāte mani nosauca par peldētāju Zuzannu un visu laiku priecājās, cik labi elpoju.

Nekādu sāpju!
Dzemdības notika ļoti strauji un forši! Sāpītes?! Teikšu tā – nesaprotu, kāpēc jāņem epidurālā anestēzija. Laikam tiešām esmu mazohiste un patīk sevi pamocīt, bet tās es nesaukšu par nenormālām sāpēm – salaužot roku, ir sāpējis vairāk. Vienīgi dzemdību sāpītes ir apnicīgas, jo tās nāca tik bieži, ka nebija laika atpūsties.
Vīriņš man masēja muguru, bet no tā ātri atteicos, jo nepatika, ka man pieskaras. Viņš laida dušu uz krustiem un vēdināja svaigu gaisu, skraidīja uz palātu pēc tā un šitā un reizēm vienkārši klusēja, kad man gribējās mieru. Pāris stundas man vispār negribējās runāt, jo biju ļoti sakoncentrējusies uz elpošanu un domās palīdzēju vērties visam vaļā, taču apziņa, ka vīrs ir man līdzās, deva ļoti, ļoti daudz.
Ap pusē divpadsmitiem man jau bija pilns atvērums. Vēl pēdējo reizi toņu pieraksts un tad devos uz zāli laist pasaulē savu burvīgo dēliņu. Lai arī sākumā vīrs nebija domājis nākt līdzi uz izstumšanas brīdi, viņš nāca – zālē pat pirmais ieskrēja. :) Izstumšana sākās 23:50 un ilga līdz 1:06. Izstumšanas process negāja tik gludi kā gribētos. Vecmāte konstatēja, ka mainās mazuļa sirdsdarbība un tika izsaukt ārsts… Bija nakts un visu labi varēju redzēt logā – kad ieraudzīju mazuļa galviņu, biju pati laimīgākā sieviete uz zemes! Gribējās teikt: „Nu, dāmas, pastrādājam bišku, lai tieku pie sava puisīša!”

 

Un tad atskanēja teikums: „Sauciet reanimāciju!?” Mana pasaule sagriezās un tur jau tapa cits stāsts…


Mazais neelpo...
Pie izstumšanas man vispār nekas nesāpēja. Māsiņa turēja roku man uz vēdera un teica, kad nāk sāpītes. Un tad radās arī vēlme spiest un es tik spiedu un spiedu. Vīriņš visu laiku man skūpstīja pieri un spieda ar mani reizē, uzmundrināja. Tas man tik daudz nozīmēja!
Un tad jau kā šampanieša korķis izšāvās mans puisēns... Daktere ātri iedeva vīram šķēres, lai pārgriež nabas saiti. Mazais vēl nebļāva... Un tad atskanēja teikums: „Sauciet reanimāciju!?” Mana pasaule sagriezās un tur jau tapa cits stāsts…
Ja iznākums nebūtu bijis tāds, kāds tas bija, tad teiktu, ka dzemdības bija vispozitīvākais, kas ar mani dzīvē ir noticis…
Pašlaik mans brīnumiņš ir sasniedzis jau 7,5 mēnešus un ir pats žiperīgākais un mīļākais puisēns pasaulē. Lai gan sākums nebija viegls… Pāris dienas manam dēliņam tika atslēgta elpošana, jo pie dzemdībām bija saelpojies mekoniju. Visi manu bērniņu uzskata par brīnumu, jo parasti tādi savas mājas atrodot debesīs…

Iesūtījusi: Ilze Pundure, konkursa Un kāds ir Tavs dzemdību stāsts dalībniece

Ja arī Tu vēlies piedalīties konkursā, sīkāku informāciju lasi šeit. 
Citus konkursā iesūtītos stāstus vērtē šeit. 
 



0 Pievienot komentāru

Esi man blakusLasīt vairāk

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk