Vecāku loma - audzinoša, vecvecāku — atbalstīšana. Vai mēģināt pāraudzināt omīti?

„Vai iebilst omītes kritikai? Kopš mums ir mazulis, te viena, te otra omīte tirda mūs ar saviem padomiem, lai gan, manuprāt, neviens vien no tiem sen jau ir krietni novecojis. Draudzenes saka, lai mīļā miera labad paklusēju un nespurojos pretī, bet vai tiešām? Brīžiem šķiet, ka šī mūžīgā pamācīšana, aizrādīšana un norādīšana man liks eksplodēt.” Atbild psiholoģe, psihoterapeite Jurita Smiltiņa.

 Vecāki un vecvecāki — tās ir sociālas lomas, kurām ir atbilstoša uzvedība, ko no tām sagaida apkārtējie.

FOTO: Shutterstock.com

Vecāki un vecvecāki — tās ir sociālas lomas, kurām ir atbilstoša uzvedība, ko no tām sagaida apkārtējie.

"Nelāgās situācijas un aizrādījumi, kas rodas, kontaktējoties ar vecvecākiem noteikti ir jāpārrunā. Taču vispirms jāpadomā, kādā situācijā vecvecākiem var rasties vēlme iejaukties mazbērnu audzināšanā.

Vecāki un vecvecāki — tās ir sociālas lomas, kurām ir atbilstoša uzvedība, ko no tām sagaida apkārtējie. Vecāku lomas galvenā funkcija ir audzinošā, vecvecāku — atbalstošā. Tie ir dziļi sabiedrības uzskatos iesakņojušies priekšstati, kuri parasti tiek pieņemti bez to apstrīdēšanas. Ja apkārtējie, šajā gadījumā vecvecāki, nesagaida sociālai lomai atbilstošu uzvedību no bērna vecākiem, viņiem šķiet, ka jāpalīdz bērna vecākiem tikt galā ar šo funkciju. Tāpēc lielākoties vecvecāki iejaucas tad, ja jūt, ka bērna māte vai tēvs nejūtas droši savā sociālajā lomā.

 

Ja bērna mātei ar savu māti ir pārāk ciešas, pat atkarīgas attiecības, iejaukšanās būs biežāka. Šajā gadījumā ir stingri jāformulē robežas, kuras jaunie vecāki neļaus vecvecākiem pārkāpt.

Reklāma
Reklāma


Protams, kad bērniņš ir tikko piedzimis, jaunie vecāki tikai sāk mācīties būt par vecākiem, tāpēc arī viņi no vecvecākiem gaida viņu sociālai lomai atbilstošu uzvedību, t. i., atbalstu. Jauki, ja abas puses to saprot un pamazām apgūst šīs jaunās lomas un attiecības. Noteikti vieglāk tas notiktu tad, ja jaunie vecāki apzinātos šo procesu un apzinātos arī savus vecāku uzdevumus, kas viņiem jārealizē.


Lūk, tikai daži no vecāku uzdevumiem:
•    Drošība, arī emocionāla (cik bieži bērns redz apbrīnu, atzinību, novērtējumu savu vecāku acīs u. tml.).
•    Attīstības nodrošināšana (kopīga pasaku lasīšana, vēlāk arī nodarbības, pulciņi u. c.).
•    Atbalsts u. c. uzdevumi.
Otrs jautājums ir par psiholoģiskajām robežām. Tas ietver sevī gan jautājumu par psiholoģisko un fizisko teritoriju, gan attiecību ciešumu ar vecvecākiem, gan izpratni par attiecību jauno statusu u. c. Ja bērna mātei ar savu māti ir pārāk ciešas, pat atkarīgas attiecības, iejaukšanās būs biežāka. Šajā gadījumā ir stingri jāformulē robežas, kuras jaunie vecāki neļaus vecvecākiem pārkāpt. Ja vecvecāki tomēr iejaucas, bērna klātbūtnē labāk ir klusēt, bet vēlāk šo situāciju ar vecvecākiem noteikti jāpārrunā. Galvenais, kas jāsaprot abām pusēm, — gan vecāki, gan vecvecāki saviem bērniem un mazbērniem vēl labu un grib, lai viņi izaugtu laimīgi. Jo jautājums jau ir nevis par to, kurš kuru, bet gan — kāpēc mēs to darām? To tad arī var mierīgi pārrunāt.”