Beātīt, nāc ārā! Dzemdību stāsts

 22. janvāris 2009 12:05 Pieredze  skatījumi: 11863

Mūsu meitiņas dzimšanu ārsti prognozēja laikā no 19. līdz 24. maijam. Mēs gan paši cerējām, ka viņa piedzims ātrāk – uz Māmiņu dienu, jo tā man būtu lieliskākā dāvana.



Foto: no personīgā arhīva

Beāti gaidot.


Pēdējā apmeklējuma reizē ārsts man pateica: „Ja līdz 2. jūnijam mazā pati nepieteiksies nākt ārā, tad jābrauc uz Dzemdību namu, kur stimulēs dzemdības.” To es īpaši nevēlējos, tāpēc lūdzu mūsu mazo pelīti nākt ārā ātrāk.

Divas lielas somas
30. maijā jau plkst. 7.00 sāku just vieglas sāpes vēdera lejasdaļā. Vīram teicu, ka nu laikam beidzot viss ir sācies un viņam nemaz nebūs jābrauc uz darbu (tā bija piektdiena). Taču nekas īpaši nemainījās, sāpes tā arī palika vieglas, ar kādu 10 minūšu starplaiku. Gaidīju, kad būs biežākas, bet – nekā. Tā es vēl visu dienu nosēdēju mājās. Vīrs zvanīja ik pēc pusstundas vai stundas – arī bija uztraucies un gaidīja ar nepacietību, kad varēs vest mani uz DzN. Arī vīramāte paspēja piezvanīt, nemaz nerunājot, protams, par manu mammu, kura zvanīja laikam tikpat bieži kā mans vīrs. Ap pieciem vakarā tomēr izdomāju, ka jāaizbrauc uz DzN, lai tur paskatās, kas īsti ir, jo kaut kas jau notika tur, lejā, tikai es nevarēju zināt – kas. Drošībai paņēmām līdzi arī somas – tās mums bija divas – katram pa vienai lielai somai (bijām noklausījušies lekcijas, lai arī vīrs varētu piedalīties dzemdībās). Un labi, ka tā, jo man tomēr bija jāpaliek slimnīcā ilgāk – biju pārstaigājusi jau nedēļu. Vīrs it kā varēja braukt mājās, bet es gribēju, lai viņš paliek pie manis, un tā nu mēs gulējām pirmsdzemdību palātas mazajā vienvietīgajā gultiņā. Pa nakti daudz nevarēju pagulēt, pamodos jau plkst. 3.00 un visu rītu staigāju pa palātu.

Kad? Nevarēju sagaidīt
No rīta (31. maijs) bija cita daktere, pārbaudīja mani un pateica, ka process iet uz priekšu ļoti lēni. Sāpes kļuva stiprākas, bet ne tik stipras, lai nevarētu izturēt. Apmēram vienos  dienā man pārdūra augļūdeņus, un tad tik sākās... Vēl taču vajadzēja tos tonīšus klausīties, bet nogulēt mierīgi bija tik grūti! Vīrs runā, runā ar mani, tad skatās, ka tajā aparātā cipari sāk kāpt uz augšu, un apklust, jo saprot, ka sāpes nāk. Man ļoti palīdzēja tas, ka viņš bija man līdzās, pat nezinu, kā viena būtu tikusi galā. Kad sāpēja, ieķēros viņam rokās un elpoju, uz beigām jau raudāju un kliedzu. Kaut gan vecmāte teica, ka kliegšana man nepalīdzēs, tieši otrādi – kliedzot zaudēšu spēkus, bet es citādi nevarēju. Asaras bira kā pupas, teicu, ka vairs nevaru izturēt, ka es mirstu utt. Vārdu sakot, visus tos tekstus, ko parasti saka sievietes dzemdībās. Atceros, ka man vēl palātā ienesa pusdienas un sāpju starplaikos vīrs baroja mani ar kotleti. Ēst man it kā gribējās, bet tajā pašā laikā par to pat nedomāju, jo prātu nodarbināja cita doma – kad beidzot mans bērns nāks ārā???

Asaras bira kā pupas, teicu, ka vairs nevaru izturēt, ka es mirstu. Vārdu sakot, visus tos tekstus, ko parasti saka sievietes dzemdībās.


Labās manieres
Vecmātei jautāju, cik tad ilgas būs pašas dzemdības, uz ko viņa man atbildēja: nu, labākajā gadījumā tās ilgs tikai 30 minūtes, bet sliktākajā gadījumā var būt pat divas stundas. Man patika tas, ka viņa nebija tā nopietnā vecmāte, bet tāda ar humoriņu. Tajā brīdī tas ļoti palīdzēja. Sāpju starplaikos spēju pasmaidīt vai pat pasmieties. Jokoja arī mans vīrs, taču bija brīži, kad lūdzu viņu paklusēt, bet ne reizi nekļuvu rupja. Nebiju no dzemdētājām, kurām patīk visus sūtīt... tālāk. Pirms sešiem teicu vecmātei, ka es vairs nevaru, ka es dzemdēju un bērns jau nāk ārā. Viņa vēl man vairākas reizes pārjautāja, vai es tiešām jūtu, ka man tur kaut kas taisās nākt ārā, un es teicu: jā!!! Dzemdību galds man likās ļoti augsts un šķita nereāli pacelt kājas tik augstu, jo viss taču sāpēja! Vecmāte man paskaidroja, kā pareizi darīt, kurā brīdī spiest, kā spiest, ko nedrīkst darīt, un es visam klausīju. Viņa vēl paspēja turpat parunāt pa mobilo. Vienīgais, ko mans vīrs varēja darīt, bija dot man padzerties, kā arī pāris reižu noglaudīja man galvu, bet viņa klātbūtni es tur īpaši nejutu, jo man bija svarīgākas lietas darāmas. Par laimi, mazulīte iznāca ārā tajā īsākajā laikā – dzemdības ilga apmēram 30 minūtes. Kad viņu man uzlika uz vēdera, mēs abi ar vīriņu apraudājāmies aiz laimes. Un es aizmirsu visas sāpes, asaras, kliegšanu – visu. Man bija tikai mans bērniņš, kuru es tik ļoti mīlēju, kuru mēs abi mīlējām!

Tukšums un laime
Mēs bijām ļoti apmierināti ar personālu, ar viņu attieksmi, kaut gan nekādus līgumus nebiju slēgusi. Vecmāte bija jauka, jautra, bet arī stingra, tāpēc es viņu klausīju. Man palicis atmiņā tas, ka daktere, kad gulēju jau uz dzemdību galda, man jautāja: „Kas tad mums tur iekšā ir?” „Meitene,” es teicu. „Un kā meiteni sauc?” – „Beāte.” Tā nu viņa un arī vecmāte visu laiku sauca mazo Beātīti ārā. Tas bija tik mīļi! Kad bija jāpaliek uz galda vēl divas stundas pēc dzemdībām, piezvanīju mammai un arī vīramātei, tās abas raudāja aiz laimes, jo abām Beāte ir pirmā mazmeitiņa. Tikai pieceļoties sajutu, ka kaut kas nav, kā bijis, tāda tukšuma sajūta... Bet es taču beidzot varēju turēt savu mazulīti uz rokām, sabučot, samīļot!!! Neskatoties uz visām tām sāpēm, tā bija laimīgākā diena manā mūžā!!! Laimīgākā MŪSU mūžā!!!

 

Iesūtījuši Karīna & Ainis Viļmi, konkursa Un kāds ir Tavs dzemdību stāsts dalībnieki



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk