Skaistā ziemas diena

 21. janvāris 2009 13:50 Pieredze  skatījumi: 3756

Es tik ļoti gaidīju savu bērniņu. Gaidīju pat tad, kad mazais vēl nebija pieteicies. Sešus mēnešus cītīgi gaidīju, līdz beidzot tests uzrādīja divas strīpiņas. Vienu košu, otru knapi manāmu.




Divas strīpiņas

Es tik ļoti gaidīju savu bērniņu. Gaidīju pat tad, kad mazais vēl nebija pieteicies. Sešus mēnešus cītīgi gaidīju, līdz beidzot tests uzrādīja divas strīpiņas. Vienu košu, otru knapi manāmu. Tiklīdz ārsts bija apstiprinājis priecīgo vēsti, sāku gatavoties laimīgākā bērniņa dzimšanai. Pievērsos veselīgākam uzturam, sāku vairāk vingrot, nesauļojos, nedarīju neko tādu, kas, manuprāt, varētu kaitēt mazulim. Uz universitāti tajā laikā vēl braukāju ar riteni, bet tad mani notrieca automašīna. Man ļoti paveicās, jo ātrums nebija liels, dabūju tikai pamatīgu zilumu uz kājas. Pēc dažām dienām sākās asiņošana. Tā bija apmēram 12. nedēļa. Vienu brīdi domāju, ka nu ir cauri. Gulēju un raudāju. Nākamajā rītā aizgāju pie ārsta. Izrādījās, vienkārši neliela placentas priekšguļa, tāpēc noteica man mazāk aktīvu režīmu. Tālāk dzīvoju laimīga līdz 10. janvārim, kad biju ieņēmusi galvā, ka tas ir datums, no kura varu sākt gaidīt mazo piedzimstam. Ultrasonogrāfijas noteiktais datums bija 11. janvāris, bet kalendāra - 25. Tāpēc jau laikus biju sagatavojusies un katru dienu sāku ar domu, ka šodien noteikti ieraudzīšu mazo.

 

Nevarēju sagaidīt

Es nemaz nebaidījos no dzemdībām, jo domāju, ka esmu stipra un vajag tikai pareizi noskaņoties. Biju pārliecināta, ka ļoti labi tikšu ar visu galā, tāpēc gribēju pēc iespējas ātrāk sajust tās sāpes, lai ar smaidu sejā dotos uz slimnīcu. Es tikai nekādi nevarēju izprātot, kā zināšu, ka ir īstās sāpes, un vai zināšu, ka nogājuši ūdeņi. Domāju, ja nu noiet ūdeņi, man nemanot, kamēr mazgājos vannā. Katru dienu daudz staigāju, jo mierīgi nosēdēt nevarēju. Bija visādas jocīgas sāpītes, bet ne regulāras. Un tā gāja dienas, bet mazā nemaz nevēlējās nākt pasaulē. Aizbraucu uz Dobeli pie vecākiem. Vīrs palika Rīgā. Joka pēc vēl biju sarunājusi pēdējo vizīti ar savu ginekoloģi 25. janvārī. Viņa gan bija pārliecināta, ka mums vairs nebūs jātiekas, jo paredzēja dzemdības ātrāk. Tā nu 25. janvāra rītā (sešos) es pamodos ar sāpītēm, nedaudz citādām. Piefiksēju, ka sāpes atkārtojas ritmiski ik pēc piecām minūtēm. Uzreiz biju sēdus, sameklēju pulksteni, blociņu un pildspalvu. Sirds sāka ātrāk dauzīties - vai tiešām šī būs tā lielā diena! Jā, sāpes tik tiešām bija regulāras un veselu stundu. Pēc tam jau vairs nepierakstīju, bet ar smaidu sejā gāju ēst brokastis. Un paziņoju mājiniekiem, ka šodien droši vien būs jāiet slimnīcā. Piezvanīju arī vīriņam, lai nopērk biļeti uz Dobeli, ka man ir tā īpašā sajūta, priekšnojauta.

Piefiksēju, ka sāpes atkārtojas ritmiski ik pēc piecām minūtēm. Uzreiz biju sēdus, sameklēju pulksteni, blociņu un pildspalvu.

Sāka sāpēt pa īstam

Pagāja vairākas stundas, bet sāpes nekļuva stiprākas. Nodomāju: nevar būt, ka tas ir tik viegli. Aizgāju pati kājām pie dakterītes, laiks mums nebija norunāts. Viņa apstiprināja, ka dzemdības lēnā garā ir sākušās, ka varu vēl mājās pasēdēt kādu brīdi un tad doties uz slimnīcu. Tā arī darīju, sagaidīju vīru, un kopā braucām uz slimnīcu. Sāpes bija tikai nedaudz stiprākas. Bija jau pieci pēcpusdienā. Slimnīcā konstatēja, ka dzemdes atvērums nemaz nav mainījies. Pagaidīju vēl pāris stundas, bet tad man iedeva kaut kādu tableti un iešpricēja, lai veicinātu kontrakcijas. Tad tikai pēc brīža es sāku just, ka sāp pa īstam. Nevarēju vairs pagulēt, lai gan man māsiņas bija iedevušas vienu miegazāļu ripiņu, cerībā, ka paspēšu vēl izgulēties. Šūpojos uz lielās bumbas, tas ievērojami mazināja sāpes. Palīdzēja arī tas, ka vīrs masēja muguras lejasdaļu.

 

Zudusī pārliecība

Ap diviem naktī nogāja ūdeņi. Un tad sapratu, ka to jebkādos apstākļos būtu pamanījusi. Tad tiešām sākās tās īstākās sāpes. Es ar visu savu lielo pārliecību vairs nebiju tik pārliecināta. Es nekliedzu, bet asaras gan laikam bira. Brīžiem bija tik slikti, ka domāju: neizturēšu, nomiršu. Man bija slikti, vēmu. Visvieglāk bija atrasties tuvu vēsajai grīdai. Vīrs visu laiku bija līdzās. Un tas bija tik labi. Beigās lūdzu pēdējiem spēkiem, lai vīrs iet un palūdz kaut ko atsāpinošu, bet drīz atnāca vecmāte un teica, ka nu jau ir par vēlu, ka tūlīt jādzemdē. Biju laimīga. Kaut kā aizkūlos līdz dzemdību zālei, uzrāpos uz galda. Vecmātes stāstīja, kas un kā jādara. Teica, ka jāspiež tad, kad jūtu sāpes. Bet es biju nesaprašanā, jo man visu laiku sāpēja, biju tik nomocījusies, ka nejutu vairs kontrakcijas. Lai nu kā, centos no visa spēka. Viegli nebija, tomēr tas bija visvieglākais posms, ja jāsalīdzina ar sāpēm, kas bija pirms tam. Vecmāte teica, lai saņemu visus spēkus, un tad mazā būs laukā. Tā arī darīju. Un tad manā priekšā iznira mana metiņa - liels un veselīgs bērniņš.

Brīžiem bija tik slikti, ka domāju: neizturēšu, nomiršu. Man bija slikti, vēmu. Visvieglāk bija atrasties tuvu vēsajai grīdai.

Vienkārši laimīga

Es pirmajā brīdī nesapratu, kā no mana mazā vēdera varēja rasties tik liels bērniņš. Tad mazulīti uzlika man uz vēdera, un mēs abas raudājām. Man tagad vēl asaras acīs, kad to atceros. Tad man uzlika ledu uz vēdera, pielika sistēmu. Jaunais, laimīgais tētis pārgrieza mazās nabassaiti, palīdzēja nomazgāt, saģērbt. Es tikai gulēju un jutos tik ļoti atvieglota un laimīga. Nekas vairs nesāpēja, varēju mierīgi gulēt un skatīties uz mazo brīnumu. Tā bija laime pilnībā. Visas sāpes momentā aizmirsās. Doma, ka vairs nedzemdēšu, radās tikai uz brīdi - pašā sāpju augstākajā posmā, vēlāk šī doma izgaisa līdz ar mazulītes pirmo brēcienu. To laimi es nevaru aprakstīt. Zinu tikai to, ka grūtniecība un dzemdības bija ļoti skaists mana mūža posms. Un visas tās trīs dienas, ko pēc tam pavadīju dzemdību nodaļā, es nevarēju ne acu novērst no mazā brīnumiņa, kas pasaulē nāca 26. janvārī plkst. 6.35 un svēra 3,677 kg. Es gulēju un vēroju, kā mazā čuč un miedziņā čāpstina. Es gulēju un nevarēju aptvert, ka nu mēs esam trīs. Es vienkārši biju laimīga. Un tāda esmu vēl tagad.

 

Iesūtījusi nawity, konkursa Un kāds ir Tavs dzemdību stāsts dalībniece

Ja arī Tu vēlies piedalīties konkursā, sīkāku informāciju lasi šeit. 
Citus konkursā iesūtītos stāstus vērtē šeit. 

 

 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk