Nepaklausīju dakteriem

 21. janvāris 2009 13:00 Pieredze  skatījumi: 4794

Mans dzemdību stāsts nav pārāk jautrs. Lai gan tas beidzās laimīgi. Kad pirms pieciem gadiem uzzināju, ka beidzot, 31 gada vecumā, esmu stāvoklī, patiešām birdināju laimes asaras.




Daktere, lādzīga un tieša sieva, pārjautāja: "Vai saglabāsim?" Jā, protams, par to, ka atbrīvošos no bērniņa, nevarēja būt ne runas! Daktere rūpīgi izpētīja manu veselības kartīti un noteica: "Te grūtniecība nebūs bez problēmām!" Savā sajūsmā par priecīgo vēsti es pat tajā neieklausījos. Un velti! Jau pirmās analīzes uzrādīja kaut kādas novirzes. Saķēru gripu. Pēc gripas - komplikācijas. Bezgalīgas pārbaudes, kuras visas uzrādīja kaut kādas novirzes no normas, konsultācijas ar ģenētiķiem, šausmīgas diagnozes, dakteru draudi par bērniņa patoloģijām un ieteikumi atbrīvoties no bērna, kurus noraidīju, jo jutu bērniņa kustības sevī. 25. grūtniecības nedēļā nonācu slimnīcā ar diagnozi - eklampsija.

Bezgalīgas pārbaudes, kuras visas uzrādīja kaut kādas novirzes no normas, konsultācijas ar ģenētiķiem, šausmīgas diagnozes, dakteru draudi par bērniņa patoloģijām un ieteikumi atbrīvoties no bērna, kurus noraidīju, jo jutu bērniņa kustības sevī.

 

Savas kājas stundu pēc pamošanās nepazinu - tās atgādināja svaigi ceptas bulciņas, kāju pirkstus kopā nevarēju salikt visu atlikušo grūtniecības laiku, deguns sapampa un ieņēma vadošo vietu manā sejā - tik liels tas nekad nebija bijis! Nodaļas ārsts nopietni ieteica atbrīvoties no bērna - tā būšot vieglāk gan man, gan personālam. Nepaklausīju atkal. Slimnīcā biju līdz 32. grūtniecības nedēļai, kad kādu rītu pamodos 14 kg smagāka nekā vakarā, un analīzes kļuva ļoti sliktas. Tai pašā dienā mani pārveda uz Liepājas slimnīcu, kur pēc 24 stundām man tika veikts  ķeizargrieziens un pasaulē nāca 1551 g smags un 44 cm garš un pilnīgi vesels puika! Visas analīzes izrādījās kļūdainas, un manam bērnam nav nekādu iedzimtu patoloģiju! Mani pārņem šausmas, kad iedomājos, ka varēju paklausīt dakteriem un atbrīvoties no mazuļa! Laikam nekad to sev nevarētu piedot!!! Mājās no Liepājas burvīgās slimnīcas braucu pēc pusotra mēneša, kad mazais bija tiktāl izaudzis, ka varēja saņemt pirmās potes. Pēc savas bēdīgās pieredzes zinu, ka nekad neuzticēšos dzimtās pilsētas dakteriem un dzemdēt nākamo bērnu braukšu tikai uz Liepāju.

 

Iesūtījusi Lienīte Grieze, konkursa Un kāds ir Tavs dzemdību stāsts dalībniece

Ja arī Tu vēlies piedalīties konkursā, sīkāku informāciju lasi šeit. 
Citus konkursā iesūtītos stāstus vērtē šeit. 


0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk