Vai varam vainot akmeņu metējus?

 20. janvāris 2009 17:00 Emuāri  skatījumi: 4829


Nupat nejauši ejot garām ieslēgtam televizoram, dzirdēju, kā Valsts kontroliere Inguna Sudraba stāsta un uzsver, cik svarīgi ir tēriņus izvērtēt nevis mehāniski, bet gan vadoties no atbilstības kādai augstākai, politiski formulētai programmai. Tas nozīmē, ka dažviet, lai izietu no krīzes saskaņā ar šo programmu, tēriņi varētu būt arī jāpalielina.



Foto: no personīgā arhīva


Neesmu uzmanīgs politikas vērotājs, kur nu vēl izsekotājs norisēm valsts pārvaldē. Tomēr līdzīgus Sudrabas kundzes izteikumus gadījies uztvert arī agrāk, kas varētu nozīmēt to, ka tas ir viņas, iespējams, svarīgākais vēstījums sabiedrībai vispār. Bet var būt arī, ka šis vēstījums neatrod dzirdīgas ausis, tāpēc nemitīgi jāatkārto.

Manuprāt, visvairāk patiesībai droši vien atbilst šķietami neticamais — šībrīža politiskā elite vienkārši nespēj domāt sistēmiski, kur nu vēl iniciēt kaut kādu programmu izstrādi, kurām būtu lielāka vērtība nekā sabojātam rakstāmpapīram.
 Salīdzinot valsti ar dārzu, tā saimniekam ir jādefinē, kādu šajos apstākļos tas grib redzēt dārzu vismaz pāris gadu perspektīvā. Un dārzniekam saskaņā ar šo vīziju ir jāstrādā — daži augi jāizrauj, citi jāpārstāda citur, vēl citiem jāizzāģē nokaltušie zari. Būs arī augi, kas jāstāda no jauna. Mēslošana, laistīšana, pasargāšana no salnas…
 
Šībrīža politiskā elite vienkārši nespēj domāt sistēmiski, kur nu vēl iniciēt kaut kādu programmu izstrādi, kurām būtu lielāka vērtība nekā sabojātam rakstāmpapīram.


Tā vietā, lai raudzītos šādi uz krīzi, valdošie vienkārši blisina acis. Nu, pietrūkst kaut kā laikam — vai nu intelekta, vai fantāzijas, visticamāk, abu. Un mēs sastopamies ar novienādojošu budžeta samazināšanu visiem vienādi. Manuprāt, tas liecina:

1)    valsts tiek uztverta nevis kā noteikumu formulētāja un vēlamās attīstības stimulētāja (tas ir grūti, tad taču būs jāsaprot, kas ir attīstība), bet gan kā slaucama govs. Kā apzogama kasīte, kas jāuzmana no citiem, un jāizplata informācija muļķiem, ka ir goda lieta to piepildīt;
2)    par valsti tiek domāts nevis kā par savstarpēju saikņu vienotu dārzu, bet kā stādaudzētavu. Tur ir svarīgs katrs augs par sevi, turklāt jādomā, nevis ka augs paliks šeit, augs, ietekmēs dārzu un tā viesus, bet gan ka tiks aizvests prom, atbrīvosies vieta un par to ienāks nauda;
3)    politiskie spēki (visi!) nespēj definēt ideoloģiju, kuru tie pārstāv, un no tās izrietošus programatiskus piedāvājumus valstij. Tikai liekvārdībā ieceptus piedāvājumus savai kabatai.

Tikko teiktais jau nav nekas jauns. Par to ierunāties tagad man lika vesela pārdomu virkne neseno „grautiņu” sakarā — jau tas, ka savā mājaslapā (www.viestursrudzitis.lv) esmu tik daudz par tiem runājis, apliecina šo notikumu ietekmīgumu manā izpratnē. Pilnīgi atbalstu arī kādā no interneta vietnēm izskanējušo 13. janvāra salīdzinājumu pēc nozīmes uz tautas pašapziņu ar 14. jūliju — Bastīlijas ieņemšanas dienu Francijā.
Cilvēks, kurš audzis grūtos apstākļos un kurš nav saņēmis pietiekamu koriģējošu atbalstu, var paust savu neapmierinātību tā, kā viņš to prot, arī tā, kā to darīja tā sauktā grautiņa dalībnieki.


Un arī domas par tiem cilvēkiem, kas meta bruģakmeņus, gāza automašīnas, laupīja alkoholu. Tie, par ko pēc tam bija lasāms, ka 80% no viņiem bijuši agrāk sodīti. Ar atvieglojumu — kas nu tie par politiska viedokļa paudējiem, protestētājiem, un kādēļ mums ar viņiem jārēķinās. Varam to izmanot, atbildību par šo cilvēku izdarīto mētājot kā karstu kartupeli no vienas oponējošās puses uz otru.
Taču — katrs pauž savu viedokli saskaņā ar savām prasmēm, kuras tas ieguvis līdzšinējā dzīvē.
Piemērus varētu turpināt, taču pietiks; ar tiem es gribēju pateikt, ka cilvēks, kurš audzis grūtos apstākļos un kurš nav saņēmis pietiekamu koriģējošu atbalstu, var paust savu neapmierinātību tā, kā viņš to prot, arī tā, kā to darīja tā sauktā grautiņa dalībnieki. Viņi par to, protams, ir pilnīgi atbildīgi likuma priekšā, taču šeit es gribu runāt par valsts atbildību pret viņiem.
 
Un tā gadiem no vietas — gan treknajiem, gan liesajiem — bērniem grūtos apstākļos vienmēr ir atlicis vien tik, cik palicis pāri.


Es daudzus gadus esmu strādājis ar bērniem grūtos apstākļos. Esmu sastapies ar fenomenu, kura aprakstīšanai man jāatgriežas pie dārza metaforas. Valda attieksme — kādas ir izmaksas uz kvadrātmetru? Nevis — kas ir kultūraugi un kas — nezāles, un kas ko ietekmē pozitīvi un kas viens otru indē nost vai noēno. Un kas vajadzīgs, lai panīkušu ziedu sapurinātu un atveseļotu tāpat kā citus — veiksmīgākos.

Tā pati nesistēmiskā, trulā, novienādojošā un cilvēku aiz viņa uzvedības un grūtībām neredzošā attieksme. Un tā gadiem no vietas — gan treknajiem, gan liesajiem — bērniem grūtos apstākļos vienmēr atlicis vien tik, cik palicis pāri. Es neieslīgšu detaļās, lai kaut ko pierādītu, — pietiek, ja saku, ka tas ir mans viedoklis. Un runa pat nav par naudu, vismaz tādā nozīmē, kā — to vajadzētu vairāk. Galvenais jau ir tas, par ko runā arī Sudrabas kundze — funkcionāla audita trūkums visos sistēmas līmeņos, sākot ar politisko. Atbalsta pasākumu valstiska nesaskaņotība, nauda „uz galviņām”, neizpratne, ka dažādiem bērniem ir dažādas vajadzības, kas dažādi ir realizējamas un dažādi maksā.
 

Nav jau daudz citu iespēju tiem, kas izgājuši Golgātas ceļu cauri ģimenes alkoholismam un vardarbībai, internātskolai un cietumam, kā — iemest bruģakmeni Saeimas logā — mostieties, mēs arī esam!

Šķiet, pāri visam valdošā pārliecība, ka to, vai dzīvojam labi vai ne, nosaka ekonomika, vai ka mēs esam tikai tādas piekabītes naudas vilcienam. Cilvēkam ir vajadzīga nauda, bet viņš dzīvo un attīstās saskaņā ar citiem likumiem, par kuriem šajā valstī interesējas tikai profesionāļi un tie, kas spiesti ciest. Cik nav par to runāts, politiskās varas līmenī neviens nesaka „nē”, bet turpina neredzēt cilvēku, viņa izaugsmes vajadzības, šo vajadzību apmierināšanas variantus, to organizācijas iespējas un tikai beigās — izmaksas. Visus šos gadus — cik šis problēmcilvēks izmaksā? Un tikai no izmaksām izrietoša retorika.
Es esmu neatkarīgs, mana labklājība netiek tieši ietekmēta no atbalsta lieluma programmām bērniem, tāpēc mana pozīcija ir informēta pilsoņa pozīcija. Bet cilvēkiem, kuri tajās ir tieši nodarbināti ikdienā, ir citādi, viņiem savu profesionālo refleksu dēļ parasti nepietiek nekaunības cīnīties par naudu šiem projektiem tādā kārtībā, kā tiek diktēts. Tas nav psiholoģiski viegli — jo tā ir arī cīņa par savām jau tā nelielajām algām. Rezultātā nereti izdzīvo lētākie projekti un lētākie speciālisti…
Bet, ja tā, nav jau daudz citu iespēju tiem, kas izgājuši Golgātas ceļu cauri ģimenes alkoholismam un vardarbībai, internātskolai un cietumam, kā — iemest bruģakmeni Saeimas logā — mostieties, mēs arī esam. Cik daudz šajā valstī vēl ir tādu, kas sapratīs, ko viņi ar to saka?

Viesturs Rudzītis, psihoterapeits,

 



0 Pievienot komentāru

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk