Nellijas dzimšanas diena

 20. janvāris 2009 17:00 Pieredze  skatījumi: 8129

Viss šis stāsts nebūtu tapis, ja Jāņu vakarā mēs ar vīru nebūtu atraduši Papardes ziedu, kurš sāka ziedēt Jāņu naktī, līdz uzplauka 19. marta naktī.



Foto: no personīgā arhīva

Mazā Nellija ar mammu un tēti.


Noliktais dzemdību termiņš bija 18. marts. Domāju, ka tas laiks vispār nepienāks, jo kādas divas nedēļas pirms noteiktā termiņa sāku just dzemdību tuvošanos. Ar katru muguras un vēdera sāpi cerēju, ka viss sāksies, bet tas nenotika. Tad atmetu ar roku un domāju, ka būšu mūžīgā grūtniece. Drošības un miera pēc domāju aiziet pie doka pārbaudīties, jo pēdējās dienās mazulīte bija kļuvusi pavisam rātna, kustības jutu tikai vakaros.


Process ir sācies
Sazinājos ar vecmāti un aizgāju uz tonīšiem, jo tajā dienā jutu arī sāpes, kuras beidzās, tiklīdz atgūlos. Līdz tam visu dienu nostaigājām ar vīru pa Dominu. Pie doka klausījās tonīšus - viss bija ideālā kārtībā. Dakteris nolēma apskatīties mani arī uz krēsla, ja jau esmu atnākusi, jo pēdējās dienās man tur dikti plēsa un sāpēja. Tad nu uzkāpu uz tā saucamās lidmašīnas, ieņēmu pilota pozu. Dzemdes kakliņš esot mīksts un jau gatavojas galvenajam noslēgumam. Vienīgi kakliņš esot bijis vērsts uz mugurpusi. Bet atvērums jau esot bijis trīs centimetri! Tad vecmāte nedaudz pavilka dzemdes kakliņu uz priekšu, lai labāk vērtos vaļā. Procedūra nebija īpaši patīkama. Vienubrīd likās, ka zaudēšu samaņu, ka zaudēšu savas pilota iemaņas un stūre pavērsīsies uz nosēšanās pusi. Tad turpināja klausīties mazulītes sirsniņu, pielika vēl klāt agregātu, kurš kontrolē dzemdes kontrakcijas. Vairs līnija nebija īpaši taisna, tas nozīmē, ka ir tas process sācies. JĀĀĀ! Sākās mazas muguras sāpītes, bet tik uz dažām sekundītēm, kādām piecām, ne vairāk. Nokāpu no "lidmašīnas", nolaidos uz zemes, saģērbos. Uzgaidāmajā telpā mani gaidīja vīrs. Vecmāte teica, lai ejam pa veikaliem pastaigāties, pa parkiem, lai tik kustoties, lai var redzēt, vai ir tās īstās dzemdību sāpes, jo bieži gadās, ka notiek viltus trauksme un viss process apstājas.

Procedūra nebija īpaši patīkama. Vienubrīd likās, ka zaudēšu samaņu, ka zaudēšu savas pilota iemaņas un stūre pavērsīsies uz nosēšanās pusi.


Pastaiga un nosalšana
Pulkstenis bija ap septiņiem vakarā. Laiciņš ārā nebija īpaši staigāšanai piemērots, sniga sniegs, un ietves ātri vien kļuva mitras, slapjas, dubļainas. Bija doma braukt pastaigāties pa Lielupes Rimi, tur vismaz nebūtu tik sniegaina atmosfēra. Bet nu man kontrakcijas bija kļuvušas spēcīgākas, negribēju īpaši pievērst apkārtējo uzmanību ar savu pūšanu un elšanu. Tad abi ar vīruci aizbraucām līdz Majoriem, staigājām pa garo Jomas ielu, turpu šurpu. Manas kājas ar katru kontrakciju kļuva mitrākas, slapjākas un aukstākas. Biju noskaņojusies, ka uz mājām nebrauksim, jo gribēju būt pēc iespējas tuvāk Bulduru slimnīcai. Dzemdību somas jau kādas dienas desmit visur vadājām līdzi. Jau kādu nedēļu dzīvojāmies pie krustmātes, lai, dzemdībām sākoties, pieskata pārējos bērniņus. Lielajai meitai bijām aizbraukuši pie doka paņemt zīmi, ka neapmeklēs dārziņu kādu nedēļu. Vārdu sakot, bastos! Kājas kļuva arvien aukstākas, tāpēc nolēmu, ka tomēr jāaizbrauc uz mājām un jāpārvelk zābaki un sausas zeķītes.


Mājās
Tad nu arī aizbraucām uz mājām. Dīvainā kārta kontrakcijas pazuda. O-o-ouuuu... Laikam zemapziņā jutu, ka nevajag braukt mājās. Ehh... Vīrs pagatavoja man karstu kakao, ieritinājāmies dīvāniņā un gaidījām, taču nekas nenotika, viss apstājās. Biju ļoti sašutusi, ka viss tik smuki sākās un tomēr apstājās. Vīrs teica, lai kaut ko padaros pa mājām, bet man bija uznācis riktīgais besis, sāku raudāt. Darīt neko negribēju. Ar kājām trinu grīdā caurumus, staigājot no istabas uz koridoru, no koridora uz virtuvi, no virtuves uz istabu, bet visbiežāk uz turieni, kur pat ķeizars iet kājām, lai kaut kas turpinātos, bet kā nekā nebija, tā nebija. Domāju, laikam jāiet ārā, jo tur tas process varbūt turpināsies.

Ar kājām trinu grīdā caurumus, staigājot no istabas uz koridoru, no koridora uz virtuvi, no virtuves uz istabu, bet visbiežāk uz turieni, kur pat ķeizars iet kājām.


Atkal ceļā
Saģērbāmies, iekāpām mašīnā un braucām gar jūru staigāt, neskatoties uz “smukajiem, sausajiem un saulainajiem” laika apstākļiem. Piebraucām pie jūras, ilgāk par piecām minūtēm nepastaigājām, jo lāsteka sāka veidoties man degungalā. Nabaga vīrs bija nomocīts ar manām vēlmēm un iegribām. Tad nu braucām uz vietējo Iki veikalu. Pulkstenis bija minūtes 10 pirms veikala slēgšanas. Braucot no jūras līdz veikalam, kontrakcija bija tikai viena, par ko es ļoti priecājos. Izkāpjot no mašīnas, sajutu vēl vienu sāpīti mugurā, bet tā bija jau spēcīgāka un ilgāka. Veikalā  nopirkām tikai sulu un bulciņas, jo mute bija izkaltusi no mazās pūšanas. Ārā kļuva arvien vēsāks, un man pēkšņi bija uznācis baigais nogurums un miegs, tāpēc nolēmām braukt mājās, teicu, ka iešu gulēt. Mājās sāpītes tomēr turpinājās, tāpēc sāku domāt, vai ir vērts likties slīpi. Apsēdos gultā pretī televizoram, sakņupu kā tāda veca kūka. Apakšgalā sāku just riebīgas durošas sāpes. Tāpēc uzsēdos uz pakaviņa, tas nedaudz palīdzēja, durošās sāpēs mazinājās, bet muguras sāpes gan pastiprinājās. Iespiedu vīram rokās mobilo un teicu: „Še, uzņem laiku, skaiti kontrakcijas.” Kontrakcijas bija ik pēc sešām septiņām minūtēm. Pazvanīju savai vecmātei, ar kuru man bija noslēgts līgums. Viņa teica, lai es mierīgi iedzerot tējiņu un pēc pusstundas taisos ceļā. Man tēju nemaz negribējās, turklāt jutu, ka kontrakcijas kļuvušas vēl stiprākas un ar mazāku intervālu. Tāpēc taisījāmies uzreiz.


Process turpinās
Tad nu slimnīcā ieradāmies plkst. 23.30. Sākumā vecmāte domāja apskatīties, kā man tas process notiek, un tikai tad sūtīt vīru lejā pēc somām. Ieņēmu "lidmašīnā" atkal pilota pozu - atvērums bija četri pieci centimetri. Ehhh... biju cerējusi, ka būs vairāk, bet nu nekas... Paklausījās sirdstoņus, pierakstīja dzemdes kontrakcijas. Vecmāte sāka rakstīt dokumentus un teica: „Tad es rakstu to DEVIŅPADSMITO.” Tad ierādīja mums ģimenes luksusa palātiņu. Iekārtojāmies. Vecmāte teica, lai es sagatavoju bēbim pirmās drēbītes, pamperu sev un visas citas štātes, ko ņemšu līdzi uz dzemdību zāli. Bija vēl jāuztaisa mikroklizma. To visu sadarīju, sagatavoju. Vecmāte ienesa lielo bumbu palātā, lai pavingroju. Padīdījos uz bumbas! Paelpoju. Palīdzēja. Jutu, ka kontrakcijas kļuvušas spēcīgas, bet izturamas. Pirms došanās uz dzemdību zāli nolēma mani vēl pārbaudīt turpat palātā. Apskatījos pulkstenī, bija tieši pusnakts. 19. marts. Pēc atvēruma pārbaudes vecmāte teica, ka esot astoņi deviņi centimetri! Olalalalā-ā-ā-ā... gandrīz četri centimetri atvērās 30 minūtēs. Tas gan bija ātrums!!!!


Dzemdību zālē
Paņēmām visu nepieciešamo un gājām uz dzemdību zāli. Bija brīži, kad negribēju, lai vīrs man skartos klāt, lai mani nemasē, bija sāpes, kurās gribēju just vīra stiprās rokas... Palīdzēja arī apķeršanās ap kaklu un šūpošanās gurnos. Vēl turpināju vingrot uz bumbas. Bet pēc pārbaudes secināja, ka dzemdes kakliņš esot atkal uz mugurpusi pavirzījies. Līdz ar to secinājums - bumbu varēju izmantot tikai futbola spēlēšanai. Pulkstenis gandrīz divi naktī, sāpes jau nu tādas, ka ar sakostiem zobiem… Bet vēl... turos... turos pie palodzes, tad pie vīra. Atelpas brīži jau kļuvuši pavisam mazi. Tad man vecmāte piedāvāja apsēsties uz dzemdību soliņa. Un tad arī sākās... tā stunda, ko nosēdēju uz soliņa, BIJA KAUT KAS!!!!! Vīrs sēdēja man aizmugurē. Vecmāte slavēja, ka turos braši. Jā, tiešām turējos braši pie sava vīra. Vēlāk jutu, ka man sācies ģībonis, jo sāpes faktiski bija visu laiku, atpūtas brīdis bija tikai pāris sekunžu, no lielām sāpēm sāku zaudēt samaņu. Visu laiku biju piesūkusies pie Mangaļu negāzētā minerālūdens, un no tā arī man tie sliktumi pastiprinājās. Vecmāte teica, lai labāk es tikai lūpas un muti paslapinu.

Vecmāte slavēja, ka turos braši. Jā, tiešām turējos braši pie sava vīra.


Maisam gals vaļā
Tad arī nogāja ūdeņi, maisam gals bija vaļā! Biju ieķērusies vīram abās rokās, joprojām sēdēju uz dzemdību soliņa, galvu mētāju no vienas puses uz otru. Visu laiku murmināju, ka es gribu gulēt, ka man nāk miegs un ģībonis. Tad atnesa ožamo spirtu, pat nevaru saprast, palīdzēja tas vai ne, jo pēc paošņāšanas man miegs vēl vairāk uznāca. Ik pēc trim minūtēm vecmātei prasīju: „NU, CIK VĒL? CIK VĒL? CIK VĒL?” Vecmāte noteica, ka līdz trijiem naktī jau nu jābūt, teica, ka pagaidīs kādas trīs sāpītes un tad arī kāpsim uz galda. Jautāja, vai nav tā saucamā spiediena sajūta, kas man tikai parādījās apmēram divas kontrakcijas pirms kāpšanas uz dzemdību galda. Tad nu aizgāju, uzrāpos, gaidīju. Kad nāca nākamā sāpīte, vecmāte teica, lai mēģinu spiest, ja es gribot. PROTAMS, ka gribēju. Paspiedu, paspiedu, nespiedu. Elpoju, elpoju, elsoju, elsoju, pūtu, pūtu. Atkal bija jāspiež... UUUUUU... Vecmāte saka: „Dod roku, dod roku!” NĒ! Man liekas, ja sataustītu galviņu, tā varētu ieslīdēt atpakaļ. Es turpināju elsot. Vecmāte noteica: „Nu, vēl vienu reizīti, un viss!!!”


Piedzimšana
Pulkstenis 2.54 naktī. Spiedu, spiedu, nejutu pilnīgi neko, kad mana meitenīte izslīdēja ārā, viens mirklis, un mana mīļā Mellenīte Nellīte bija jau uz punča. Asaras sāka plūst straumē. FANTASTIKA! Meitēns ar mani un tētuku skaļi jo skaļi sasveicinājās. Un pēc divām minūtēm Nellija mani iesvētīja, he-he-he . Plīsumu nebija, dzemdības bija dabiskas, bez nekādām špricēm, zālēm un vēl nezin kā! Mātes pasē ierakstīts, ka dzemdības ilga četras stundas ar kapeikām jeb santīmiem. Viss ir beidzies vai - tieši otrādi - VISS IR TIKAI... SĀCIES...!!!

 

 Iesūtījusi Gita Gerenovska, konkursa Un kāds ir Tavs dzemdību stāsts dalībniece

Ja arī Tu vēlies piedalīties konkursā, sīkāku informāciju lasi šeit. 
Citus konkursā iesūtītos stāstus vērtē šeit. 

 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk