Dzemdības pirms laika

 20. janvāris 2009 16:00 Pieredze  skatījumi: 9490

Ar vīru bijām nobrieduši otram bērniņam. Klusībā abi lūdzām Dieviņam, lai dāvā mums puisīti. Un tā tas arī notika!



Foto: no personīgā arhīva

Jānim Kristapam nu jau ir deviņi mēneši.


Jau pirmajā ultrasonogrāfijas izmeklēšanā mums pateica, ka gaidāms dēliņš. No laimes starojām, es nevarēju noticēt, ka tiešām būs puisītis. Lija prieka asaras. Vīrs daudzināja: “Būs dēls! Būs dēls!”

Ar ātro palīdzību uz Rīgu
Seši mēneši aizritēja ātri un bez problēmām. Taču kādā saulainā, skaistā rītā ne no šā, ne no tā sākās asiņaini izdalījumi. Apjukums, bailes... Nekavējoties devāmies pie ārsta – dzemdes kakla atvērums jau divi centimetri. Tomēr no ārstu puses tika izdarīts viss, lai nesāktos priekšlaicīgas dzemdības. Divas nedēļas gulēju slimnīcā. Meitiņa ar vīru nāca mūs apciemot. Kad pienāca septītais grūtniecības mēnesis, gājām uz atkārtotu sonogrāfiju – tas bija 2008. gada 8. aprīlī. Bija sāpes, velkošas sajūtas. Dakterīte apskatīja, teica, ka bērniņš ideāls, arī svars kā nākas. Sacīju, ka man sāp, velkošas sajūtas, bet viņa atbild, ka tās manas iedomas, lai es nopērkot grūtnieču jostu, kas balsta punci, un viss būs kārtībā. Sacīts – darīts. Dodoties atpakaļ uz slimnīcu, nopirkām grūtnieču jostu, pa ceļam arī iekodām makdonaldā. Vīrs mani aizveda uz slimnīcu, un turpat palātā man nogāja ūdeņi...
Ārsti panikā. Septītais mēnesis. Ātrā palīdzība, un ved mani uz Rīgu! 19.15 dzemdēju mūsu dēliņu Jāni Kristapu. Viņš svēra 1750 g. Vīrs bija klāt, pārgrieza mūsu bērniņam nabas saiti. Un aši bērniņu aiznesa uz inkubatoru, nepaspēju mazo pat apskatīt, dzirdēju tikai viņa kliedzienu. :) Jau tad nodomāju, ka mans dēls būs cīnītājs, viņš tālu tiks!

Viņš svēra 1750 g. Vīrs bija klāt, pārgrieza mūsu bērniņam nabas saiti. Un aši bērniņu aiznesa uz inkubatoru, nepaspēju mazo pat apskatīt, dzirdēju tikai viņa kliedzienu.


Dēliņu satiku nākamajā dienā
Pirmajā dienā dēliņu redzēja tikai vīrs. Kas notika pēc dzemdībām, atceros miglaini, man tika ievadīta narkoze. Nākamajā rītā ar bailēm gāju pie sava dēliņa... Viņš tur gulēja, viss vienos vadiņos, maziņš, bezpalīdzīgs; man asaras bira. Vīrs lika saņemties, lai bērniņš nejūt mammas uztraukumu. Atceros – viņam kājiņās bija zaļi zābaciņi! :)
Katru dienu no rīta, pusdienās un vakarā gāju pie sava dēliņa, aiznesu savu atslaukto pieniņu, pirmās dienas baroju viņu caur caurulīti. Trešajā dienā viņš jau ēda no pudelītes, bet, kad pabaroju bērniņu, vienmēr paliku pie viņa vēl kādu stundiņu, un mēs runājāmies. Stāstīju par visu – par māsiņu, kura viņu gaida mājās, par tēti, par visu, kas ienāca prātā!
Pēc nedēļas mūs pārveda uz citu slimnīcu. Tur Jānis Kristaps ar mani gulēja vienā gultā – apsildāmā ūdensgultā! Viņa dzīvot gribēšana un spars mazajam palīdzēja ātrāk pieņemties svarā, analīzes bija labas. Slimnīcā viņš bija TOPĀ –  visas māsiņas ap viņu vien tik luncinājās. Un spriedelēja, kas no šā puikas nākotnē iznāks. :) Galvenā ārste pastāvēja, ka puika būs ārsts, viena māsiņa, ka KNAB direktors, otra – prezidents, bet cita teica, ka advokāts!  Puika visiem smaidīja pretī, koķetēja.
Pēc mēneša atgriezāmies mājās. Bija problēmas ar actiņām, bet visām grūtībām tikām pāri! Tagad Jānim Kristapam ir deviņi mēneši. Es viņu saucu par “Mans lielais vīrietis”. Redzot viņu tagad tik lielu un dzīvespriecīgu, smaidu, priecājos un lepojos. Atceros, kāds viņš bija maziņš, plaukstas lielumā un tagad...! Un kā māsa par viņu rūpējas... Apbrīnojami! Meitai ir tikai divi gadiņi, bet tādas rūpes par brālīti!

P.S. Meitiņa mums ir mūsu brīnumiņš, bet dēliņš ir mūsu dzīves piepildījums!

Iesūtījusi Iveta Leibuka-Vīksna, konkursa Un kāds ir Tavs dzemdību stāsts dalībniece

Ja arī Tu vēlies piedalīties konkursā, sīkāku informāciju lasi šeit. 
Citus konkursā iesūtītos stāstus vērtē šeit. 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk