Mans laimes stāsts

 20. janvāris 2009 13:40 Pieredze  skatījumi: 6473

Bija vakars. Es gultā lasīju grāmatu, vīrs jau gulēja. Pulkstenis rādīja 23.00, kad sāka sāpēt vēders.



Foto: no personīgā arhīva


Man bija 19 gadu. Abi ar vīru ļoti gaidījām mūsu pirmo bērniņu. Daktere bija teikusi, ka dzemdības man varētu būt no 20. līdz 30. oktobrim.

Bija vakars. Es gultā lasīju grāmatu, vīrs jau gulēja. Pulkstenis rādīja 23.00, kad sāka sāpēt vēders. Tā kā daktere bija teikusi, ka dažas ripiņas mazulim neko ļaunu nenodarīs, nolēmu iedzert nošpu. Paņēmu divas tabletītes un likos uz auss. Tā īsti neiemigu, jo vēders turpināja sāpēt. Nesapratu, kas par vainu, tāpēc nolēmu iedzert vēl nošpu. Vīrs arī uzmodās un teica: „Varbūt tev sākas dzemdības?” Es atbildēju, ka nesākas, vienkārši sāp vēders. Beigās vīrs devās pie gudrākiem kaimiņiem jautāt, vai tās varētu būt dzemdību sāpes. Kaimiņu atbilde, protams, bija pozitīva. Tad nu sākās rosība.

 

Teicu, ka gribu vannu. Vīrs pa nakti kurināja, palīdzēja man vannoties, kopā elpojām. Viņš bieži man jautāja, vai nevajag saukt ātros, es pastāvēju uz to, ka gaidīsim rītu.

 

Teicu, ka gribu vannu. Vīrs pa nakti kurināja, palīdzēja man vannoties, kopā elpojām. Viņš bieži man jautāja, vai nevajag saukt ātros, es pastāvēju uz to, ka gaidīsim rītu. Tā no rīta sešos ātrie bija klāt. Sanitārs, kāpjot automašīnā, vīram teica: „Esmu pārliecināts, ka būs dēls.” Es tikai pūtu un elsoju, biju ļoti pacietīga, nevienu reizi sāpēs nekliedzu. Pat Ventspils slimnīcas vecmāte Aija uzsvēra, ka esmu ļoti pacietīga, reti kura jauna meitene to var izturēt. Tā nedaudz pāri plkst. 13.00, kad dakteris ēda pusdienas un mani uzmanīja tikai vecmāte, mazo gandrīz piedzemdēju uz dzemdību krēsliņa. Tikko paspēju tikt līdz galdam. Vecmāte saņēma manu mazo brašuli, kas bija 3490 gramus smags un 53 centimetrus garš puika. Uz dzemdību galda raudāju no laimes. Žēl, ka dzemdībās klāt nebija vīrs, jo Ventspils slimnīcā tas nebija atļauts.

Uzskatu, ka manas dzemdības bija vieglas, tāpēc visām topošajām māmiņām iesaku nebaidīties, tad arī nebūs problēmu. Daudz nedomājiet par notiekošo, jo viss notiks pats no sevis!

Lūk, tāds ir mans laimes stāsts! :) :)

 

Iesūtījusi Agrita Bessere, konkursa Un kāds ir Tavs dzemdību stāsts dalībniece

Citus konkursā iesūtītos stāstus vērtē šeit. 


 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Esi man blakusLasīt vairāk

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk