No bērēm uz dzemdībām. Patiess stāsts

 20. janvāris 2009 11:00 Pieredze  skatījumi: 22410

Mans dzemdību stāsts ir gan skumīgs, gan ļoti priecīgs. Viss sākās piektdienas rītā 4. jūlijā, kad pamodos ar domu, ka šodien apglabājams mans mīļais, jaukais vectētiņš.



Foto: no personīgā arhīva



„Kā lai es to izturu? Kā lai nepārdzīvoju tik ļoti, lai mazā princesīte, kurai drīzumā jāierodas pie mums, tik ļoti nesajustu manas bēdas par vectētiņa aiziešanu?” es prātoju bēru dienas rītā.

Slimnīcā vēl nepalikšu!
Izrunājos ar savu meitiņu, iedzēru siltu tēju un braucu uz slimnīcu — tā kā mazajai ap kaklu bija nabassaite, pēdējās trīs nedēļas bija jādodas uz pārbaudēm paklausīties mazulītes sirdspukstus. Slimnīcā ierados pulksten 12.00, biju ļoti mierīga, 20 minūtes klausījos, kā pukst mana bērniņa sirds. Tad ieradās ārsts un jautāja: „Vai tu neko nejūti?”. „Kas tad man jājūt?” brīnījos. Izrādās, man esot kontrakcijas, par ko es biju šokēta, jo neko nejutu! Pēc mazuļa sirds pārbaudes ārsts mani izmeklēja un secināja, ka ir piecu centimetru atvērums un man jāpaliek slimnīcā. Uz to es atbildēju, ka nevaru, jo divos man jābūt bērēs, un vēlos tur būt. Turklāt atrasties šeit bez vīra — arī ne! Tagad saprotu, ka tas bija pārgalvīgi, taču jutu, ka man vajag atvadīties no vectētiņa. Un man izdevās pierunāt ārstu, lai palaiž mani, vien bija jāapsola, ka četros būšu atpakaļ.

Ārsts mani izmeklēja un secināja, ka ir piecu centimetru atvērums un man jāpaliek slimnīcā. Uz to es atbildēju, ka nevaru, jo divos man jābūt bērēs, un vēlos tur būt.


Kāds aiziet, kāds atnāk...
Tā nu es devos uz bērēm, visiem paziņoju jauko ziņu, ka šodien būs klāt ilgi gaidītā mazulīte (mājās jau auga divi braši, jauki brālīši). Šajā skumīgajā brīdī visiem sejā parādījās smaids, un bēres noritēja mierīgi — visu sirdīs reizē bija gan skumjas, gan prieks, jo vietā nāk kāds cits cilvēciņš.
Pusčetros ierados mājās, lai paņemtu ceļasomas, bet vīrs zvanīja, ka mazliet kavēsies, jo Rīgā ir sastrēgumi. Rezultātā slimnīcā mēs ieradāmies pirms pieciem… Atkal man uz punča tika sastellēti vadiņi, lai klausītos bērna sirdspukstus un palūkotos, cik tālu esam tikuši. Ārsts vēlreiz jautāja, vai joprojām neko nejūtu. Nē, nejūtu gan. Viņš teica, ka citas pie šādām kontrakcijām kliedzot, ka neesot vairs izturams… Bet es tiešām jutos labi un mierīgi, it kā šodien nekas nav gaidāms! Vīrs jokoja, lai vismaz patēloju tās sāpes.:) Un apjautājās, vai pagūsim uz Panorāmu! Iespējams, jo ārsts solīja, ka līdz pusnaktij nebūšot jāgaida.



Drīz vien man tika pārdurti augļūdeņi, jo atvērums jau bija septiņus centimetrus liels. Tagad nu gan sāpēšot. Un tiešām — ap pulksten sešiem sāka sāpēt ne pa jokam. Sacīju, ka nu man ļoti, ļoti gribas kakāt un vispār sajūta tāda, ka nāk gan tas, gan bērniņš. Ārsts: nē, tik ātri vēl nevarot būt. Taču es pastāvēju uz savu. Labi, lai es kāpjot uz galda, viņš paskatīšoties. Jā, mazais tiešām nākot! Un… pulksten 18.18 piedzima mūsu ilgi gaidītā princesīte. Sāpes bija bijušas tik īsu brīdi, ka gribēju mazo ņemt klēpī un iet mājās! Tētis plēsa jokus, ka gandrīz uz ziņām esam paspējušas. Tūdaļ arī zvanīja mana mamma, vaicājot, vai ļoti sāp un cik tad ilgi vēl jāmokās — šie nupat no bēru mielasta pārradušies. Viņas runu par īkšķu turēšanu pārtraucu ar apsveikumu ar mazmeitiņas piedzimšanu… „Tik ātri?” vaicāja mamma. „Laikam vectētiņš stāvēja klāt un palīdzēja man un manai meitiņai,” atbildēju.

Tik vieglas dzemdības es novēlu ikvienai māmiņai!

Iesūtījusi: Rita Bergmane, trīs burvīgu bērniņu māmiņa un konkursa Un kāds ir Tavs dzemdību stāsts dalībniece

Ja arī Tu vēlies piedalīties konkursā, sīkāku informāciju lasi šeit. 
Citus konkursā iesūtītos stāstus vērtē šeit. 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk