Vai bērnam atklāt, ka viņš ir adoptēts?

 19. janvāris 2015 17:00 mammamuntetiem.lv Raksts  skatījumi: 9838

Teikt vai neteikt bērnam patiesību, ka viņš ir adoptēts, un kad? Kā viņš reaģēs, uzzinājis šādu informāciju par sevi un cilvēkiem, kurus uzskatījis par saviem īstajiem vecākiem? Vai patiesības atklāšana neradīs lielāku traumu kā noklusēšana? Konsultē Bc. Psych. Dace Rolava, MA NLP, psihodinamiskās hipnozes meistare, Jauno psiholoģiju centra direktore.



Foto: Shutterstock.com

Jo agrāk zinās patiesību, jo labāk.



Bērniem būtu jāzina par savu izcelsmi — tās ir viņu tiesības. Audžuvecākiem mierīgi un bez bailēm jābūt gataviem atklāt adoptētajam bērnam, ka īstie tēvs un māte viņam ir citi. Jāapzinās, ka, bērnam uzzinot šo faktu no kāda cita radinieka, drauga vai „labvēļa”, var rasties papildu problēmas. Psihologi atzīst: adoptētajiem bērniem ir ļoti liela interese par savām saknēm. Sadzīt pēdas bioloģiskajiem vecākiem nereti ir ļoti grūti, taču, sasniedzot pilngadību, vajag ļaut bērnam sameklēt bioloģiskos vecākus, ja tāda iespēja pastāv.

Jo agrāk, jo labāk
Psihologi atzīst: jo agrāk bērns uzzinās patiesību par savu patieso izcelsmi, jo audžuvecākiem vieglāk dzīvot. Vai mūžīgās bailes, ka bērns kādu dienu uzzinās ilgi glabāto noslēpumu (turklāt, iespējams, no svešiem cilvēkiem), ir labākas nekā attiecības, kas balstās uz godīgumu un atklātību? Ja bērna adopcijas faktu noslēpj līdz pat pusaudža vecumam, domājot, ka apzinātākā vecumā pieņemt patiesību būs vienkāršāk nekā bērnībā, attiecības audžuģimenē var sarežģīties vēl vairāk, jo pārejas vecumā pusaudzim ir raksturīgi sevis meklējumi un šādas ziņas var nākt kā papildu trieciens. Vislabāk patiesību par adopciju atklāt līdz sešiem septiņiem gadiem, jo līdz šim vecumam izveidojas bērna pasaules uztvere.

 

Jo agrāk bērns uzzinās patiesību par savu patieso izcelsmi, jo audžuvecākiem vieglāk dzīvot.


Patiesība stiprina ģimeni
Bērna vēlēšanās redzēt savus īstos vecākus ir dabiska un normāla reakcija. Neatkarīgi no tā, cik daudz rūpju un mīlestības audzināšanā ieguldījuši audžuvecāki, bērns gribēs zināt patiesību par cilvēkiem, kuri viņu radījuši. Var gadīties, ka audžuvecākiem jādzird frāze „Es tevi nemīlu/negribu” u. tml. Tas ir sāpīgi, taču nenozīmē, ka bērns no tiesas ir pārstājis mīlēt. Šādas frāzes no atvases mutes taču nereti dzird arī īstie vecāki. Bērna apziņā vecāki ir tie cilvēki, kas viņu uzaudzinājuši. Patiesības pateikšana nereti dod ļoti pozitīvu rezultātu, stiprinot audžuģimeni. 

 

Var gadīties, ka audžuvecākiem jādzird frāze „Es tevi nemīlu/negribu” u. tml. Tas ir sāpīgi, taču nenozīmē, ka bērns no tiesas ir pārstājis mīlēt.


Audžuvecāku atbalsts
Jārēķinās, ka adoptētā bērna vecāku stāsts nekad nav ideāls — ne velti mazulis savulaik palicis viens un nokļuvis bērnunamā. Vecāki var būt alkoholiķi, atrasties cietumā, būt slimi vai miruši. Bērna bioloģiskajiem vecākiem var būt izveidojusies cita ģimene, turklāt visbiežāk — katram sava, jo adopcijai nodota bērna vecāki reti ir kopā. Sastapies ar šādu situāciju, adoptētais bērns apzinās un novērtē, ko viņam nozīmē audžuģimene un audžuvecāku rūpes. Ja arī adoptētais bērns jau ir pilngadīgs, viņš var sāpīgi pārdzīvot uzzināto, tāpēc ir būtiski, lai audžuvecāki būtu līdzās, sniegtu neierobežotu atbalstu un palīdzību. 

 

Materiāls publicēts sadarbībā ar "Fondu Mammām un tētiem" 
 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk