Kā dabūt ārā bērniņu?!

 19. janvāris 2009 12:00 Pieredze  skatījumi: 13301

Man ir ļoti paveicies ar ģimeni, un arī bēbis bija izdomājis ierasties apmēram vienā laikā ar mana brāļa otro atvasi. Tāpēc grūtniecības pēdējos mēnešus mēs ar brāļa sievu daudz laika pavadījām kopā.



Foto: no personīgā arhīva


Brāļa ģimenē mazulis ienāca tieši trīs nedēļas pirms manējā kundziņa. Atceros, braucu uz slimnīcu raudzīties, kas izspurcis. Un spēju pateikt vien: "Kā tu tik lielu bērnu dabūji ārā?!" Lai gan mazulītei bija normāla mazuļa svars. Es tiešām spēju tikai brīnīties. Un tā nu mans radību stāsts sākās jau trīs nedēļas pirms Lielās dienas. Laiks gāja, un pamazām tuvojās mans lielais mirklis. Mans brālis, kurš bija klāt visu savu meitiņu radībās, apjautājās, vai es tomēr negribot, lai viņš brauc man līdzi, jo sievietei vienai ko tādu neesot iespējams izturēt (stāsts par mana mazuļa papu ir romāna cienīgs, tamdēļ šoreiz ne par to). Bet es sakautrējos un atteicos...
 
Māsiņ, vispirms pabeidz referātu!
Divas dienas pirms lielā notikuma māsīcai palīdzēju mājturībā lielo noslēguma darbu šūdināt, muguriņā jokains stīvums metās, bet nekas — norakstīju uz sagurumu ilgās sēdēšanas dēļ. Nākamajā dienā mazā māsa palūdza, vai nevaru viņai palīdzēt datorrakstā uzrakstīt referātu. Nu, protams, varu! Un, kad referāts bija pusē, māsai teicu: "Man šķiet, ka mēs to nepabeigsim laikā..." Māsa, satraukta gan par referātu, gan par mani, masē man tikai punci un dudina: "Valterīt, vēl ne, vēl ne! Man tas referāts tūliņ jānodod, vēl mazliet pacieties." Divos naktī referāts bija gatavs, un devāmies pie miera. Kad septiņos no rīta no sāpēm iemigt vairs nebija iespējams, devos uz otro stāvu modināt mammu... Es no bailēm pat saraudājos: kas nu tagad būs? Mamma tikai nosmaidīja: "Nu, puncī jau nepaliks."
 
Man arī sāpēja mugura, lauza krustus, bet tik ļoti, lai kliegtu, ne. Runājos ar Valterīti, lai nedara man dikti pāri.
 
Pa ceļam uz slimnīcu saņēmu SMS no brāļa sievas: "Tu tikai neaizmirsti elpot!"
Ap pusdesmitiem bijām Aizputes dzemdību namā. Mani sagaidīja ļoti jaukas slimnīcas darbinieces. Jautri, ka uz jautājumu "Kā tu jūties?" es tikai stulbi smaidīju un teicu: "Ir laiks!" Viņas man: "Vai ūdeņi jau nogāja?" Es pretī: "Man liekas, ka man ir nogājis viss, kas var noiet!" Māsiņas tālāk: "Kā jūties? Kāpēc smaidi?" Es atkal tā jokaini: "Nezinu! Ar mani kas tāds pirmo reizi notiek! Prātoju, kā es viņu ārā dabūšu..." Aiz aizkariem dzirdu kādu runājam: "Smaida, smaida, nav vairs ilgi, kad nesmaidīs..."
 
Pirmā formula un hokejs
Sekoja dušiņa un iekārtošanās istabiņā. "Moku kambaris" sanāca pretī manām durvīm. Dzirdēju, kā viena mammīte panikā gaudo... Man arī sāpēja mugura, lauza krustus, bet tik ļoti, lai kliegtu, — ne. Runājos ar Valterīti, lai nedara man dikti pāri.
Vēl pēc kāda laiciņa kontrakcijas bija jau tik regulāras, ka bija jādodas uz tā saucamo uzgaidāmo telpu. Laiks vilkās. Daktertantītes mani uzmanīja. Galvā joņoja tikai viena doma: kā es to mazuli dabūšu ārā? Tas taču nav iespējams! Lai man nebūtu tik vientuļi, māsiņa pirmsdzemdību palātā iestūma televizoru. Rādīja Pirmo formulu. Lai īsinātu laiku, sāku to skatīties. Formula beidzās, bet mazais vēl nebija klāt. Mugura nu sāpēja tik ļoti, ka uz katrām sāpēm prātoju: kliegt beidzot vai vēl ne? Sāka rādīt hokeju. Tā bija tā īpašā 2003. gada 4. maija diena, kad Latvija čempionātā spēlēja pret Krieviju. 
Ieradās vecmāte un beidzot teica: "Jā, ir laiks!" Kāda laime! Darīju visu, ko man lika, jo sapratu, ka nu vairs nav ilgi. Kādā mirklī pēkšņi dzirdēju ārsti sakām: "Viņa vairs nav ar mums..." Es pēdējiem spēkiem: "Esmu! Vēl esmu!"
 
Ap pusčetriem pēcpusdienā mazais bija klāt. Pirmais, ko izdarīju, pataustīju savu vēderu vai tiešām viss?
 
Ap pusčetriem pēcpusdienā mazais bija klāt. Pirmais, ko izdarīju, pataustīju savu vēderu — vai tiešām viss? Tad man uz punča uzlika mazu, siltu zilganu klimpuci, kuram ar asarām acīs teicu: "Nu, čau, Valter!" Tad pārbaudīju, vai viņam tiešām ir krāniņš, tad — vai nav lutausis. Un nomierinājos. Mazo aiznesa nosvērt un nomazgāt, dakterītes "sakārtoja" manu lejasdaļu un pie gultas atkal piestūma televizoru, kur joprojām mūsējie spēlēja pret Krieviju. Vēl pēc brīža man atnesa Valču, un nu jau divatā šo lielisko spēli noskatījāmies līdz galam. Latvija uzvarēja, un es laimīga, taču joprojām nesapratnē: kā es savu Valteru dabūju ārā?!
Slimnīcā pavadījām četras dienas, un jutos tiešām aprūpēta, mīļota — kā savējā. Tādu mātišķu gādību no personāla puses visu mūžu atcerēšos.
Tagad manam kundziņam ir pieci ar pusi gadi. Viņš otrā istabas galā glezno SpandzjBobu un Patriku. Un mēs gaidām brālīti vai māsiņu. Žēl tikai, ka tās slimnīcas vairs nav. 
 
P.S. Tā arī nesagaidīju mirkli, kad jākliedz!

 

Iesūtījusi: Velga Vītola, konkursa Un kāds ir Tavs dzemdību stāsts dalībniece. Konkursa noteikumus lasi šeit.

 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk