Nemitīgi baidos par savu mazuli!

 03. jūnijs 2009 11:00 Audra Šauere, mammamuntetiem.lv Jautājums & atbilde  skatījumi: 12607

„Man ir ļoti mīļa astoņus mēnešus veca meitiņa. Ļoti viņu mīlu, jūku prātā no katra smaidiņa, bet mani nomāc domas, kuras reizēm pavīd, piemēram, ejot pāri krustojumam, iedomājos, ka kāds idiots lielā ātrumā uznesas ratiem vai, nesot kafijas krūzi no rīta, iedomājos, kā paklūpu un tas viss meitiņai virsū. Tas pats par manu vīriņu. Tiklīdz viņš kavējas darbā vai aizķeras krogā, man jau galvā rosās ainas par autoavārijām,” raksta kāda portāla mammam.lv/tetiem.lv lasītāja. Padomu sniedz geštaltterapeite un pedagoģijas maģistre Aija Baha-Velvele.



Foto iesūtījusi Zane Priede, mammam.lv reģistrētā mamma


Es ļoti labi un emocionāli izprotu māmiņas bailes par savu mazuli. Man šķiet, ka šādas bailes ir izjutusi un pazīst gandrīz katra mamma, īpaši laikā, kad mazulis nav sasniedzis gada vecumu. Katrā sievietē mājo mātes instinkts jeb mātes mīlestība, tikai kādai tā ir spilgtāka, kādai ne tik ļoti. Un tomēr sievietei no dabas ir dota spēja mīlēt bez nosacījumiem — tikko dzimušu mazuli uzliek mammai uz punča — siltums, maigums, pazīstamas skaņas, drošība — tādi ir mazā cilvēciņa pirmie iespaidi ārpasaulē, bet domāju, ka līdzīgi jūtas arī mamma, jo brīdī, kad notiek pirmā sastapšanās ar mazuli, sieviete saprot, ka turpmāk viņas sirds staigās ārpus viņas ķermeņa, ja tā var teikt, jo atbildība, mīlestība un pieķeršanās ir spēcīgas emocijas. Bērna iznēsāšanas laikā, dzemdībās, zīdīšanas periodā sievietes organismā noris spēcīgas hormonu svārstības, kas spēj izraisīt pat pārmaiņas galvas smadzeņu nervu šūnu darbībā. Dažādas smadzeņu daļas atbild par atšķirīgām mātes uzvedības formām — vēlmi „vīt ligzdiņu”, aizstāvēt jaundzimušo no apkārtējā vidē sastopamām briesmām, sagādāt pārtiku, sniegt maigumu un mīļumu.

 

Sievietei no dabas ir dota spēja mīlēt bez nosacījumiem — tikko dzimušu mazuli uzliek mammai uz punča — siltums, maigums, pazīstamas skaņas, drošība — tādi ir mazā cilvēciņa pirmie iespaidi ārpasaulē, bet domāju, ka līdzīgi jūtas arī mamma...

 

Būtiska loma ir fiziskajam kontaktam, kas tikai pastiprina pieķeršanos. Mamma drīz vien iemācās atpazīt sava mazuļa vēlmes, zina, ko katrā brīdī viņa izturēšanās nozīmē: vai viņš vēlas ēst, tikt samīļots vai pārģērbts sausās autiņbiksītēs. Un bērns lieliski jūt vecāku gādību, atbildību, entuziasmu un mīlestību, un tas dod viņam spēju būt uzmanīgam un atsaucīgam, kad pats pieaugs. Pilnībā apmierinātas mazuļa fiziskās, arī emocionālās vajadzības ir pamats, lai attīstītos pieķeršanās mātei, un tās veido mātes un bērna attiecības visu atlikušo dzīvi. Šāds baiļu periods mēdz pāriet ar brīdi, kad mamma redz un saprot, ka mazulim viss kārtībā, ka, paliekot kopā ar tēti vai vecmāmiņu, viņš tiek pienācīgi aprūpēts, samīļots un par viņu labi parūpējas. Lai bailes mazinātos, mammas sirdij jājūtas komfortā un mierā, un to var izdarīt, izveidojot mazulim tādu vidi, kas ļauj viņam būt drošībā — gultiņas malas uzcelt tik augstu, lai mazulis liecoties nevarētu pārkrist pāri, asos galda piederumus neglabāt bērnam sasniedzamā vietā, mājdzīvniekus neatstāt kopā ar mazuli telpā, kad klāt nav pieaugušie, utt. Pārveidot vidi tā, lai sirds māmiņai justos mierīga — tas ir iespējams katrai sievietei, un, ja mēs pašas būsim mierīgas, arī mūsu mazuļi sajutīs mūsu mieru un varēs augt un attīstīties droši, laimīgi, smaidīgi. Tomēr, ja šāds iekšējais stress un nemiers nemazinās un ja māmiņa pati nespēj tikt ar trauksmi galā, būtu svarīgi uzmeklēt speciālistu — galvenais ir par to runāt, risināt, nevis izlikties, ka šādas bailes nepastāv!



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk