Iemīlējos, nesaprotot mīļotā valodu...

 28. maijs 2009 14:00 Pieredze  skatījumi: 9579

„Kāds kolēģis man vaicāja — kā jūs saprotaties? Godīgi atbildēju, ka vairāk runāju pa indiāņu modei, nevis čehiski, bet saprotamies labi,“ portālam mammam.lv/tetiem.lv par savu mīlestību raksta Ilze Auziņa.



Foto: mammamuntetiem.lv


Pēc darba nedēļas nogalēs šad tad piestrādāju kādā naktsklubā, tur pildīdama garderobistes pienākumus. Vasarā, protams, darba nebija tik daudz, tāpēc laiku kavēju lasot. Todien vai pareizāk, tonakt, vairāk laika pavadīju pie līdzpaņemtās grāmatas un tikai reizumis pacēlu acis, kad kāds apjautājās, kas tik ļoti ir saistījis manu interesi, bet par Fučiku neviens lāga neko nebija dzirdējis.

Ar ko tad šis dejo?
Bet te krietni pēc pusnakts, kāds slikti angliski un vēl sliktāk krieviski runājošs jauns cilvēks pārtrauca manu nodarbi ar tradicionālo jautājumu — ko tu lasi? Pirms paspēju ko lāgā atbildēt, viņš sāka stāstīt par čehu rakstnieku Fučiku. Izrādījās, ka puisis vārdā Jiří, ir čehs un Latvijā uzturās jau trešo mēnesi. Šonakt pierunājis kādu savu koleģi iet atpūsties. Pēc neilgas sarunas novēlēju abiem patīkamu vakaru, bet — tik ļoti kārojās redzēt, ar ko tad šamējais dejo! Ak, šī ziņkārība! Tāpēc ļoti „svarīga“ (nekāda, protams) iemesla dēļ gāju pie kolēģes, kura bija pretējā kluba pusē, un iet man vajadzēja tieši caur deju zāli... Biju paspērusi tikai pāris soļu, kad tiku saķerta aiz rokas un pēc pāris sekunžu desmitdaļu minstināšanās tiku ierauta straujā dejā. Čehs. Nekad pirms tam nebiju baudījusi tādu sajūtu gammu dejojot — jutos brīvi un, kas laikam bija vissvarīgākais, droši un pasargāti. Protama lieta, ka dziesmai vajadzēja beigties apmēram pēc minūtes (vai arī man tā šķita) — pateicos un steidzos tālāk savā ļoti svarīgajā jautājumā pie kolēģes.

Krietni pēc pusnakts, kāds slikti angliski un vēl sliktāk krieviski runājošs jauns cilvēks pārtrauca manu nodarbi ar tradicionālo jautājumu — ko tu lasi?

 

Vasara, rudens, ziema tika pavadīti abiem tiekoties, izbraukājot Latviju krustu šķērsu, bet nākotnes vīzijas bija ļoti neskaidras, jo tuvojās laiks, kad Jiří bija jādodas atpakaļ uz dzimteni. Jā, tika doti solījumi, ka sazvanīsimies, ka… redzēsim, kā būs. Viņš neatlaidīgi uzstāja, ka man esot jādodas ar laiku uz Čehiju. Pavasarī, kad Jiří bija prom jau apmēram mēnesi, kādā nedēļas nogalē viņš pēkšņi ieradās Latvijā uz apmēram divdesmit stundām, lai tikai satiktu mani...

Sakravāju somu...
Nevarētu teikt, ka esmu vieglprātīga, bet tik tiešām sakravāju somu un vasaras vidū devos ceļā uz nezināmo. Jau apmēram gadu esmu šeit. Kāds kolēģis man vaicāja — kā jūs saprotaties, kā dzīvojat? Godīgi atbildēju, ka vairāk runāju pa indiāņu modei, ne čehiski, bet saprotamies labi. Viņš neko neatbildēja, vien it kā starp citu izteicās – nu ja, jūs jau vēl mīlat viens otru.
Kopā esam gandrīz divus gadus un katra diena mums ir mīlestības svētki, kad vienu dienu tā vairāk atgādina eksploziju, kura sev līdzi ir aizrāvusi divu cilvēku dzīves, sapludinot tās vienā, un kādā citā — kā pasaku mežs, kurā viss apkārt ir zaļojošs tagad, krāsu pārpilns rudenī, saudzīgs ziemā vai pumpuru sprakšķiem sanošs pavasarī. Kad piekūsti iet, vari atsēsties uz kāda cinīša, atspiest plecu pret otra plecu vai ielikt galvu otra klēpī un par visu aizmirst, tikai būt.
Mūsu stāsts sākotnēji ir veidojies no vieniem vienīgiem „ja“ - ja nebūtu kaut viena no tiem, es pašlaik nerakstītu šos vārdus, bet acīmredzot Likten’s Papum bija savi plāni un mums vajadzēja tikties.

P.S. Es ļoti atvainojos, bet pēc pāris stundām man ir randiņš un es mazliet steidzos, jo jāpagūst vēl saposties. Mans princis ieradīsies ar vēju matos un sauli sejā — pēc tā es viņu pazīšu…

Iesūtījusi: Ilze Auziņa, Mīlas dēku konkursa dalībniece
 



0 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk