Viesturs Rudzītis: Vecāki vampīru lomā? Jeb kāpēc ir svarīgi atklāt Bērnu sevī

 05. janvāris 2009 15:00 Raksts  skatījumi: 13211

Turpinot varbūt ne tik labo, bet uzmanību pieprasošo toties, tradīciju lietot vārdu „vampīrs”, padomāsim par situāciju, kad viss ir otrādi, salīdzinājumā ar manis nesen aplūkoto situāciju, kad vampīri ir bērni.



Foto: Shutterstock.com

Vecākiem un pieaugušiem cilvēkiem vispār nereti ir grūtības būt spontāniem, kreatīviem, atvērtiem un – radīt!


Bet kā ir tad, ja vampīri ir vecāki? Kad, izmantojot citu terminoloģiju, viņi izmanto savus bērnus, tajos esošos resursus un enerģiju? Tad mēs pavisam nemanāmi, paslīdot garām robežzīmēm, kuras tomēr ir (par to vēlāk), varam ieslīdēt zonā, ko sauc par vardarbību. Emocionālu, fizisku, seksuālu…

Ak tu dieviņ tētiņ, kāds varētu iesaukties, tas tak ir par daudz – vardarbība, varas darbi, nu kā tādos burlaku romānos! Un zināmā mērā viņam būs taisnība – burlaku romānu vardarbība ir pavisam citādāka. Jo vecāki, kuri vampīriski nodara pāri bērnam, dara to aiz … mīlestības!

Šeit mēs esam nonākuši pie vēl viena mārketinga trika – šoreiz vārda „vardarbība” lietojumā. Laikam jau, lai uzsvērtu, ka tam, ko dara burlaki un tam, ko aiz citiem motīviem dara vecāki, var būt vienādas sekas, tādēļ tas jākvalificē vienādi. Taču no motivācijas viedokļa vecāku nodarījumi būtu jāsauc atšķirīgi. Varbūt par „mīldarbību”?

Bet atgriezīsimies pie vampīrisma – enerģijas sūkšanas. Vecākiem un pieaugušiem cilvēkiem vispār nereti ir grūtības būt spontāniem, kreatīviem, atvērtiem un – radīt! Nonākuši bezizejā, kādā no tik daudzajām dzīves krīzēm, vai kaut ko zaudējuši, tiem ir ārkārtīgi grūti izdarīt to, ko es saucu – atrast Dievu, uztaustīt savu ceļu, atrast spontānu rīcības programmu. Jo visu nosaukto var izdarīt tikai no vienas – Bērna lomas. Pieaugušais bieži nespēj noticēt psihes brīnumdarīšanas potenciālam, tādēļ paliek iegrožots savu ierobežotu resursu aplociņā. Bērns to spēj, tādēļ tikai tam ir iespējams tikt tālāk. Arī Kristus teica, lai laižot tos bērniņus pie viņa…

Ja pieaugušais spēj sakontaktēt ar Bērna lomu sevī, viss būs labi, izejas atradīsies. Bet ja nespēj, tad tam vampīriski jāsakontaktē ar savu bērnu un jāizmanto tas par savu ideju un enerģijas banku. Reizēm pieaugušais no tā iegūst sev vajadzīgo un iziet no krīzes, reizēm neiegūst un tad izmantošanas iespēja paliek neizmantota.

Vecākiem un pieaugušiem cilvēkiem vispār nereti ir grūtības būt spontāniem, kreatīviem, atvērtiem un – radīt!



Tas varbūt nebūs sevišķi populārs viedoklis un arī man pašam tas ir diezgan nesen iegūts – bērni grib tikt izmantoti, viņi grib palīdzēt saviem vecākiem un izglābt tos. Bērniem ir svarīgi iemācīties dot – tikpat svarīgi kā – ņemt. Tikai abām šīm tendencēm aptuveni līdzsvarojoties, noris enerģijas un informācijas apmaiņa ģimenē, grupā, sociumā. Ja virsroku ņem viena no tendencēm, satikšanās nenotiek gana bieži. Un līdz ar to „virsvērtība”, kuru šīs satikšanās varētu radīt, nav liela, jeb pat ir negatīva.

Bērniem būtu jāļauj glābt savus vecākus, ja vecāki paši to nespēj. Būt Varoņiem – tā ir ne tikai vēsturiski nostiprinājusies pieredze cilvēku sabiedrībā, tas ir viens no ģimenes un dzimtaskoka attīstības rezerves variantiem.

Šeit ir tikai divas problēmas vēl, saistītas ar tikko teikto. Pirmā – kā Bērnam – Varonim kļūt par pieaugušu cilvēku pēc savas misijas beigām. Kā nomirt kā lomai, turpinot dzīvot kā cilvēkiem – šoreiz jau nevis subjektīvajā, iekšējā, jūtu pasaulē, bet gan objektīvajā, ārējā, attiecību, lietu, naudas un pienākumu pasaulē. Šeit bērnam būs atkal jāprot ņemt – no saviem vecākiem un sava dzimtaskoka vispirms.

Bet otrā problēma ir saistīta ar robežām. Robežas starp cilvēkiem un cilvēku grupām nevar būt objektīvas, ar prātu noteiktas un nostiprinātas Zemes - vai kādā citā grāmatā. Tās vienmēr ir subjektīvas, vien izjūtamas, pie kam dažādi izjūtamas no divu dažādu cilvēku puses – vienās vienīgās attiecībās. Vienam var šķist, ka viņa pieskāriens otram pauž lūgumu un pateicību, bet otram no tā var šermuļi noskriet pār kauliem, nerunājot par daudz dramatiskākām dzīvē sastopamajām atšķirībām.

Vienam var šķist, ka viņa pieskāriens otram pauž lūgumu un pateicību, bet otram no tā var šermuļi noskriet pār kauliem, nerunājot par daudz dramatiskākām dzīvē sastopamajām atšķirībām.



Tikko teiktajam ir ļoti daudz konsekvenču – juridisku tajā skaitā. Mēs vēl pieredzēsim lielu attīstību arī likumdošanā saistībā ar tā saukto vardarbību pret bērniem. Bet konsekvences pirmkārt ir prasībās pret mūsu pašu jūtīgumu un iekšējo inteliģenci. Mums ir jāvar atzīt pats robežu starp cilvēkiem subjektivitātes jēdziens – tas būtu milzu solis uz priekšu. Jo ietvertu sevī ne tikai tiesības, bet arī atbildību par savu robežu aizsargāšanu. Un nemitīgi jāattīsta sevi to izjušanā, mēģinot ievērot katru reizi, kad robežpārkāpums ir noticis. Un atbildēt par tā sekām visos iespējamajos veidos, daudzi no kuriem varētu būt ļoti negaidīti.

Jā, laiks iet, tā es padomāju, pārlasot šīs rindas. Jo šķietami visu pateikt gribēto par bērnu izmantošanu jau biju pateicis sešus gadus atpakaļ, „Bendes meitiņa un viņas tēvs” bija lielā mērā par to.
„Bet ne jau tik ātri”, teiktu kāds no Markesa „Simts vientulības gadu” personāžiem. To varētu attiecināt arī uz informācijas blīvumu iepriekšējās trijās rindkopās. Vajag daudz laika, lai atšķaidītu un pa molekulai sagaršotu visu šo koncentrātu. Bet gadu taču pietiek, mums ir veseli simts, pilni ja ne ar zaudējumpilno vientulību, tad sakārtojošo vienatni gan.

Viesturs Rudzītis, www.viestursrudzitis.lv



0 Pievienot komentāru

Esi man blakusLasīt vairāk

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk