Jautājums pirmajā naktī: "Radīsim bērniņu?"

 30. decembris 2008 16:00 Pieredze  skatījumi: 3976

Viss sākās tik negaidīti, tik neapjausti. Es skrēju pā pasauli brīva kā putns debesīs, man nevajadzēja cilvēku blakus,lai būtu laimīga...līdz satiku viņu! Un mana dzīve, manas vērtības mainījās. Tas nebija kā zibens spēriens no debesīm, tā nebija iemīlēšanās no pirmā acu skata, tas bija kas daudz nopietnāks...



Foto: Viktorija Kuprijanova, http://www.bernufoto.lv/


Viss sākās nevainīgi - ar patiesu draudzību! Viņš kļuva par manu labāko draugu, es - par viņa labāko draugu. Mums nevajadzēja sarunas, lai justos labi, mums nevajadzēja citus sev blakus, lai būtu jautri. Esot kopā, laiks un telpa pazuda... Stundas skrēja, bet mums likās, ka pagājušas tikai minūtes. Diena bez otra klātbūtnes, satikšanās šķita neizdevusies. Bet mēs bijām pārliecināti, ka esam tikai draugi. Līdz brīdim, kad nāca apskaidrība! Viņš pavadīja mani uz mājām, mēs smējāmies par sīkumiem, runājām bez apstājas. Pēkšņi mūsu rokas saskārās. Nejauši. Uz sekundes simtdaļu... Es pacēlu acis... un ieraudzīju, ka man viņš nav tikai draugs, ka skatos uz viņu ar lielu mīlestību! Taču mīlestību, kas manī auga ar katru kopā pavadīto mirkli, nedrīkstēju izrādīt, nedrīkstēju atklāt. Jo viņam taču es esmu tikai draugs. Labākais draugs...

 

Pēkšņi mūsu rokas saskārās. Nejauši. Uz sekundes simtdaļu... Es pacēlu acis... un ieraudzīju, ka man viņš nav tikai draugs, ka skatos uz viņu ar lielu mīlestību!

 

Gāja mēneši, bet mēs vienalga bijām tikai labākie draugi. Taču nu jau ar abpusēji slēptu mīlestību vienam pret otru... Un brīdī, kad mēs sākam apjaust otra patiesās jūtas liktens pret mums sazvērējās! Tas izlēma mūs pārbaudīt... Bet mēs to nesapratām. Apstākļu sakritības dēļ mēs vairs netikāmies, pat nerunājām. Es klusi raudāju ik vakaru, uzvilkusi segu pāri galvai. Dienas laikā, kad satikāmies, mēs negribīgi spītējām viens otram. Bet mūsu jūtas, lai gan ārēji apspiestas, nenoplaka. Tās kļuva tikai stiprākas un stiprākas. Līdz tas pats liktens, kas mūs šķīra, saveda atkal kopā. Mēs bijām izturējuši tā uzlikto mīlestības pārbaudi!

Kopš brīža, kad atzināmies savās jūtās otram, kopš tā pirmā mirkļa, kad mūsu lūpas pirmo reizi saskārās, mana pasaule (un arī viņa) iekrāsojās vēl nerezētās krāsās! Pēc visa, ko pārdzīvojām šo divu "labāko draugu" periodā, mūsu jūtas uzzibsnīja spēcīgāk kā jebkad. Pat sekunde vienam bez otra likās kā mūžība.

Jau pēc nedēļas mēs sākām dzīvot kopā. Protams, uzsākot kopdzīvi, neiztikām bez strīdiņiem vai pārpratumiem, bet tas viss likās viens sīkums. Jau pēc mēneša klusās vakara sarunās mēs atzināmies, ka gribam bērniņu. Patiešām gribam! Mūsu mīlestība bija tik liela, tik īsta, tik neviltota... Nevienās attiecībās iepriekš nebiju domājusi, pat iedomājusies nebiju, ka varētu gribēt bērniņu, pat par dzīvošanu kopā es nebiju domājusi, bet šoreiz tas šķita tik pašsaprotami, es nespēju iedomāties savu dzīvi, ne dienu bez viņa. Un viņš bez manis! Nu mēs vairs nebijām tikai pusaudži, kam galvā izklaides un alkahols. Mēs bijām kļuvuši par diviem pieaugušajiem, kas plānoja savu nākotni.

 

Mūsu pirmā reize, pirmā mīlēšanās iesākās ar vārdiem "Radīsim bērniņu?". Pagāja laiciņš... un mēs bijām radījuši bērniņu! Mīlestības bērniņu!

 

Un lai gan kopdzīvi sākām tik ātri, intīmo attiecību jomā mēs izjutām milzīgu bijību un piesardzību. Tās nebija mūsu pirmās seksuālās atiiecības, bet piepeši viss likās tik svešs un nekad nepiedzīvots! Un, domājot gan par to, ka gribam nodzīvot kopā visu dzīvi, gan to, ka gribam mazu bērniņu, mūsu pirmā reize, pirmā mīlēšanās iesākās ar vārdiem "Radīsim bērniņu?". Pagāja laiciņš... un mēs bijām radījuši bērniņu! Mīlestības bērniņu! Ar prieka asarām acīs mēs skatījāmies viens otram acīs un trīcējām no laimes, kad uzzinājām - es esmu stāvoklī! Mēs bijām kļuvuši par mammu un tēti! Un pēc septiņiem ar pus mēnešiem (jā, priekšlaicīgi) mums piedzima maza meitiņa, mūsu laimes princesīte, mūsu gaismiņa!

Nu jau kopā esam divarpus gadus un mūsu meitiņai - peciņai ir gadiņš un deviņi mēneši. Un vēljoprojām izjūtam tikpat lielu mīlestību viens pret otru kā sākumā. Nē, pat vēl lielāku! Nepaiet ne diena bez mīlestības! Tik ļoti es mīlu viņus abus!

Un šobrīd gribas ikvienai pukstošajai sirsniņai novēlēt, lai izdodas atrast otru, tikpat pukstošu sirsniņu. Lai ikvienam izdodas atrast patieso mīlestību! :)

 

Iesūtījusi: konkursa Kā es kļuvu par ģimenes cilvēku dalībniece



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Esi man blakusLasīt vairāk

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk