Čau, zaķi, ko labu teiksi?

 30. decembris 2008 11:00 Pieredze  skatījumi: 5761

Es apskatījos Viktora profilu, jo man tā patika viņa mati — gari, čirkaini. Viņš man atrakstīja: "Čau, zaķi, ko labu teiksi?”.




Tā nu mēs visu vakaru — 2006. gada 30. jūliju — sarakstījāmies netā (www.vse.lv). Pašā vakarā ar sms. Izlēmām satikties nākamajā dienā Rīgā. Man bija darba intervija, bet viņš no Salacgrīvas brauca pie māsas uz Tukumu. Satikāmies stacijas laukumā. Viktors man uzdāvināja garu, sarkanu rozi, tad skrējām uz vilcienu, jo kavējāmies. Visu ceļu skatījāmies viens otram acīs un gandrīz neko nerunājām! Tik daudz bijām izrunājuši iepriekšējā vakarā. Izsecinājām, ka esam kā dvēseļu radinieki. Ceļš ilga tikai nepilnu pusotru stundu, tad kopā pagājāmies vēl kādu gabaliņu un bija jāatvadās, taču negribējās.

Sarunājām, ka nākamajā rītā brauksim kopā uz Jūrmalu, jo es tur pieskatīju divus mazuļus. Visu dienu pavadījām kopā, tad viņš devās uz mājām — Salacgrīvu. Pēc nedēļas atbrauca uz pāris dienām, ko atkal pavadījām kopā un tad jau uz mājām pēc mantām, jo Viktors pārcēlās pie māsas uz Tukumu. Nu bijām kopā katru dienu!

 

Mēs izsargājāmies, taču šad tad tomēr ne, iepriekš sarunājot, ka ja nu kas, tad abortam sakām nē. Mēs esam pret abortiem!

 

Pienāca septembris un man atsākās studijas. Svētdienas vakarus pavadījām pie puiša māsas un pirmdienas rītos devos uz studijām. Nedēļu prom vienam no otra nevarējām izturēt, tāpēc trešdienās biju atpakaļ, un ceturtdienās atkal prom! Un piektdien atkal mājās, un brīvdienas kopā.

Iepazīšanās ar Viktora ģimeni bija brīnišķīga! Tātad viņam ir vecāka māsa, divi vecāki un viens jaunāks brālis. Liela saime, bet man ir vien jaunāka māsa.

Bija klāt 1. oktobris, kad pieteicās mūsu meitiņa. Mēs izsargājāmies, taču šad tad tomēr ne, iepriekš sarunājot, ka ja nu kas, tad abortam sakām nē. Mēs esam pret abortiem! Oktobra vidū devāmies uz Viktora brālēna kāzām, kur iepazinos ar pārējiem puiša radiem. Visi mani jauki uzņēma!

Oktobra beigās sapratu, ka kavējas mēnešreizes, pateicu par to Viktoram, nopirku testu, taču tas uzrādīja negatīvu. Es biju Rīgā, bet viņš — Tukumā. Abi nervozējām, gaidot rezultātu, tobrīd vēlējāmies, lai tas ir negadītvs, tomēr, ieraugot, ka tas tiešām tā ir, mazliet saskumām... Laikam sirds dziļumos gribējās to mazulīti. Pēc nedēļas taisīju atkārotu testu un parādījās otrā strīpiņa — tāda blāva! Gāju pie ārsta, un apstiprinājās, ka esmu stāvoklī! Bija lieli prieki! Viktors pēc šīs ziņas saņemšas uzreiz zvanīja mātei, bet viņa neticēja, teica, ka šis dzenot jokus, bet nākamajā dienā atzvanīja, lai pārjautātu — vai tiešām? Viņa bija priecīga!

 

Pirmā bija vecmamma, kam pateicu, jo vecākiem vēl neuzdrošinājos. Tad pasaucu mammu, mamma manu krustmāti, un tad jau tēvs saprata!

 

Nākamais posms bija pateikt maniem vecākiem. Tas bija grūti, jo viņi mani stingri audzinājuši. Baiļojos, ka teiks, ka vispirms jābeidz studijas utt. Tuvojās mana tēva dzimšanas diena — 45 gadi. Iepriekšējā dienā izbraukājām ar vecākiem vai pusi Latvijas. Vakarā centos sazvanīt Viktoru, bet neveiksmīgi — viņš ar draugiem bija nosvinējis, ka būs tēvs, un telefonu pazaudējis. Turklāt, braucot no Rīgas uz Tukumu, aizmidzis un pamodies Aizkrauklē trijos naktī! Kā tur nokļuvis — nav zināms! Mēs ar vecākiem un Viktora māsu visu Tukumu izbraukājām šo meklējot! Biju apzvanījusi Rīgas policijas, Tukuma policiju utt. Bet nekā! Nākamajā dienā 10 no rīta zvana viņa māsa, ka viņš atradies. Sirds mierīga, bet visa nakts negulēta!

Kad visi nomierinājāmies, devāmies pie vecākiem svinēt jubileju. Pirmā bija vecmamma, kam pateicu, jo vecākiem vēl neuzdrošinājos. Tad pasaucu mammu, mamma manu krustmāti, un tad jau tēvs saprata! Visi bija priecīgi, jau runājām par kāzām... Jau nākamajā nedēļā devāmies uz dzimtsarakstu nodaļu un nolikām kāzu datumu — 30.12.2006.

Kāzas bija mazas — ap 35 cilvēkiem, paši tuvākie. Bet svinējām divas naktis — kāzu nakti un Vecgada vakaru! Nu jau esam kopā vairāk nekā divus gadus, nosvinētas medus kāzas. Šogad Ziemassvētkus sagaidījām jau četratā un Jauno gadu arī sagaidīsim visi kopā, mīļi un laimīgi!

 

Iesūtījusi: Arita Majore, konkursa Kā es kļuvu par ģimenes cilvēku dalībniece
Citus konkursā iesūtītos stāstus vērtē šeit.



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk