Iemīlēšanās, kad bērniņš zem sirds

 30. decembris 2008 11:00 Pieredze  skatījumi: 13530

Kad pār mani nāca atklāsme, ka mana nākotne nebūt nerādās rožainās krāsās, ārā plosījās novembra vēji un līņāja smalks lietutiņš. Sēdēju kafejnīcā, malkodama atlikušo kafiju, un, tikko pavadījusi divas stundas ar mīļo tēti, skatījos, kā piecus gadus vecais dēlēns spēlējas ar jauniegūto automašīnu. Un acīs sariesās asaras...



Foto: Viktorija Kuprijanova, http://www.bernufoto.lv/


Manī pukstēja vēl viena maza sirsniņa, kurai atkal lemts uzaugt bez abu vecāku mīlestības. Cik skarba ir dzīve! Dusmas, apjukums un bezcerība bija mani tuvākie draugi tovakar...

Pulksteņa rādītājs tuvojās astotajai stundai, kad sākām posties mājup. Kaut kas nežēlīgi dedzināja muguru, kad vilku dēliņa sagurušās roķeles cimdos. Kad pagriezu galvu, pamanīju, ka vainīgas acis, kas ieurbušās manī. Acis, kuru caururbjošo skatienu redzu jau pāris mēnešus... Tik dziļas kā jūras dzelme un melnas kā tumšākā nakts. Šim skatienam atbildēju nepieklājīgi ilgi, kad manas bezemociju smadzenes sāka raidīt brīdinājuma signālus ķermenim, ka saimniece mazliet zaudējusi paškontroli. Novērsu skatienu, pie sevis ironiski pasmīkņādama: ko tad tu lūkojies jaunos puišos, kad pašai viena dvēselīte pie rokas un otra zem sirds? Kurš tad tevi vēl ievēro?

 

Novērsu skatienu, pie sevis ironiski pasmīkņādama: ko tad tu lūkojies jaunos puišos, kad pašai viena dvēselīte pie rokas un otra zem sirds?

Tas tik tavs iedomu auglis. Bet tik ļoti gribējās noticēt brīnumam... Noticēt, ka pasaulē eksistē tā skaistā, patiesā mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Ka ir tas "princis baltā zirgā", kurš reiz vēlēsies mūs kā daļu no savas dzīves. Lūk, tā - pēkšņi. Bez iepriekšējiem nodomiem, plāniem vai rozā briļļu laika. Un atkal reālistes smadzenes atrāva atpakaļ īstenībā - nelasi tik daudz lubeņu! Nesapņo atvērtām acīm!

Jaunā, kuplā un laimīgā ģimene. Devāmies uz izejas pusi, bet nezinu, kāds spēks lika man pagriezties un uzrunāt šīs bezgalīgi tumšās acis: "Es atgriezīšos, bet tu tikmēr izlem - tēja vai kafija šovakar." To pateikusi, izgāju ārā, un tālākais šķita kā sapnis uz mākoņa maliņas. Ejot mājup, nespēju aptvert, kāpēc vispār tiku viņu uzrunājusi. Kāpēc piedāvāju kafiju, ja nebija ne mazākā nodoma atgriezties? Atbildes nebija. Taču es atgriezos. 

Manis piedāvātā kafija ievilkās līdz rītausmai. Nakts aizvadīta sarunās, sēžot kāda mikrorajona kafejnīcā. Tumsai sliecoties pret rīta gaismu, sapratām, ka kaut kas ir noticis un to vairs neapstādināt. Zinājām, bet baidījāmies atzīt. Šai naktij sekoja vēl divas līdzīgas - ar dažu dienu starplaiku. Un pēc divām nedēļām mēs jau dzīvojām kopā. Mēnesi pēc mūsu iepazīšanās ģimenes dzemdībās pasaulē nāca MŪSU meitiņa. Pēc nepilniem diviem gadiem kāda augusta piektdienā mēs mijām gredzenus. Kopš tās dienas mūsu ģimene papildinājusies vēl ar diviem burvīgiem puisēniem, un šogad apritēja pieci gadi, kopš mīlam viens otru. Ak jā, ap Lieldienu laiku mūsu ģimenei pievienosies vēl viena maza dvēselīte, jo mums ir Brīnumtētis!

 

Iesūtījusi: Laura Roznova, konkursa Kā es kļuvu par ģimenes cilvēku dalībniece
Ja arī Tu vēlies piedalīties konkursā, lai laimētu ģimenes fotosesiju, sīkāku informāciju lasi šeit.
Citus konkursā iesūtītos stāstus vērtē šeit.

 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Esi man blakusLasīt vairāk

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk