Es zināju, ka man būs dvīņi

 29. decembris 2008 17:00 Pieredze  skatījumi: 17800

Ginekoloģe Līga skatījās sonogrāfa ekrānā un smaidīdama teica: „Bērniņš izskatās veselīgs, ūdens pietiek, viss ir kārtībā” — tad pagrieza ekrānu pret mani un teica: „Un tev viņi ir divi!”



Foto: no personīgā arhīva

Elizabete un Katrīna


...un parādīja man smuku bildīti, kur bērniņi bija savietojušies kā divas plaušiņas — sirsniņas formā. Bet es jau zināju, ka man būs divi — intuīcija vai kas tamlīdzīgs, biju priecīga.

Grūtniecība noritēja ļoti labi, vēders bija nostādīts uz iekšu, tāpēc tas nebija pārāk liels. Kad gāju uz pirmsdzemdību kursiem, biju pārbijusies kā zaķis — daktere tur stāstīja par ikdienas higiēnu, es tikai sēdēju un domāju: ak Dievs, un man tas būs reiz divi?

Bet patiesībā nebija tik grūti. Kā teica mana draudzene: „Tu nezini, kā tas ir ar vienu, tāpēc tev liksies, ka ir viegli ar diviem.” Un patiešām — daža laba viena bērna māmiņa mani apbrīno par to, kā es varu tikt galā ar diviem. Bet visa pamatā man bija shēmas un sistēmas, lai visu izdarītu laikā, pati biju mierīga un optimistiska, jo meitenes arī bija mierīgas. Pirmos mēnešus viņas gulēja un ēda, gulēja un ēda — cilvēki nāca raudzībās, bet man nebija, ko rādīt, — viņas visu laiku gulēja! :)

Sajaukt nav iespējams

Cilvēki, kuri redzēja viņas pirmo reizi, visi kā viens prasīja: kā tu viņas atšķir? Man tas likās ļoti jocīgs jautājums: kā? Viņas taču ir tik dažādas, arī svars atšķiras par kilogramu, viena lielāka un resnāka, otra — mazāka, smalkāka, un grimases arī ir absolūti dažādas. Nudien nevarēju saprast, kas tas par jautājumu. Tagad, kad meitenēm ir jau gads un četri mēneši, arī manās acīs viņas ir kļuvušas līdzīgākas, bet ne tik ļoti, lai sajauktu. Nesen apskatījos fotogrāfijas, kurās viņām bija seši septiņi mēneši, un patiešām — pat man bija jāpiedomā, lai tā uzreiz pateiktu, kurš ir kurš bērns — ne miņas no dažādajām grimasēm, abas ir ļoti līdzīgi apaļi un smuki bērniņi. :)
Dažas reizes, kad viņas bija ieģērbtas no galvas līdz kājām kombinezonā, radās jautājums, kurš no bērniem ir manās rokās, bet tas tāpēc, ka man paņēmies rokās viens no diviem bēbīšiem, nevis viens no dvīņiem.

 

Tu nezini, kā tas ir ar vienu, tāpēc tev liksies, ka ir viegli ar diviem



Dažādi raksturi
Lai arī pēc izskata viņas ir līdzīgas, tomēr raksturi ir dažādi. Pat nevar tā uzreiz pateikt, kas tieši ir tas dažādais, bet uzreiz ir skaidrs, ka tie ir divi pilnīgi atšķirīgi cilvēciņi. Es ļoti daudz pievēršu uzmanību tam, lai neradītu māsām lieku konkurenci, dabīgi, bez tās jau arī nevar iztikt, bet es noteikti cenšos izvairīties no lieka stresa šajā ziņā. Arī apkārtējiem izvirzīju noteikumu: pret abiem bērniem jāizturas vienlīdzīgi, nedrīkst būt mīļākais un nemīļākais bērns! Un izskatās, ka pagaidām to visi ievēro. :)

Divreiz vairāk dibenu
Kopdzīve ar dvīņiem ir interesanta. Pilnīgi noteikti fiziski ir divreiz vairāk darba, jo patiešām jāmazgā divreiz vairāk dibenu un jāpiebaro divreiz vairāk mutu. Emocionāli noteikti ir interesanti. Jau no paša sākuma gan savu uzskatu dēļ, gan arī roku trūkuma dēļ es viņas audzināju diezgan brīvi — kā mana fizioterapeite teica — uzticējos viņām, un viņas šo uzticību attaisnoja. Jau no četru mēnešu vecuma meitenes dzīvoja uz grīdas: ripinājās, ritinājās, līda, rāpoja un darīja visu, kas vien ienāca prātā.

 

Cilvēki nāca raudzībās, bet man nebija, ko rādīt, — viņas visu laiku gulēja



Mīļāko nav
Mūsu mazajā četrvienībā nevar pateikt, ka Elizabetei ir mīļāks kāds no vecākiem vai kādam no vecākiem mīļāka Katrīna, jo viņas abas tiecas pēc mums abiem — mammas un tēta. Vēl viņas sapratušas, ka ir iespēja izmantot vecākus — ja mamma liek gulēt, ērti pasaukt tēti un cerēt, ka tētis teiks, ka nav jāiet gulēt!:) Ja es kādu dienu neesmu mājās ilgāku laiku, vismaz viena no meitām parasti uz mani ir dusmīga un nenāk uzreiz mani bučot, tad es saku: „Cik labi, ka man ir divas meitas, vismaz viena mani uzreiz samīļo!”

Godīga pret bērniem
Jau no paša sākuma ņēmu palīgā auklīti, lai varētu sev iegūt kādu brīvu brītiņu, kad uzelpot, tad ar laiku palielināju savu prombūtnes laiku pakāpeniski līdz četrām dienām nedēļā. To darīju gan sevis, gan bērnu dēļ. Savās izjūtās pret bērniem esmu godīga, atzīstu, ka tad, ja ar viņām pavadītu 24 stundas diennaktī, mūsu laiks nebūtu kvalitatīvs, savukārt, ja es paņemu sev kādu brīvu dienu, es pēc viņām sailgojos un man rodas jaunas idejas, kā savas meitas nodarbināt. Ar auklīti mums ir ļoti paveicies, pavisam drošu sirdi atstāju viņai savus mazos eņģelīšus, un vakarā viņas visas trīs atrāda man, ko jaunu iemācījušās.

Iesūtījusi Kristīne Raumane, burvīgo dvīņu meiteņu Elizabetes un Katrīnas māmiņa
 



0 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk