Deviņi mīti un patiesības par dzemdībām

 14. novembris 2008 11:00 Inga Akmentiņa-Smildziņa, mammamuntetiem.lv Raksts  skatījumi: 69193

Esi saklausījies un salasījies trakus stāstus par dzemdībām? Te būs izplatītākie mīti un patiesība par to, kas un kā dzemdībās notiek.



Foto: Shutterstock.com


1. mīts. Dzemdības parasti sākas ar mulsinoši lielu augļūdens šļācienu, un allaž tas notiek lielveikalā vai laulības gultā, sabojājot matraci.
Patiesība. Augļūdeņi mēdz noplūst dažādi, un tas patiešām var notikt strauji, negaidīti un tā, ka slapjums ir acīm redzams, taču tā tas nav vienmēr. Ūdens daudzums atšķiras — normāli ir ap 200–250 ml, taču var būt arī litrs un divi, kas ir krietni virs normas. „Taču jāpatur prātā, ka šī glāze vai litrs augļūdens nenoplūst vienā reizē — pilēšana ir nepārtraukta, vien stiprāka var būt pirmā šalts. Ūdeņi tek arī dzemdību laikā, kamēr vien piedzimst mazulis,” teic Rīgas Dzemdību nama vecmāte Kristīne Embure-Zapoļska. „Teorētiski — jā, ja ūdeņu ir daudz, matracis var būt pagalam, bet jūs taču nevarat visu grūtniecības laiku gulēt uz plēves!”
Ūdeņu noplūšana var sākties arī kā lēna sūce. Ja nav pārliecības, vai tā bijusi vienkārši urīna nesaturēšana vai tomēr augļūdeņi, var ielikt kontrolautiņu vai lupatiņu, un, ja tā nemitīgi ir mitra, jāsazinās ar savu ārstu vai tuvāko dzemdību iestādi. „Atceries, ka par dzemdību sākšanos uzskata nevis ūdeņu noplūšanu, bet gan pirmās regulārās kontrakcijas. Ūdeņu noplūšana nozīmē, ka tev jāsazinās ar savu aprūpētāju, jo kopš ūdeņu noplūšanas tev jābūt viņa uzraudzībā.”

2. mīts. Kad sākas dzemdības, uz slimnīcu jādrāžas kā ātrumsacīkstēs — ka tik bērns nepiedzimst automašīnā!
Patiesība. Dažkārt dzemdības — īpaši otrās, trešās — tiešām mēdz būt straujas, taču lielākoties tā nenotiek. Pirmo dzemdību vidējais ilgums ir 12–16 un pat 24 stundas, atkārtotām dzemdībām — sešas, astoņas stundas. Par straujām dzemdībām būtu jāuztraucas, ja iepriekšējās bijušas ātras (mazāk par četrām stundām), jo tad pastāv liela varbūtība, ka tā notiks atkal. „Bet šie vidējie skaitļi nenozīmē, ka nu visiem būs šāds dzemdību ilgums, — straujas var būt arī pirmās dzemdības, kā arī otrās, ja pirmās nav bijušas ātras.

 

Dažkārt dzemdības — īpaši otrās, trešās — tiešām mēdz būt straujas, taču lielākoties tā nenotiek. Pirmo dzemdību vidējais ilgums ir 12–16 un pat 24 stundas, atkārtotām dzemdībām — sešas, astoņas stundas.

 

Gluži tāpat otrās dzemdības var būt ilgas, lai gan pirmās noritējušas aši, piemēram, ja starp bēniņiem bijis ilgāks starplaiks,” stāsta vecmāte. „Ja gaidāmas pirmās dzemdības, iesakām aprunāties ar savu mammu, kā tas notika viņai, jo dažkārt tur var vilkt zināmas paralēles.”
Katrā gadījumā, kad sākas regulāras kontrakcijas, uzņem laiku starp tām un zvani savam ārstam — viņš konsultēs, cik drīz tev jādodas uz slimnīcu.
3. mīts. Gatavojoties dzemdībām, tev obligāti jānoskuj kaunuma apmatojums un jāveic klizma.
Patiesība. Nē! Kaunuma apmatojuma noskūšana sen vairs nenotiek — savulaik tika uzskatīts, ka apmatojums ir kas nehigiēnisks, taču pētījumi liecina, ka tā tas nav. Apmatojums tiek noskūts vienīgi pirms ķeizargrieziena operācijas, turklāt tieši pirms operācijas, nevis vairākas stundas iepriekš, jo, traumējot ādu, var rasties iekaisums. „Un arī klizmu vairs netaisa, taču to iesaka, ja ir runa par ūdensdzemdībām,” stāsta vecmāte Kristīne Embure-Zapoļska. Lai vai kā, ņem vērā, ka mūsdienās klizmas ir svecīšu veidā un ērti lietojamas. Ja māmiņa grib veikt klizmu sava sirdsmiera labad (skat. arī 4. mītu), viņa to var darīt, taču vēlams vienoties ar ārstu, kurš šai procedūrai būtu piemērotākais laiks.
4. mīts. Dzemdībās tu zaudē kontroli pār savu muskuļu darbību un pirmais, ko tu izgrūd ārā, ir kakiņa...
Patiesība. Dzemdībās tiešām neko nevar kontrolēt! Taisnā zarna un maksts ir ļoti tuvu, un mazulis, slīdot ārā, izspiež visu, kas viņam ir pa ceļam. „Kakāšana un zarnas iztīrīšanās dzemdību laikā ir ļoti normāla norise, un māmiņām par to nav jāuztraucas — tas ir tieši tikpat dabiski kā bērna piedzimšana. Mēs, vecmātes, reizēm sakām: re, parādījās kakiņa, bērniņš nāk uz leju. Tātad — viss notiek normāli, iet uz priekšu,” uzsver vecmāte.
5. mīts. Dzemdību laikā tev tiks iegriezta starpene, lai to padarītu platāku.
Patiesība. Nē, tas nav obligāti. Taču var būt vajadzība starpenē iegriezt šādos gadījumos: ja jāpalīdz mazulim ātrāk piedzimt, ja starpene nepadodas, tādējādi traucējot mazulim dzimt, vai arī ja ārsti redz, ka starpene grasās pamatīgi plīst. „Ir sievietes, kuras jūt, ka tiek iegriezts, un ir tādas, kas nejūt, jo bērna izspiešanas brīdī tāpat ir ļoti sāpīga sajūta. Taču lūkojam, cik ātri iegriešana vajadzīga — ja ir kaut brīdis laika, mēģinām starpeni anestezēt.”
6. mīts. Ja dzemdībās rodas sarežģījumi un tiek lietotas dzemdību stangas vai vakuuma ekstrakcija, mazulīša galva iegūst konusa formu.
Patiesība. Vecmāte Kristīne Embure-Zapoļska stāsta: „Konusa formu mazuļa galva biežāk iegūst, pielāgojoties mammas iegurnim! Taču drīz pēc piedzimšanas galviņa ieņem to formu, kāda ir mantota no senčiem.”
Minētās ierīces (mūsdienās biežāk tiek lietota vakuuma ekstrakcija, nevis stangas) tiek izmantotas, kad ārstiem īsti vairs nav laika gaidīt, kamēr dzemdības beigsies dabiski. Tas var būt saistīts ar augļa stāvokli un var būt arī mammas interesēs.
7. mīts. Dzemdību laikā tu zaudē paškontroli un sāc kliegt un lamāties uz savu partneri.
Patiesība. „Svarīgākais — neko nevajag censties kontrolēt, dzemdībām vajag ļauties,” padomu sniedz pieredzējusī Rīgas Dzemdību nama vecmāte. „Jo vairāk gribas kontrolēt, jo grūtāk iet. Bet, ja šo procesu uztver vienkārši, vienkāršāk tas arī paiet. Nevajag noskaņoties — es dzemdēšu pareizi. Nē! Nevajag darīt pareizi, bet pareizās lietas — to, ko tajā brīdī saka tavs organisms. Uzticies sev un ļaujies notiekošajam. Ja organisms mudina kliegt, kliedz — tikai šeit ieteikums ir nevis spiegt, bet paņemt basa toni, jo tad strādā pareizā muskulatūra, elpošana. Savukārt spiedzot tu saspringsti. Lamāšanās? Šādas lietas atkarīgas no tā, kādi mēs esam, kāda ir mūsu dzīves bagāža.”

Ja organisms mudina kliegt, kliedz — tikai šeit ieteikums ir nevis spiegt, bet paņemt basa toni, jo tad strādā pareizā muskulatūra, elpošana. Savukārt spiedzot tu saspringsti.

Vecmāte Embure-Zapoļska teic, ka dzemdības — tā ir sadarbība starp mammu un bērnu. Kā māmiņa būs gatava sagaidīt mazuli pasaulē, tā viņš arī nāks. Ja māmiņa baidīsies, kā būs, kad viņš piedzims, bērniņš attiecīgi baidīsies šeit ienākt, dzimt, un abi savā starpā stīvēsies. „Kādreiz, kad mammas saka: „Es vairs nevaru!”, man gribas atbildēt, ka viņai nav tiesību tā teikt. Jo bērnam nav iespējas pateikt, ka viņš nevar. Turklāt tas nav bērna pieņemts lēmums — piedzimt, tas ir divu pieaugušu cilvēku lēmums. Neviens nesaka, ka dzemdības ir vienkāršas, tas ir fiziski un garīgi grūts darbs, taču tai pašā laikā — liels brīnums.”
8. mīts. Iedarbojoties epidurālajai anestēzijai, tu zaudē visas — ne tikai sāpju — sajūtas, un tas var palēnināt dzemdību gaitu.
Patiesība. Epidurālā anestēzija noņem sāpju sajūtu, taču nenoņem kontrakcijas — dzemdes muskulis turpina darboties. „Taču, jā, epidurālajai anestēzijai ir tendence palēnināt otro dzemdību periodu — izstumšanu. Tāpēc parasti uz otro dzemdību periodu anestēziju cenšas nedot, lai sieviete saprot, kad viņai jāpiestrādā pašai,” skaidro Rīgas Dzemdību nama vecmāte Embure-Zapoļska.
Taču arī epidurālā anestēzija katrai sievietei iedarbojas atšķirīgi — kādai tiešām tā noņem visas sajūtas, citai — tikai sāpes. „Taču dzemdniecībā netiek lietots nekas tāds, kas varētu kaitēt mātei vai bērnam,” piekodina vecmāte.
9. mīts. Dzemdību dienā tu nedrīksti ēst.
Patiesība. Drīksti! „Mēs taču nezinām, kura būs dzemdību diena! Bet, ja tiešām jūti, ka bērniņš dzims šodien, nevajadzētu ēst daudz un smagu barību — skābus kāpostus, zirņus un tamlīdzīgi. Vajag ēst mazliet, nevis pārēsties — vairākas reizes, bet vieglu ēdienu. Piemēram, kādus salātiņus, jogurtu. Un noteikti vajag uzņemt šķidrumu, vēlams, negāzētu ūdeni.”

 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Esi man blakusLasīt vairāk

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk