Skaistas var būt arī dzemdības ar ķeizargriezienu

 23. decembris 2008 11:00 Pieredze  skatījumi: 16460

Apmēram divus mēnešus pirms gaidāmajām dzemdībām ultrasonogrāfijā skaidri un gaiši bija redzams, ka bērns manā vēderā atrodas ar galvu uz augšu, proti, sēž. Jau tad ārste pateica: ja mazulis neapgriezīsies, neviens ārsts neieteiks dzemdēt man pašai un vienīgais saprātīgais risinājums būtu ķeizargrieziens.



Foto: no personīgā arhīva


Uzzinot par šādām izredzēm, es ļoti sabēdājos. Es tik ļoti gribēju dzemdēt pati! Man bija laiks, lai samierinātos. Domāju, ka māmiņām, kurām nav šā laika, lai samierinātos, ir daudz grūtāk.
Uzzinājusi, ka mūsu puisītis nav apgriezies dzemdēšanai vajadzīgajā pozīcijā, sāku interesēties, vai ir vingrojumi, kas var palīdzēt bēbim apgriezties pareizi — ar galvu uz leju. Uzzināju, ka var palīdzēt stāvēšana četrrāpus un rāpošana, jo šādā stāvoklī bērnam rodas vairāk vietas. Tā nu veicu šos vingrojumus kādas 5–10 minūtes dienā, bet mazais tā arī neapgriezās, un ceturtdienas rītā plkst. 11.00, sirdij patīkami trīsuļojot, devos uz Dzemdību nama reģistratūru. No rīta biju ieturējusi vieglas brokastis, jo tajā dienā ēst vairs nedrīkstēju. Diena pagāja, gaidot nākamās dienas rītu. Vēl paguvu aprunāties ar anesteziologu, kurš man paskaidroja, kas un kā notiks. Saruna bija ļoti vērtīga un nomierināja mani. Vienojos, ka mans vīrs arī varēs piedalīties bērna piedzimšanā.
Tā kā man bija plānots ķeizargrieziens, vajadzēja gaidīt rindā, jo pirmos tajā dienā veica akūtos ķeizargriezienus. Ap plkst. 12.00 jau biju pārgaidījusies, līdz beidzot māsiņa aicināja mūs doties uz operāciju bloku. Bija visai sirreāla sajūta, jo, atveroties koridora durvīm, es iegāju pilnīgi citā pasaulē, it kā tā būtu slavenā seriāla Dr. Hause klīnika. Biju patīkami pārsteigta, jo palāta, kurā es pavadīju iepriekšējo dienu, acīmredzami bija iekārtota padomju laikā… Tā nu es tur stāvēju ultramodernā zāles priekštelpā un satraucos arvien vairāk un vairāk, mazais vēderā spārdījās arvien stiprāk un biežāk. Mans vīrs līdzi netika ielaists, viņš ienāca vēlāk. Man viņa pietrūka; māsiņas skraidīja apkārt, un tālākās detaļas es neatceros. Atminos tikai, ka biju jau uz galda un man lika pagriezties uz sāniem un apķert kājas. To visu jau biju pārrunājusi ar anesteziologu. Tad iedarbojās anestēzija (pati paliku pie sajēgas), un man it kā kļuva vieglāk, satraukums mazinājās, jo sapratu, ka man jāuztic sevi un mazuli ārstiem. Atnāca mans vīrs, es viņu īsti neredzēju, jo viņš sēdēja man pie pleca, bet jutu, ka arī viņš ir satraukts. Ienāca mana ārste. Ieraugot viņu kā vienmēr labā omā un možu, man kļuva mierīgi. Nepagāja necik ilgs laiks, kad izdzirdēju sava bērna pirmo kliedzienu. Nekādi vārdi nespētu atspoguļot to, cik īpašs bija šis brīdis un skaists… Nedomāju, ka man vajadzētu censties piemeklēt vārdus, kas raksturotu šo mirkli; lai katrs pats izbauda šo laimes sajūtu un saglabā to sevī. Tāda bija manas dzīves laimīgākā diena.
Esmu pateicīga, ka mana bērna piedzimšanai netika „nozagta” emocionalitāte un tā nebija tikai operācija, bet gan bērna dzimšanas diena!


Iesūtījusi: Laura Šmite, Aleksandra māmiņa

 



0 Pievienot komentāru

Esi man blakusLasīt vairāk

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk