Vecāki šķiras. Kā tas ietekmē bērnus?

 19. decembris 2008 17:00 Raksts  skatījumi: 18904

Šķiršanos var iedalīt vairākos posmos, un tā nebūt nesākas brīdī, kad pāris pieņem apzinātu un abpusēju lēmumu šķirties. Vēl pirms tam ģimenē ir noticis kas tāds, kas pamudinājis laulātos pieņemt šādu lēmumu.



Foto: Ieva Bērtulsone, celiq@inbox.lv


Šķiršanās pirmo posmu iezīmē konflikts un nesaskaņas, kas rodas pārim un eventuāli noved pie lēmuma šķirties. Iespējams, kādam no pāra parādās cits partneris, bet otrs to vēl nezina, un arī šajā brīdī, vēl pirms pāris nolemj iet katrs savu ceļu, šķiršanās faktiski jau ir sākusies.

Bērns mīl abus vecākus vienlīdz stipri
Tieši šis šķiršanās posms visvairāk traumē ģimenē augošos bērnus, jo visbiežāk bērni ir liecinieki vecāku nesaskaņām un strīdiem, kas tuvina ģimeni faktiskajai sabrukšanai — laulības šķiršanai. Bērns mīl abus vecākus vienlīdz stipri, viņa acīs abi vecāki ir ideāli, tāpēc tēva un mātes verbālā (un reizumis arī fiziskā) vardarbība vienam pret otru rada viņā lielu apjukumu un iesēj vainas apziņu, kas nereti ilgst visu mūžu. Bērns jūt izmisumu, pamestību un mīlestības trūkumu.
Bērns vairs nesaprot, kurā pusē nostāties, kuru no vecākiem atbalstīt. Nereti atvase pieslienas tam vecākam, kas pret viņu bijis maigāks savās prasībās, tādējādi cerot uz „vieglāku dzīvi”. Ja ģimenē aug vairāk nekā viens bērns, iespējama situācija, kad bērni apvienojas un nostājas pret kādu no vecākiem.
Sākoties nākamajai fāzei, kad noris reālā šķiršanās, bērni nereti sāk slimot. Jau pirmajā šķiršanās fāzē bērna nervu sistēma izjūt lielu spriedzi. Kad pāris pieņem lēmumu, kā dzīvot turpmāk, iestājas vispārējs atslābums. Ir novērots, ka nereti tieši šajā laikā bērni sāk slimot. Var krasi pasliktināties redze, parādās psoriāze, neirodermatīts, astma un citas psihosomatiskas slimības. Bieži šīs slimības ir grūti ārstējamas un var atkārtoti parādīties visa mūža garumā.  

 

Pirmskolas vecuma bērniem vēl nav skaidras izpratnes, ka vecākiem obligāti jāguļ vienā istabā un vienā gultā, savukārt skolas vecuma bērni ļoti jūtīgi uztver brīdi, kad vecāku strīdiem seko kopīgās dzīves „sadalīšana uz pusēm”


Vai laulāto konflikti jāslēpj no bērna?
Pirmskolas vecuma bērniem vēl nav skaidras izpratnes, ka vecākiem obligāti jāguļ vienā istabā un vienā gultā, savukārt skolas vecuma bērni ļoti jūtīgi uztver brīdi, kad vecāku strīdiem seko kopīgās dzīves „sadalīšana uz pusēm” — tēvs sāk gulēt kabinetā, nevis guļamistabā u. tml. Turklāt nereti situācija, kad pāris, kas nolēmis šķirties, turpina kopdzīvi zem viena jumta, var vilkties mēnešiem un pat gadiem. Ne vienmēr viens no pāra ir gatavs aiziet uzreiz pēc lēmuma pieņemšanas, fizisko šķiršanos aizkavē mantas dalīšana, partneru ietiepība, nevēlēšanās piekāpties otra prasībām u. tml. Tieši šajā laulības šķiršanas fāzē bērns cieš visvairāk, jo abi vecāki vēl it kā ir ar viņu, taču reāli ir atdalījušies un dzīvo katrs savu dzīvi.  
Pirmajā šķiršanās posmā, kad rodas konflikti, vecāki, nevēlēdamies traumēt bērnu, nereti cenšas nesaskaņas slēpt. Tomēr bērni arī ļoti agrā vecumā ļoti bieži ir nesaskaņu liecinieki pat tad, ja vecākiem šķiet, ka aiz aizvērtām durvīm viņi neko nedzirdēs. Ja bērns tomēr bijis liecinieks strīdiem vai pat fiziskai vardarbībai (un to skaidri apzinās), bet vecāki noliedz problēmas esamību, pasniedzot konfliktu kā fikciju, nevis īstenību, var tikt izjaukta bērna realitātes uztvere. Virtuālā pasaule var sajukt ar īstenību. Bērns var sākt attiecināt virtuālās pasaules notikumus uz sevi, piemēram, stāstīt, ka filmā redzētais noticis ar viņu (t. sk. fiziska vardarbība, izvarošana u. c.). Un tie vairs nebūs meli vai fantāzijas, bet gan traucēta realitātes uztvere, kuras vaininieki būs paši vecāki, liekot uztvert bērnam esošo par neesošo.


Kad un kā stāstīt bērnam par šķiršanos?
Apzinoties, kā bērnu traumē vecāku strīdi un konflikti pirmajā šķiršanās fāzē, vajadzētu censties viņu no tā maksimāli izolēt un par šķiršanos informēt brīdī, kad jau ir pieņemts šāds lēmums un vecāki spēj par to runāt mierīgi. Ar bērnu jārunā vienkāršā, viņa vecumam atbilstošā un saprotamā valodā. Piemēram: „Tētis un mamma vairs nemīl viens otru un nevar dzīvot kopā. Taču mēs abi mīlam tevi vienlīdz stipri, un tu mums abiem esi vienlīdz svarīgs.” Ir būtiski pateikt bērnam, ka arī pēc kopdzīves pārtraukšanas viņš varēs tikties un pavadīt laiku ar abiem vecākiem.
Ļoti svarīgi ir apliecināt bērnam savu mīlestību gan verbāli, gan fiziski — bērnam jādzird, ka vecāki viņu mīl, jāsajūt viņu glāsti, apskāvieni un mīļums. Lai kliedētu neziņu un radītu lielāku drošības izjūtu, vecākiem jācenšas atbildēt uz visiem bērna jautājumiem, kā noritēs viņa dzīve pēc šķiršanās.
Ja šķiršanās noris ļoti smagi vai vecākiem grūti atrast īstos vārdus, kā pastāstīt bērnam, ka ģimene turpmāk nedzīvos kopā, vēlams vērsties pēc palīdzības pie speciālista. Katrs gadījums ir individuāls, un nav vienas universālas atbildes, kā rīkoties.


Konsultēja Bc. Psych. Dace Rolava, MA NLP, Psihodinamiskās hipnozes meistare, Jauno psiholoģiju centra direktore; tālrunis 67281957
 



0 Pievienot komentāru

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk