Man par izbrīnu, tomēr atsaucās kāds puisis, no kura gandrīz katru dienu bija pienākusi vēstulīte ar vienu vienīgu mīļvārdiņu. Katru reizi, kad iegāju Oho.lv, pirmais, ko darīju, — pārbaudīju, vai nav pienākusi vēstule no šā cilvēciņa. Pēc pāris nedēļām sekoja uzaicinājums uz kafiju.
Jāatzīst, bija ļoti patīkami vairākas nedēļas apmainīties ar mīļvārdiņiem, taču, saņemot uzaicinājumu uz randiņu, biju pārsteigta, jo secināju — šis vīrietis ir astoņus gadus vecāks par mani, tātad tajā laikā viņam bija 26. Toreiz man bija nelieli aizspriedumi par to, ka mans puisis varētu būt daudz vecāks par mani, bet domāju: kāpēc gan nepamēģināt?! Mēs taču tikai kopīgi pavadīsim vakaru, un pēc stundas varu pateikt, ka man jāskrien.
Tomēr tā vis nenotika. Puisis mani aizveda uz Lido slidotavu paslidot. Tā kā sen nebiju slidojusi, viņš visu laiku mani gādīgi turēja uz kājām, vēlāk arī devāmies padzert kafiju. Kopumā vakars izvērtās ļoti jautrs. Un pēc pāris nedēļām mēs jau dzīvojam kopā!!! Tā paša gada maijā, kādu dienu pārnākot mājās un ieraugot, ka manā dzīvoklī ir vairāki maisi ar puiša mantām, secināju — šoreiz tas laikam ir nopietni…
Apmēram pēc diviem gadiem 14. februārī sekoja bildinājums. Puisis, uz viena ceļgala nometies, man ap kaklu aplika ķēdīti ar mazu sirsniņu, sacīdams: „Es dāvāju tev savu sirsniņu, lai zini, ka tā vienmēr piederēs tev, un vēlos, lai tu būtu mana sieviņa.” Taču vienojāmies, ka precēsimies tikai gadu pēc studiju beigšanas, citādi šķita, ka atlikušos divus studiju gadus atstāšu novārtā, domājot par ģimeni. Tomēr dažus mēnešus pirms izlaiduma topošais vīrs paziņoja, ka mēs precamies šā gada vasarā.
Nu, lūk, tā nu arī trīs mēnešu laikā bijām sagatavojušies kāzām, kuras nosvinējām 2008. gada 21. jūnijā. Lai gan kāzas parasti plāno gadu vai pusgadu iepriekš, mūsu kāzu diena bija vienkārši neaizmirstama. Jutos kā maza princesīte, kas izkāpusi no pasakas un sagaidījusi savu princi baltā. Mūsu kāzu dienā gan es, gan mans vīrs bijām tērpušies baltā, tādā veidā atzīmējot mūsu pirmo randiņu slidotavā, baltām sniegpārslām sniegot…
Pavisam nesen, oktobra beigās, sekoja nākamais brīnumiņš — mūsu jaunās ģimenītes pieaugums!!!

Iesūtīja: Agnese Čirka, konkursa Kā es kļuvu par ģimenes cilvēku dalībniece
Ja arī Tu vēlies piedalīties konkursā, lai laimētu ģimenes fotosesiju, sīkāku informāciju lasi šeit.
Citus konkursā iesūtītos stāstus vērtē šeit.

Raksts publicēts 23. dec 2008 13:30

• 29.12.2008 00:40

  dzēsts lietotājs teica:

  taalaak apr jeelo saakuMIŅU negribas lasiit

• ---

• 14.05.2009 23:52

  Pippi Långstrump teica:

  Es ari ar savu viru iepazinos caur sludinajumu un mani bildinaja jau pec divi menesi un aprecejamies 21.decembri tas ir pec cetri menesi kops iepazinamies un esam loti laimigi un mums jau ir divi mazi brinumini un planojam vel divus bet mazliet velak,ka ari vins adopteja manu meitinu no ieprieksejas laulibas.Visi esam viena gimene,zem viena uzvarda un laimigi,jo man ir burvigs virs un maniem berniniem ir burvigs tetis. Vajag tikai ticet un viss bus ka velies....Veiksi ar mazo brinuminu un milestibu,saticibu gimene.....

• ---

• 12.08.2009 15:22

  Rūta Krogzeme teica:

  Rādās, ka 21. datums ir tas īstais tiem, kas iepazinušies caur internetu! Mēs ar vīriņu apprecējāmies 21.jūlija 2007. gadā

• ---