Iepazīšanās pēc sludinājuma…

 23. decembris 2008 13:30 Pieredze  skatījumi: 8434

Viss sākās ar pavisam vienkāršiem, pat varbūt nedaudz banāliem vārdiem „Vēlos iepazīties ar cilvēciņu, no kura ik dienas varētu dzirdēt kādu mīļvārdiņu”... Pirms apmēram pieciem gadiem, kad man tuvojās 19. dzimšanas diena, šādu tekstu biju ievietojusi iepazīšanās portālā Oho.lv, šādā veidā nedaudz īsinot dienas un varbūt cerot atrast kādu draugu, ar ko pavadīt kopā garos ziemas vakarus.



Foto: no personīgā arhīva


Man par izbrīnu, tomēr atsaucās kāds puisis, no kura gandrīz katru dienu bija pienākusi vēstulīte ar vienu vienīgu mīļvārdiņu. Katru reizi, kad iegāju Oho.lv, pirmais, ko darīju, — pārbaudīju, vai nav pienākusi vēstule no šā cilvēciņa. Pēc pāris nedēļām sekoja uzaicinājums uz kafiju.
Jāatzīst, bija ļoti patīkami vairākas nedēļas apmainīties ar mīļvārdiņiem, taču, saņemot uzaicinājumu uz randiņu, biju pārsteigta, jo secināju — šis vīrietis ir astoņus gadus vecāks par mani, tātad tajā laikā viņam bija 26. Toreiz man bija nelieli aizspriedumi par to, ka mans puisis varētu būt daudz vecāks par mani, bet domāju: kāpēc gan nepamēģināt?! Mēs taču tikai kopīgi pavadīsim vakaru, un pēc stundas varu pateikt, ka man jāskrien.
Tomēr tā vis nenotika. Puisis mani aizveda uz Lido slidotavu paslidot. Tā kā sen nebiju slidojusi, viņš visu laiku mani gādīgi turēja uz kājām, vēlāk arī devāmies padzert kafiju. Kopumā vakars izvērtās ļoti jautrs. Un pēc pāris nedēļām mēs jau dzīvojam kopā!!! Tā paša gada maijā, kādu dienu pārnākot mājās un ieraugot, ka manā dzīvoklī ir vairāki maisi ar puiša mantām, secināju — šoreiz tas laikam ir nopietni…
Apmēram pēc diviem gadiem 14. februārī sekoja bildinājums. Puisis, uz viena ceļgala nometies, man ap kaklu aplika ķēdīti ar mazu sirsniņu, sacīdams: „Es dāvāju tev savu sirsniņu, lai zini, ka tā vienmēr piederēs tev, un vēlos, lai tu būtu mana sieviņa.” Taču vienojāmies, ka precēsimies tikai gadu pēc studiju beigšanas, citādi šķita, ka atlikušos divus studiju gadus atstāšu novārtā, domājot par ģimeni. Tomēr dažus mēnešus pirms izlaiduma topošais vīrs paziņoja, ka mēs precamies šā gada vasarā.
Nu, lūk, tā nu arī trīs mēnešu laikā bijām sagatavojušies kāzām, kuras nosvinējām 2008. gada 21. jūnijā. Lai gan kāzas parasti plāno gadu vai pusgadu iepriekš, mūsu kāzu diena bija vienkārši neaizmirstama. Jutos kā maza princesīte, kas izkāpusi no pasakas un sagaidījusi savu princi baltā. Mūsu kāzu dienā gan es, gan mans vīrs bijām tērpušies baltā, tādā veidā atzīmējot mūsu pirmo randiņu slidotavā, baltām sniegpārslām sniegot…
Pavisam nesen, oktobra beigās, sekoja nākamais brīnumiņš — mūsu jaunās ģimenītes pieaugums!!!

Iesūtīja: Agnese Čirka, konkursa Kā es kļuvu par ģimenes cilvēku dalībniece
Ja arī Tu vēlies piedalīties konkursā, lai laimētu ģimenes fotosesiju, sīkāku informāciju lasi šeit.
Citus konkursā iesūtītos stāstus vērtē šeit.



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk