Mēs iepazināmies draugiem.lv

 14. decembris 2008 14:00 Pieredze  skatījumi: 18467

Tolaik, kad iepazinos ar savu tagadējo vīru, biju tikai sabiedrisko attiecību studente. Pamazām iepazinu savus kursabiedrus, viņu draugus. Un kādu dienu mani portālā draugiem.lv apskatīja kāds puisis (kursabiedra draugs no vidusskolas laika). Sāka rakstīt komplimentus, piedāvāja tikties... bet es ignorēju, jo kā gan kāds svešs cilvēks uzdrīkstas man ko tādu rakstīt — ne es viņu esmu redzējusi dzīvē, ne satikusi, ne runājusi.



Foto: no personīgā rhīva


Turklāt... toreiz man viņš nebija pa prātam (laikam pārāk augstas prasības pret vīriešiem). Bet kādu vakaru, kad biju nogurusi pēc lekcijām un viena sēdēju savā kopmītņu istabiņā, jo pārējās meitenes bija aizbraukušas mājās, joka pēc nolēmu draugiem.lv uzmeklēt to puisi. Man laimējās, jo viņš tobrīd bija onlainā. Aizsūtīju vēstulīti: "Sveiks! Ko dari? Man šovakar garlaicīgi, jo esmu viena, meitenes aizbraukušas mājās, jo kā nekā ir piektdiena." Atbilde bija jau pēc minūtes: "Atbrauc pie manis uz darbu, strādāju Galerijā "Centrs"." Āvu kājas, pucēju matus, uzvilku labāko, kas nu man bija, un devos ar'. Ceļā mani nelika mierā doma: diez kāds viņš ir dzīvē?

Manā acu priekšā pavērās pavisam kas cits, ne tas, ko biju iedomājusies. Protams, izskats jau tas pats, bet nu raksturā bija pilnīgi cits cilvēks, nekā biju to iztēlojusies. Bija nakts, mēs runājāmies, staigājām pa Vecrīgu un baudījām burvīgo krītošo sniedziņu. Un es jutu, ka ir kas tāds, kas mani pievelk šajā cilvēka (jāatzīst, pirms tam neviens vīrietis man nekad nebija pa prātam un, ne ar vienu kopā esot, nebiju jutusi tādas izjūtas kā ar šo). Tā bija 2006. gada 4. novembra nakts, burvīga un mūžam atmiņā paliekoša.

Kopš tās dienas mēs tikāmies gandrīz katru dienu — gājām uz kino, kafejnīcām, nakts pastaigās, braucām ciemos viens pie otra, pavadījām kopā pirmos Ziemassvētkus ar viņu un maniem vecākiem. Un tālāk viss norisinājās diezgan strauji —  jau janvārī pārcēlos dzīvot pie viņa. Iepazinos ar viņa mammu, vecomammu, draugiem, kas kļuva par mūsu kopīgiem draugiem.

Pēc 7,5 kopābūšanas mēnešiem mans mīļotais sāka uz mani tā savādi skatīties. Pats nesaprata, kāpēc, un es ar'. Tad viņš sacīja: "Tu gaidi bērniņu." Tā kā tas nudien nebija manos plānos, jo es gan studēju, gan strādāju, atbildēju, ka tās ir muļķības, ko viņš pļāpā, jo es neesmu stāvoklī. Tā arī saruna beidzās. Nākamajā dienā, kad mīļotais vīrietis devās uz darbu, nolēmu tomēr iegādāties grūtniecības testu. Ar nepacietību un aizvērtām acīm gaidīju noteiktās trīs minūtes. Atvēru acis un... mana sirds sāka sisties straujāk, kājas ļima un tecēja prieka un pārsteiguma asaras, jo tests uzrādīja divas spilgti sarkanas strīpiņas.

Sagaidīju mīļumu mājas un prasīju: "Tu gribētu kļūt par tēti?" Sekoja apstiprinoša atbilde. Teicu: "Nu, tad apsveicu, tu par tādu drīz kļūsi!" Un rādīju viņam pozitīvo testu, pati raudādama. Mans vīrietis skatījās uz mani, raudāja un teica, lai taču es neraudot! Sekoja ciešs, mīļš apskāviens un daudz, daudz skūpstu.

Pienāca 15. septembris, mūsu kāzu diena, kad mazulim ritēja 12. nedēļa. Puncis nebija redzams, tāpēc neviens pat nenojauta par mūsu gaidāmo brīnumu (izņemot manus un vīra vecākus). Šajā dienā mēs kļuvām par ģimeni — sieva, vīrs un gaidāmais bērniņš. Sekoja nedēļu ilgs kāzu ceļojums uz Tunisiju. Tikai mēs divi un mazulis.

Pēc kāzām bija pagājis mēnesis, man bija jādodas uz USG izmeklēšanu. Tolaik jau ritēja grūtniecības 16. nedēļa. Daktere saka: "Apsveicu, jums gaidāms puisītis, redz, cik skaisti rāda savas mantības!" Skatījos ekrānā un raudāju, jo neticēju, ka mana kvēlākā vēlēšanās pēc dēliņa ir piepildījusies.

Gāja dienas, nedēļas, mēneši, un puncis auga aizvien lielāks un lielāks. No Rīgas pārcēlāmies uz dzīvi Jelgavā. Tas bija janvāris. Pagāja divi mēneši, un 23. marta rītā devos uz Jelgavas slimnīcu, lai ārsti mani izmeklē, jo noteiktais dzemdību datums bija 15. marts, bet mazais kā negribēja, tā negribēja vēl nākt pasaulē. Pēc izmeklēšanas daktere paziņoja, ka mums ar vīru mudīgi jādodas pēc mantām, jo dzemdības ir sākušās! Mēs laimīgi. Atceļā uz slimnīcu ieskrējām veikalā pēc ūdens un šokolādes, ko, tiesa gan, dakteri man vēlāk aizliedza notiesāt. Slimnīcā ieradāmies plkst. 15.00. Tikko iegāju dzemdību nodaļā, nogāja ūdeņi. Tā kā mums bija ģimenes dzemdības, tad liels paldies mīļotajam vīram par to, ka viņš bija klāt un tik daudz man palīdzēja! Bez viņa visas tās sāpes nebūtu pārcietusi. Dzemdības ritēja diezgan strauji, un plkst. 17.30 mazais jau bija klāt. Jaunais tētis pats pārgrieza nabassaiti, un viņam pirmajam tika gods paturēt rokās dēliņu.:) Tā bija mana visskaistākā diena mūžā, jo sagaidījām savu Lieldienu zaķīti Ralfu (23. marts togad iekrita Lieldienās). Pat māsiņas, vecmāte un daktere mazo sauca par Lieldienu zaķīti. Jau pēc četrām dienām bijām mājās.

Nu dēliņam ir 8,5 mēneši, laimīgi precējušies esam gandrīz pusotru gadu, un mums ir vissuperīgākā ģimenīte:). Jā, un dēliņš jau ir 75 cm liels un 10,380 kg smags.

 

Iesūtīja: Dace Labanoviča, stāstu konkursa Mēs iepazināmies draugiem.lv dalībniece



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk