No šopoholiķes līdz bezatkritumu dzīvesveidam jeb Ar plastikāta neirozi dvēselē

 15. aprīlis 2019 12:00 Līga Brūvere, mammamuntetiem.lv Intervija

Līga Rulle ir trīs bērnu mamma un strādā atbildīgu darbu nopietnā uzņēmumā. Vēl pirms gadiem pieciem pie šī saraksta varētu pielikt arī raksturojošu apzīmējumu – šopoholoķe jeb kaislīga iepirkšanās fane. Šobrīd viss ir tieši otrādi – Līga ir kļuvusi par “zerowaste” jeb bezatkritumu dzīvesveida aktīvisti, kas ar tikpat lielu kaislību aicina līdzcilvēkus domāt, vai tiešām viss, ko pērkam, mums ir vajadzīgs. Vai viss, ko mums vajag, noteikti ir jāiepako? Un vēl pie tam plastmasā!? 

 


Līga: Daudz rakstu sociālajos tīklos, lieku bilde, mudinu padomāt, tāpēc droši vien, ka ir cilvēki, kas tā domā – galīgi traka! Foto: Arita Strode - Kļaviņa.


Par jaunā dzīvesveida izaicinājumiem, bērnu audzināšanu patēriņa laikmetā, un to, kur gan tam visam smelties enerģiju, sarunājamies kādā sestdienas pēcpusdienā, kad Līga šiverē nesen izveidotajā beziepakojuma veikalā “Ber un sver”, kurā ir līdzīpašniece.  Sestdienās ir viņas darba maiņa. Veikaliņā ienāk gan sieviete gados nopirkt putraimus, gan divi jauni vīrieši, kas ejot garām, ienākuši painteresēties, kas te vispār notiek. Rosība ir visu laiku. Arī tad, kad veikaliņa oficiālais darba laiks jau ir beidzies, bet durvis vēl nav  aizslēgtas.

 

Šķiet, ka es nezinu citu cilvēku, kas tik īsā laika periodā ir apgriezis savu dzīvi pilnīgi otrādi.
Jā, man arī, paskatoties Facebook.com bildes, ko es liku pirms gada, tas liekas pilnīgi neticami. Pirms gada es ieliku bildi, ka mans pirmais bezatkritumu dzīves solis ir stikla pudele ūdenim. Tas tiešām bija tik nesen? Liekas, ka tik daudz kas ir noticis.


Tu taču biji riktīga šopoholiķe. Iepirkties tev patika.
Es neteiktu, ka biju šopoholiķe, bet man patika pucēties, bērnus pucēt. Dievināju akcijas, izpārdošanas. Mani tas tā satrauca!  Ja es zināju, ka kaut kur ir izpārdošana, es biju tik “excited”, tāds WOW, it kā tur būtu jānotiek kaut kādiem brīnumiem!  Ja es to varēju atļauties, tad kāpēc nē? Nebija tā, ka es pirku ļoti dārgas mantas un daudz, bet visu, kas iepatikās, to pirku. Nevērtēju, vai man to vajag vai nevajag. Forša cena, pašai patīk, atlaide ir, gan jau kādreiz noderēs.  Tagad es gandrīz neko vairs nepērku.


Iespējams, ka tā joprojām dzīvo ļoti daudzi cilvēki. Kas un kurā brīdī mainījās tev? 
Viss sākās ar to, ka pirms gada janvārī sāku “atbardakošanos” jeb, sekojot īpašam kalendāram, katru dienu apņēmos uzkopt un iztīrīt vienu mājas zonu – skapi, datoru, vannas istabu, virtuves atvilktnes. Tas mani atvēra acis. Kad sāku kārtot visu māju, sapratu “Ak Dievs, cik daudz visa kā ir mājās, ko nevajag!” Man bija 4 komplekti salātu karotes. Priekš kam? Es pat nezinu, no kurienes man tas viss mājās bija uzradies. Pirkts, dāvināts… ar domu, ka noderēs. Kad saliec visu, ko nevajag, kaudzē, tad saproti, cik daudz mums ir visa kā nevajadzīga. Tā taču ir tava nauda, par kuru varēji braukt ceļojumā, ko varēji sakrāt, ziedot, izmantot lietderīgi.

 

 

Kopš uzzināju, ka pirmais bezatkritumu “bauslis” ir "Atsakies!",  tas ir arī mans vadmotīvs

 

Maisus ar mantām vedām uz labdarību. Mantas, par kurām biju atdevusi savu pašas pelnīto naudu. Tad sapratu, ka būtībā tie visi ir mani “atkritumi”. Kopš uzzināju, ka pirmais bezatkritumu “bauslis” ir "Atsakies!",  tas ir arī mans vadmotīvs. Tagad daudzreiz pārdomāju – vai mums tiešām to vajag, vai kaut kas tāds jau ir, vai mēs to izmantosim lietderīgi.

 

 


Tev tagad mājās nav krāmu un ir kārtība?
Man ir mīļlietas, bet tādu nav daudz. Tā kā mums ir mazs bērns (mazajam Augustam ir tikai 3 gadu), tad mazliet nekārtība ir. Bet, ja maza bērna nebūtu, arī nekārtības nebūtu. Un pēc “atbardakošanās” es joprojām atceros tās kaudzes ar lietām, saprotu, ka tagad ir daudz mazāk ko kārtot un tīrīt.


Kā tu caur šo nonāci pie domas par dzīvesveida maiņu? 
Vispār doma par plastmasu, piemēram, dzeršanu no plastmasas pudelēm, vienreizējo plastmasas trauku izmantošanu, mani bija sākusi uztraukt jau sen. Tāda kā trauksme bija jau kādus gadus piecus.  Bija sajūta, ka plastmasa mūsos iesūcās. Biju lasījusi, ka mūsdienās līķi vairs nesadalās… Visādas tādas lasītas kripatas, iespējams, ka ne visas pilnīgi patiesas, apziņā bija sakrājušās. Sāku lasīt ārzemju lapas un sapratu “Nē, mēs plastmasu vairs neizmantosim”. Lēmumu pieņēmu strauji un nevēlamos ieradumus nogriezu “kā ar nazi”. Esmu cilvēks – ja vajag, tad visu un uzreiz. Ja pa solītim, tad iznāk lēni, bet vispār jau katrs mazs solis ir apsveicams. Kaut vai kripata – aizej uz veikalu ar savu maisiņu.


Vēl pirms dažiem gadiem cilvēki uzskatīja, ka ūdeni no krāna dzert nevar. Ir jāpērk milzīgi plastikāta pudeļu iepakojumi ar to pašu dzeramo ūdeni.
Jā, arī man vīrs ilgi nevarēja pieņemt, ka ūdeni var dzert no krāna. Veda lielajās Venden pudelēs ūdeni no avota, bet tās pudeles taču vajag iztīrīt, viņas piekaļķojas… Arī Patriks sākumā reaģēja gandrīz vai tā, it kā tas ūdens būtu indīgs. Tagad jau liekas, ka krāna ūdens ir pavisam garšīgs, bet, ja gadās dzert veikalā nopirktu ūdeni, liekas, ka tam ir dīvaina garša, ka garšo pēc plastmasas. Sāk sajust, ka plastmasa tiešām ietekmē produkta garšu.

 

Kā kopumā pārmaiņas uztvēra ģimene? Tavi trīs bērni un vīrs.
Ģimene bija laukos, kad man notika tas klikšķis. Viņi atbrauca no laukiem un es pateicu, ka tagad mēs dzīvosim šādi.
Vīrs padomāja un uzreiz piekrita. Viņš savā ziņā ir viegli iespaidojams, ja izskaidroju un pamatoju iemeslus. Ar bērniem tik viegli nebija, jo pirmā reakcija bija “Ārprāts, mums tagad neko nepirks. Tad jau mums mežā jādzīvo.” Nācās atteikties no lietām, kas viņiem garšo. Piemēram, čipsi. Viņi veikalā grib pirkt čipsus, bet es saku, ka nevar, jo čipsi ir plastmasā. Viņi jau pukst, bet mēģinu piedāvāt alternatīvas – kaut ko mājās uzcepam.

Vīrs sākumā kategoriski nepiekrita kompostam, jo mums ir maza zeme ap māju, un viņam bija iebildumi pret to, ka būs smaka un mušas. Bet nu jau mums ir arī komposts, jo es tik ilgi viņu “lauzu”, solot, ka visu sakārtošu un pieskatīšu pati. Ja būs mušas un smirdēs, novāksim, pati visu aizvedīšu. Tad viņš piekrita uztaisīt kasti un nekādu problēmu nebija.
 

Esmu dzirdējusi komentārus, ka šāda dzīvesveida ieviešana nozīmē sava viedokļa uzspiešanu – var būt arī tā ir, bet kaut kā labāka vārda, esmu gatava arī uzspiest.



Ņemot vērā, ka lielākie bērni ir pusaudži, viņi diezgan viegli adaptējās. Viņu draugi vienmēr uzdod interesantus jautājumus, pasmīn, bet es ticu, ka tā informācija tomēr nosēžas.
Esmu dzirdējusi komentārus, ka šāda dzīvesveida ieviešana nozīmē sava viedokļa uzspiešanu – var būt arī tā ir, bet kaut kā labāka vārda esmu gatava arī uzspiest.

Pirmais, ko es izdarīju, visiem nopirku pudeles ūdenim un metāla salmiņus.


Iznāk, ka uzsākot mazāka patēriņa dzīvesveidu, atkal jāpērk?
No vienas puses tā iznāk, bet vari jau izmantot tās pašas plastmasas pudeles, kas tev mājās ir. Bet man likās, ka labāk nopirkt kaut ko, kas ir lietojams ilgi un par to vairs nedomāt.
Plastmasas kārbiņas sviestmaizēm es lietoju joprojām. Zerowaste pamats ir angļu teiciens “Use what you have”, proti, lieto to, kas tev ir.  Tas nenozīmē, ka uzreiz visiem jāpāriet uz metālu un stiklu, izmetot plastmasu un veicinot nākamās preces ražošanu un pirkšanu. Var nepirkt šikus lina iepirkumu maisiņus, bet sašūt no veciem aizkariem, nepirkt uzglabāšanas traukus, bet izmantot burkas.


Vai iepirkumu plānošana, ņemot vērā, ka iepirkties lielveikalā nav īpaši parocīgi, neaizņem daudz laika, enerģijas un galvenais – nepalielina degvielas patēriņu, kas jau atkal nav ekoloģiski?
Speciāli pēc maizes vai piena es nebraucu, ja mājās kāds produkts ir beidzies. Tā arī saku, ka šodien mēs to neēdīsim. Ja nu ir situācija, ka mājās nav ne maizes, ne piena un no rīta nebūs ko ēst, ļauju nopirkt pienu PET pudelē, lai to var pārstrādāt. Neļauju pirkt tetrapakā. Kopumā plānoju visus pirkumus tā, lai viss ir pa ceļam, un liekus līkumu nav jābrauc.
Daudziem cilvēkiem ir trauksme, ka ledusskapim ir jābūt piekrāmētam pilnam. Tikko beidzas maize vai krējums, uzreiz ir jānopērk. Bet padomā, vai tev tieši šodien to krējumu vajag?

 

Tu arī šķirto, bet, lai šķirotu pareizi, ir jāzina visa teju ķīmija.
Jā, tā ir, jo katram apsaimniekotājam ir savu noteikumi. Sākumā es sāku ar šķirošanu, tad sapratu, ka jogurta un krējuma trauciņus vispār nevar nodot šķirošanai. Jogurta trauciņā vien ir vairāki plastmasas veidi – vāciņš no viena materiāla, trauciņš no cita, bet papīrītis ap trauciņu vēl no trešā materiāla. Tāpēc pieņēmu lēmumu labāk nemaz nepirkt, lai nav jālauza galva, kur to pēc tam pareizi iešķirot.


Kā tev izdodas audzināt bērnus tā, lai viņi ievērotu šos principus, kad apkārt ir tik daudz kārdinājumu pirkt un pirkt - našķus, drēbes, mantas.
Ar bērniem jau tik vienkārši nebija. Bet mana nauda ir mana nauda, es nepērku to, ko neuzskatu par vajadzīgu, un viss. Viņiem ir sava kabatas nauda un gan jau kādus čipsus viņi nopērk, bet, ja mājās redzu tādu iepakojumu, kļūst dusmīga. Dažreiz, kad esmu vāja un nogurusi, veikalā piekāpjot, tomēr jābūt konsekventai – vienreiz atļausi, un pēc tam viņi to izmantos.

Es daudz stāstu, kas tajā visā ir slikts – lai nav tikai tukši vārdi – mēs nepērkam plastmasu bez nekāda paskaidrojuma. Saku, ka gaļas patēriņš jāsamazina, jo tas nogalina Baltijas jūru – viņi brīnās, ko gaļa sliktu dara jūrai, tad pastāstu par lauksaimniecības un lopkopības ietekmi uz notekūdeņiem, ķimikālijām, CO2 un viņi sāk piedomāt.


Kā bērni tagad ir iesaistījušies šajā procesā?
Patrikam ir 12 gadi, viņš ir pēc dabas pētnieks, viņam patīk saprast, kas un kāpēc notiek. Piemēram, zināms, ka plastmasu nevar bezgalīgi pārstrādāt. To var izmantot atkārtoti vien dažas reizes, pēc tam tā vairs nav izmantojama.

Toties metālu var pārstrādāt neskaitāmas reizes. Reiz Patriks stāsta, ka ļoti gribējies Coca-Colu, bet viņš pircis nevis mazajā pudelītē, bet bundžiņā, jo tā ir no metāla un to varēs pārstrādāt.
Tad viņam draugs bija dzēries treniņā no PET pudeles un taisījās pudeli mest ārā, Patriks savācis un atnesis mājās, kur mēs šķirojam.

 

Bērniem mācu, ka ja jums kaut kas nepatīk, runājiet! Mums, latviešiem, ir kaut kāds kautrīgums kaut ko risināt, tikai kaut ko nomurminām pie sevis.

 

Bija arī situācija skolā, kur kafejnīcā bulciņas fasē maisiņos. Bez maisiņiem uzkodas netirgo. Tad viņš gājis runāt ar skolotāju un pēc tam ar virtuves darbiniecēm, kas tagad noteikušas, ka maizītes tirgos neiepakotas un plānais maisiņš ir par maksu. Tas tomēr veicina mazāku maisiņu patēriņu arī skolā. Liek padomāt vai tiešām tas maisiņš ir vajadzīgs. Var jau vienreiz paņemt maisiņu un izmantot to atkārtoti, ja grib ņemt līdzi. Tā kā bērni pērk no savas kabatas naudas, viņi sāk domāt, vai to maisiņu ņemt un mest ārā vai izmantot.
 

Bērniem mācu - ja jums kaut kas nepatīk, runājiet! Mums, latviešiem, ir kaut kāds kautrīgums kaut ko risināt, tikai kaut ko nomurminām pie sevis. Bet, ja redzi, ka pēc tavas aktivitātes kaut kas mainās, tad ir iedvesma arī tālāk rīkoties.


Un kā ar tīni Alisi, un mazāko dēlu Augustu?
Alise (16) kopumā mazāk, bet arī ir lietas, kas viņu uzrunā.  Alise ir ļoti labi sapratusi, cik daudz izdevīgāk ir iepirkties lietoto apģērbu veikalos. Visādas pērles viņa tur izrok.

Patriks (12) gan nē, viņš bažījās, ka iepirkšanās šādos veikalos sagraus viņa “reputāciju”. Viņam vajag dažas labas, dārgākas lietas, kuras viņš nēsā ilgi.
Var pirkt dārgu un ļoti labu, kas kalpos 10 gadus. Citi pērk lietotu. Abi varianti ir labi. Galvenais, lai nav lēti, ko izmet un pērk atkal no jauna.

Mazākais – 3 gadus vecais Augusts, jau ir izaudzis ar domu par šķirošanu. Kaut ko apēd un jautā, kurā konteinerā labāk iepakojumu mest. Aizbraucot pie omes, kur šķirošanas nav, viņš apjūk, jo tur visu met vienā un viņš tā nav pieradis.
Kaut kādā brīdī aizdomāsies arī omes un citu radi.  Cenšos aizrādīt. Saprotu, ka tas ir kaitinoši, bet zinu, ka 10 reizes atkārtojot, cilvēki sāk piedomāt. Kad sāk grauzt sirdsapziņa, tad tas jau ir labi.

Vīrs gan smejas, ka viņš vienmēr ir piekopis bezatkritumu dzīvesveidu, jo viņam pietiek ar ļoti maz drēbju kārtām.

 

Var pirkt dārgu un ļoti labu, kas kalpos 10 gadus. Citi pērk lietotu – abi varianti ir labi. Galvenais, lai nav lēti, izmest un pirkt atkal no jauna.

 


Redzēju, ka lielveikalā dārzeņus un salātus devis pirkt ar kastīti, kurā visu saliki un salīmēji cenu zīmes uz kastes malas.
Veikalos attieksme ir ļoti dažāda. Ir veikali, kuros pērku gaļu savā traukā. Tagad jau pārdevējas mani pazīst, aprunājas. Piemēram, reiz SKY pirku salātus savos traukos un pārdevēja bija šokā par manu lūgumu. Sākumā vispār gribēja atteikties man ko pārdot, teica, ka tā nedrīkst. Bet PVD noteikumi saka, ka drīkst gan iesvērt produktus pircēja traukos. Beigās viņa pati bija ieintriģēta, teica, ka papētīs šo jautājumu.


Vai daži tevi neuzskata par mazliet jocīgu?
Es dzīvoju tādā kā savā burbulī, kur liekas, ka visi tā dara. Bet, kad izeju ārpus savas interešu vides, man ir pārsteigums, ka tik daudzi to neredz, nesaprot un nedara.
Es daudz rakstu sociālajos tīklos, lieku bilde, mudinu padomāt, tāpēc droši vien, ka ir cilvēki, kas tā domā – galīgi traka! Viņi nesaprot, priekš kam tas viss vajadzīgs. Tikai tad, kad jau ir iestājušās kādas nopietnas veselības problēmas, tad sāk aizdomāties. Nekad neesmu bijusi slimīga, bet es aizdomājos – kāpēc pasaulē tik daudz vēža saslimšanu, mēs taču patiesībā nezinām no kā tas viss rodas? Protams, ja gribi būt pilnīgi tīrs, jāiet dzīvot mežā, un pat tad nezini, kas ar tevi notiks. Arī loģiski un saprātīgi dzīvojot, mēs varam samazināt kaitīgo vielu uzņemšanu.
Piemēram, mēs tagad ēdam daudz labāku pārtiku, jo labāk nopirkt mazāk, bet kvalitatīvāku produktu.


Tev tagad ir savs veikals “Ber un sver”. Agrāk tev bija savs interneta veikaliņš. Iznāk, ka savu tirgotājas talantu esi pratusi izmantot pat šajā jomā, kur aicina mazāk pirkt un patērēt?
Es arī agrāk tirgoju diezgan dabai draudzīgas preces, bet šis veikals tapa ar pilnīgi citu motivāciju. Izveidojām kopā ar draudzeni un ideja abām radās pilnīgi neatkarīgi vienai no otras.
Sāka atvērties veikali Rīgā, kur iepirkāmies. Žēlojāmies, ka Jelgavā nekas tāds nav. Vienā brīdī ierosināju, ka Rīgā taču arī atvēra parasti vienkārši cilvēki, domubiedri. Riskējam! Pamazām sākām aptaujāt iespējamos piegādātājus. Tad domājām, ka intereses pēc varam jau paskatīties arī telpas. Šīs telpas burtiski “uzkrita uz galvas”, pašas remontējām. Jāatzīst, ka bez vīriešu un ģimenes atbalsta tas nebūtu iespējams.

Veikalu mēs atvērām nevis tāpēc, lai apmierinātu savu tirgotāja gēnu vai iekaroju jaunu biznesa nišu, bet savtīgi domājot par sevi – lai ir pa rokai tas, kas ir vajadzīgs. Un lai nestu cilvēkos vēsti par to, ka var dzīvot savādāk, liktu aizdomāties, rādīt piemēru. Lai cilvēku pamazām sāk grauzt tā plastmasa, kamēr sāk domāt.

Mums pat nebija biznesa plāna. Mēs apmēram “piemetām” izmaksas, lai nojaustu, vai varēsim būt vismaz pa nullēm. Plāna nopelnīt nebija. Strādājam trīs mēnešus un esam “pa nullēm”,  un pat mazliet plusos, ja vērtē no tekošajiem rēķiniem. Par ieguldītā atpelnīšanu neceram, bet, ja cilvēki turpinās nākt tikpat aktīvi kā tagad, tad varēsim par to padomāt.  Turklāt pašas strādājam pamata darbā, bez tā nevarētu iztikt. Laikam degsme un ticība idejai dod spēku un uzkurina.


Zinu, ka vismaz vienu brīvdienu tu pavadi veikalā. Ko par to saka ģimene?
Vīrs jau nav ļoti priecīgs…, bet no otras puses - citi savu brīvdienu pavada hobijos, es šeit. Tagad jau viņš saka, lai eju strādātu un nesu savu “mesidžu”, lai gan sākumā iebilda, ka man nebūs laika, un kas tad man par to maksās.  Nu viņš pats ir pieņēmis un aizrāvies ar šo domu.
Mēs visi esam mobilizējušies. Arī lielie bērni pieskata mazo, ja ir vajadzīgs, un mēs, vecāki, nevaram.  Visi jūt, ka tas veikals ir mūsējais, puika pēc skolas atnāk sniegu nošķūrēt, vīrs ieskrien lampiņas nomainīt.


Šis veikaliņš izskatās kā bērnības sapņu veikaliņš – produktu beramās lāpstiņas, svari, trauciņi...
Daudzi saka, ka tas izskatās kā Padomju laika lauku veikaliņš, tā sajūta ir pazīstama. Jāsaka, ka cilvēki virs 45 – 50  ir mazliet negatīva attieksme pret šo konceptu, jo viņiem laikam palikušas nepatīkamas atmiņas no laikiem, kad bija jāiet stāvēt veikalā rindā un jānes mājās maisiņi, jāknapinās. Tas viņiem liekas apgrūtinoši – kaut kādas bundžiņas mazgāt, staigāt ar burciņām. Viņiem palicis atmiņā, ka ir tik forši, ka atnācis kapitālisms, viss ir skaisti un krāsaini iepakots, no plaukta ērti paņemams. Iztērē un izmet. Vairs nav jādara tā, kā agrāk.
Kaut kādā ziņā viņus var saprast, jo arī man dažreiz apnīk “krāmēties ar burkām”, bet saprotu, ka savādāk nevar.


Ir skaidrs, ka iepērcies tu savādāk, bet kā ir mainījušies citi tavi ieradumi – ceļošana, skaistumkopšana, lai arī šajā jomā ekoloģiskā pēda būtu mazāka. Vai ir kaut kas, no kā tu tomēr neesi gatava atteikties?
Zerowaste jau nenozīmē, ka tu dzīvo vispār bez jebkādiem atkritumiem. Tas ir tavs izvēlētais ceļš uz paša noteiktu mērķi kaut kur ceļa galā.  Tas ir pavisam galēji  – atteikties no visa, kas dod prieku. Tad tiešām ir jābūt psihiskai saslimšanai. Tik tālu es neesmu gatava ieta.

Mēs ceļojam, bet vienmēr līdzi ir ūdens pudeles, maisiņi, kafijas krūzes, lai nav jāpērk veikalā plastikāta. Ja braucam kaut kur tepat netālu, tad vienmēr sataisu līdzi kaut ko ēdamu, jo vairs nevaram tā ieskriet veikalā un paķert kaut ko no veikala plaukta. Tas prasa laiku, jo vajag paplānot.

Arī no skaistumkopšanas pavisam atteikusies neesmu. Tikai man vairs nav neskaitāmas krēma bundžiņas katrai ķermeņa daļai. Izvēlos “Madaras” produktus, jo viņi pieņem atpakaļ izlietotos trauciņus, ir lietas, ko gatavoju pati – piemēram, zobu pastu, izmantoju metāla skuvekli, kas kalpos mūžīgi, šampūnu, kas ir kā ziepju gabaliņš. Toties esmu atteikusies no matu krāsošanas, lai gan man jau no 20 gadu vecuma ir sirmums. Padomāju – kāpēc gan vīrieši var atļauties to nedarīt, bet man jātērē laiks, lai ik pēc 4 nedēļām sēdētu pie friziera? Man arī bija sajūta, ka tā ķīmija pilnīgi manī iesūcas.

Tāpat braucu ar mašīnu un lietoju telefonu. Bet, ja pērk telefonu, saku, ka varam pirkt lietotu. Vispār daudzas lietas tagad pērkam lietotas. Meitai saku, ka, ja gribi pucēties, lieliskas un lētas mantas var nopirkt lietotas. Jauniešu iecienītie “H&M” lētie krekliņi nav tā labākā izvēle. Paskaties filmu “The true cost” par to, kā tos ražo. Vai tu gribi, lai tas viss pieskaras tavai ādai?

Zerowaste doma ir pirkt to, ko tev tiešām vajag, nevis rezervē, un lietot ilgi. Ar bērnu drēbēm tas ir grūtāk, bet kopumā uzsvars ir uz ilgspēlējošām lietām.


Dažreiz gan valkātu drēbju remonts izmaksā dārgāk nekā jauns apģērbs...
Tā ir, ka rāvējslēdža ielikšana izmaksā dārgāk nekā jauni šorti, tomēr es mainu gan. Principiāli.


Vai tu pati esi tuvu savam ideālajam galamērķim? 
Es jau esmu tuvu savam ideālam. No daudz kā esam atteikušies, kas nav vajadzīgs. Braukšanu ar auto vajadzētu samazināt, bet strādāju Rīgā, man ir 3 bērni, kam katram savs pulciņš, intereses un grafiks – bez auto grūti un ar sabiedrisko sanāk pārāk liels laika patēriņš.


Vai ir arī kāds reāls ietaupījums, kopš iepērcies savādāk? Vari pateikt summas vai procentuāli, cik dārgāka vai lētāka ir dzīve ar šādu dzīves filozofiju?
Ir lētāk un iznāk ietaupīt. Ja agrāk pirms algas nekas pāri nepalika, tad brīva nauda paliek. Nav jādomā, ka jāēd tikai kartupeļi. Es gan biju arī šopoholiķe, kurai iepirkies patika. Mēs gandrīz neko nepērkam, jo īsti nevajag. Agrāk braucām uz lielveikalu un sakrāvām pilnus ratus ar visu ko. Ja paskatās, pārsvarā akciju preces, jogurtiņi… Vienā reizē samaksā 100 eiro un tāpat katru dienu es gāju pēc maizes, un pēc nedēļas pusi no sapirktajiem produktiem metām ārā.

Ļoti ietaupās nauda, kad nemet ārā neapēsto veco pārtiku. Sākumā vīrs gan bija sašutis, ka nekā nav ko ēst. Bet tagad viņš pats novērtē, ka ēst jau gan ir ko, un pie tam visu nopirkto mēs apēdam.
Finansiāli šādi dzīvot nav dārgāk, bet gan lētāk.


Tevi aicina ciemos lasīt lekcijas? Dalīties ar pieredzi?
Biju Preiļos, kur mani uzaicināja viena kliente, kas iepirkās manā veikalā. Tur bija gan cilvēki ar īpašajām vajadzībām, gan jaunās mammas un cilvēki no dažādām citām nevalstiskām organizācijām. Bija ļoti liela interese. Sāka domāt, ko un kā viņi varētu mainīt savā darbā un dzīvē.
Daudzi jau par kaut kādām lietām vispār neaizdomājas. Tikai, kad viņiem to pasaka, viņi sāk domāt, pamana informāciju, kas līdz šim ir plūdusi garām.

Esmu arī savā darba vietā stāstījusi par savu pieredzi. Ieviesusi dažas iniciatīvas… Darbā par mani domā, ka es esmu reāli traka. Mums ir tāda sistēma, ka var izteikt savu iniciatīvu darba vides uzlabošanai vai mainīšanai. Es sarakstīju daudz iniciatīvas, no kurām daudzas arī akceptēja.

Piemēram, atņēmu visiem atkritumu grozus, kuras vienmēr bija pustukši, katrā plastmasas atkritumu maisiņš, kurus dienas beigās apkopēja savāca un sameta vēl vienā lielākā atkritumu plastikāta maisā. Tā ieviesām šķirošanu – katram ar savu atkritumu kaudzīti jāaiziet līdz dalīto atkritumu punktam, kas ir vairākās vietās birojā, zem galdiem atkritumu kastes nav. Sākumā jau burkšķēja, ka viņiem ir atņemtas miskastes.

Vēl... Mums darbā ir kafijas automāts, kas katram lietotājam izsniedz vienu vienreizējās lietošanas krūzītes. Bet var jau tur ielikt savu vairākkārt lietojamo krūzi un netērēt resursus. Cilvēki ir slinki, viņiem grib paņemt kafiju un iet uz darba vietu. Viņiem ir slinkums veikt papildus 3 minūšu gājienu pēc savas krūzes un atnākt atpakaļ pēc kafijas. Šogad atteiksimies no vienreizējām krūzēm kafijas automātā, to iegādāties varēs tikai ar savu krūzīti un būs “aizliegums” vienreizējās lietošanas traukiem jebkādos biroja pasākumos – sapulcēs, klientu semināros utml.


Esmu runājusi ar citiem cilvēkiem par to, kā viņu darbība ietekmē vidi. Daudzi uzskata, ka lēmumiem par vides saglabāšanu jābūt pieņemtiem likumdošanas līmenī, citādi nav vērts.
Tev nav jāmaina visa pasaule, mani sevi. Mēs to darām dēļ sevis, savas ģimenes.
Likumdošanas iniciatīvas mēs nevaram gaidīt, paskaties, cik tas prasa laika. Mums nav laika gaidīt. Piemēram, depozītu sistēmu nevar ieviest jau vairākus gadus. Cik tad mēs ilgi uz to paļausimies? Sēdēsim rokas klēpī salikuši, kamēr mēsli mutē smelsies. Nevaram gaidīt, kamēr kāds mūsu vietā darīs. Protams, likumdošana atvieglotu un motivētu, bet, kamēr to gaidīsim, būs jau par vēlu. Pasaulē nebūtu progress, ja visi gaidītu uz valdību un attaisnotos ar slinkumu. Bērniem ir jāiedod sajūta, ka viņi vari mainīt savu dzīvi un savu vidi paši, negaidot uz citiem.

Mēs vēl varam pasargāt Latviju no tā briesmīgā piesārņojuma, kas ir citviet pasaulē. Pie mums vēl nav tik slikti pateicoties tam, ka kapitālisms pie mums ienāca tikai 90. gados. Tas, kas Rietumos bija daudz ilgāk un likās tik vilinošs, izrādījās slikts un kaitīgs.

Bērniem mācu, ka, ja jums kaut kas nepatīk, runājiet! Mums, latviešiem, ir kaut kāds kautrīgums kaut ko risināt, tikai kaut ko nomurminām pie sevis.