Imūnās sistēmas loma depresijas radīšanā

Fakts, ka ne visos gadījumos un ne visiem pacientiem antidepresanti dod pozitīvu efektu un pilnu medikamentozu kompensāciju, proti, lietojot zāles, pazūd slimības simptomi, tika pamanīts diezgan sen. Jau 80. gados tika veikti vērienīgi epidemioloģiski pētījumi, kas ļāva ieraudzīt interesantu likumsakarību – depresijas pacienti, kuri slikti reaģē uz antidepresantiem, slimo arī ar kādu autoimūno saslimšanu, kad slimību izraisa cilvēka imunitāte, baltajiem asinsķermenīšiem uzbrūkot organisma audiem. Vēl kāda iespēja – šiem pacientiem ir radinieki, kuri slimo ar autoimūnām slimībām. Pie autoimūnajām saslimšanām pieskaita celiakiju, reimatoīdo artrītu, 1. tipa cukura diabētu, psoriāzi, sarkano plakanēdi, dažas vairogdziedzera saslimšanas, Adisona slimību, čūlaino kolītu, Krona slimību un citas.

Slimo vairākas paaudzes
Pētījumu ietvaros tika analizēti dati par depresijas pacientiem, kuri nereaģē vai vāji reaģē uz medikamentiem, un viņu radiniekiem, proti, tika pētītas trīs paaudzes. Atklājās, ka arī tuvi radinieki slimoja ar autoimūnajām saslimšanām, turklāt ne vienmēr tās sakrita. Proti, vienā paaudzē varēja būt depresija un vairogdziedzera saslimšana, otrā paaudzē – reimatoīdais artrīts un depresija, trešajā – cukura diabēts un depresija. Depresijas pacientiem varēja būt arī tādi radi, kuriem ir kāda autoimūna slimība bez depresijas vai depresija bez autoimūnas saslimšanas.

Pacientiem ar hroniskiem garastāvokļa traucējumiem, piemēram, depresiju, diabēta varbūtība ir trīs reizes lielāka, savukārt pacientiem ar bipolāriem traucējumiem ir trīs reizes lielāka saslimstība ar vairogdziedzera autoimūnām saslimšanām. 

Pētījumi ļāva secināt, ka autoimūna saslimšana mēdz kombinēties ar psihisku saslimšanu – depresiju vai šizofrēnijas spektra traucējumiem. „Jau 80. gados veidojās hipotēze, ka daļa no psihiskajām saslimšanām rodas nepareizas imūnās sistēmas aktivitātes dēļ un ka psihiskas saslimšanas varētu būt saistītas arī ar autoimūnām reakcijām, proti, organisma imunitātes agresīvu ietekmi uz konkrētiem audiem,” teic psihiatre Lada Stoligvo. Viņa arī atklāj, ka pacientiem ar hroniskiem garastāvokļa traucējumiem, piemēram, depresiju, diabēta varbūtība ir trīs reizes lielāka, savukārt pacientiem ar bipolāriem traucējumiem ir trīs reizes lielāka saslimstība ar vairogdziedzera autoimūnām saslimšanām. 

Šie un turpmākie pētījumi attīstīja atsevišķu zinātnisko virzienu – neiroimunoloģiju. Šobrīd pētījumi turpinās, lai noskaidrotu, kā palīdzēt cilvēkiem, kuru imūnā sistēma veicina depresijas un citu psihisko saslimšanu attīstību. „Kamēr nav apstiprinātu rezultātu, pētnieki neiesaka nodarboties ar pašārstēšanos, cenšoties iedarboties uz imūno sistēmu, jo tādējādi var nodarīt vēl lielāku postu. Pagaidām pretiekaisuma līdzekļu blakusparādību risks ir lielāks par iespējamo pozitīvo rezultātu. Imūnā sistēma ir ārkārtīgi sarežģīta, un, ietekmējot iekaisuma procesus, nav iespējams iznīcināt procesa iemeslus. Iemesls – imunitātes šūnu darbības traucējumi, kurus pagaidām nemākam ietekmēt. Šobrīd vienīgais risinājums imūnās sistēmas izraisīto psihisko saslimšanu ārstēšanai ir antidepresantu lietošana depresijas gadījumā un neiroleptiķu lietošana šizofrēnijas gadījumā,” atklāj psihiatre. Dzīvnieku pasaulē jau pierādīti, ka hroniska stresa rezultātā var tikt bojātas nervu šūnas un smadzeņu audi, izraisot depresiju un citas psihiskas saslimšanas.

Visu rakstu lasi žurnālā “Veselība” janvāra numurā
Numura tēma – “Depresija”
Pērc žurnālu preses tirdzniecības vietās visā Latvijā vai abonē www.ekiosks.lv