Meli, meliņi un epidēmiskā histērija jeb VEIKFĪLDA SINDROMS

 01. februāris 2019 13:00 Raksts

Šis raksts, iespējams, top par vēlu – mīti par vakcīnām, vakcināciju un pierādījumos balstītu medicīnu kopumā ir tik dziļi iesakņojušies cilvēku prātos, ka gandrīz kļuvuši par daļu no tautas folkloras. Pateicoties nespeciālistu datu interpretācijai plašsaziņas līdzekļos, jau ilgāku laiku zinātni mēdz uztvert tikpat izklaidējoši kā, piemēram, horoskopus. Kas pie tā vainīgs – sabiedrības vispārējās izglītības līmenis, mediji, mediķi, industrija? Vai vispār ir vērts šajā situācijā meklēt vainīgo?



Foto: Shutterstock.com

Latvijas iedzīvotāji - vieni no visskeptiskākajiem Eiropā attiecībā uz vakcīnu drošību un efektivitāti.


Šīgada 26. oktobrī ziņu portāls «Euronews» publicēja apskatu, kurā atspoguļoti dati no ārstu grupas ziņojuma Eiropas Komisijai (European Commission) par vakcīnu nozīmību un uzticēšanos to efektivitātei, drošībai Eiropas Savienības valstīs 2018. gadā. Un atkal, maigi izsakoties, apkopotie dati ir visai neiepriecinoši, īpaši par Latvijas iedzīvotāju attieksmi. Latvija ir topa augšgalā par neuzticību vakcīnām: starp 28 Eiropas Savienības valstīm, kas iekļautas pētījumā, esam pirmajā vietā ar zemāko respondentu skaitu, kuri uzskata, ka vakcīnas ir efektīvas – par efektīvām tās uzskata vien 70,9% respondentu, kamēr, piemēram, Portugālē vakcīnas par efektīvām uzskata 96,6% respondentu. Savukārt mēs esam otrajā vietā ar zemāko respondentu skaitu, kuri uzskata, ka vakcīnas ir drošas (šajā pozīcijā mūs apsteidz Bulgārija) – par drošām tās uzskata vien 68,2%, kamēr, piemēram, Somijā vakcīnas par drošām uzskata 97,6% respondentu. Pat apzinoties, ka Latvijā ir visai zema uzticība vakcinācijai, rādītāji par mūsu valsti ir pārsteidzoši zemi. Nepatīkami pārsteidzoši. Vai šādai Latvijas sabiedrības attieksmei pret vakcīnām varētu būt saistība ar pirms 20 gadiem notikušo skandālu veselības aprūpē?

Vai Latvijas sabiedrībai ir skaidrs, ka viss, kas pirms 20 gadiem apgalvots par MMP vakcīnu, bija meli finansiālā labuma gūšanai atsevišķām personām un nekas no apgalvotā nav pierādījies kā patiesība? No kurienes šiem meliem aug kājas, un kāda ir šī skandāla netīrā virtuve? 
 

Paradigmas maiņa  – pierādījumos balstītā medicīna 
20. gadsimta beigās līdz ar ārsta un pacienta attiecību modeļa maiņu no paternālā (angliski – paternal) uz abpusēji vienlīdzīgo (angliski – mutual) strauji attīstījās pierādījumos balstītā medicīna. Iemesls, kāpēc pieredzē balstītā medicīna mainījās uz pierādījumos balstīto, ir, bija un būs viens
vienīgs princips – ārstēt pacientu iespējami labākajā veidā. Šis princips aprakstīts bieži piesauktajā Hipokrata zvērestā, sīkāk definēts ārstu ētikas bībelē – Helsinku deklarācijā, uz kuras (un citu normatīvo dokumentu) pamata izstrādāti labas klīniskas prakses (ICH-GCP) starptautiskās kvalitātes standarti un reglaments klīnisko pētījumu, kurā iekļauti cilvēki, norisei. Šādi standarti nodrošina ne tikai jaunu ārstēšanas un profilakses līdzekļu atklāšanu vai jau esošo līdzekļu salīdzināšanu, bet arī cilvēkam drošu to efektivitātes pārbaudi un uzticamu datu iegūšanu, uz kā pamata veselības aprūpes speciālisti integrē iegūtās zināšanas klīniskajā praksē, lai (atkal!) ārstētu labākajā iespējamajā veidā.


Pētījumu kvalitāte
Par augstākās raudzes pētījumiem uzskata dubultaklos, kontrolētos, randomizētos pētījumus (doubleblind trial, controlled, randomised), bet par labāko pierādījumu līmeni uzskata vairāku kvalitatīvu pētījumu metaanalīzes (metaanalysis) un sistemātiskos pārskatus (systematic review), kas ļauj spriest par terapijas līdzekļa vai metodes efektivitāti, drošumu un pielietojuma pamatojumu.

Esošie kvalitātes standarti nemaina faktu, ka medicīnas literatūrā joprojām atrodams ļoti daudz nekvalitatīvu pētījumu. Nekvalitatīvi tie mēdz būt tad, ja, piemēram:

• pētījumā iekļauti cilvēki, kuri neatbilst iekļaušanas kritērijiem;
• netiek nodrošināta objektīva grupu
randomizācija;
• metodes vai līdzekļa efektivitātes
pārbaudei tiek izvēlētas nepareizas
metodes;
• dati netiek precīzi dokumentēti
(apzināti vai neapzināti);
• dati tiek aplami interpretēti, neņemot vērā jaucējfaktoru (confounder) ietekmi uz rezultātiem.


Tas nenozīmē, ka šādus pētījumus ņem vērā lēmumu pieņemšanā parveselības aprūpes stratēģiju. Šie pētījumi kalpo vispirms kā veselības aprūpes procesa attīstības dzinulis, mēģinot pārbaudīt, vai iegūtie dati ir pareizi, otrkārt, tie ir lielisks treniņš sliktās zinātnes atpazīšanai.

Melīgais pētījums un tā nodarītais ļaunums
Ne visiem ārstiem rodas izpratne par pētījumu kvalitāti un to interpretāciju, ne visi ārsti ir labi zinātnieki, un ne visiem tādiem ir jābūt. Sešu medicīnas studiju gadu laikā labākajā gadījumā apgūst bāzes zināšanas par medicīnu, paralēli mēģinot attīstīt kritisko domāšanu un spēju izvērtēt datus. Studiju sākumā lasītie fakti par slimību cēloņiem, patoģenēzi, terapiju un profilaksi līdz augstskolas beigšanas brīdim jau var būt novecojuši un nepareizi. Medicīna ir mainīga un dinamiska, tai ir regulāri jāseko līdzi. Iepalikt no jaunākās informācijas un vienmēr nezināt pareizo atbildi uz kādu jautājumu ir cilvēciski saprotami.

 

Veikfīlda izvairīgais secinājumu stils ir vienkārši izcils, nemaz nerunājot par to, ka pētījumā analizēti 12 bērni. Tādi secinājumi izdarīti, balstoties TIKAI uz 12 klīniskajiem gadījumiem! 



Bet ir absolūti nesaprotami un nepieļaujami, ja ārsts maldina sabiedrību par savā pētījumā iegūtajiem datiem, kas ir pakārtoti viņa finansiālajām interesēm, un pat pēc kļūdas vai melu atklāšanas turpina maldināt sabiedrību. Tas ir bīstami gan sabiedrībai, gan veselībai. Apzināta maldināšana patiesībā ir krimināli sodāma. Šoreiz runāsim par Endrjū Veikfīlda meliem attiecībā uz saikni starp MMP vakcīnu un autismu, meliņiem par viņa finansiālo neieinteresētību pētījuma veikšanas laikā un pēc tā, kā arī epidēmisko histēriju, kas valdīja medijos un sabiedrībā. Šī nebija pirmā reize, kad vakcīnas drošums ticis apšaubīts. Ir negodīgi apgalvot, ka Veikfīlds ir «visa ļaunuma iemiesojums» un tikai viņš ir vainojams pie sekām, ko piedzīvojam pat šodien attiecībā uz MMP vakcinācijas aptveri un masalu izplatību, uzliesmojumiem. Daļa atbildības ir jāuzņemas katras valsts veselības politikas, konkrēti – imunizācijas programmu vadītājiem un speciālistiem, kuri pēc Veikfīlda paziņojumiem nekavējoties nevērsās pie sabiedrības ar skaidrojumiem, ārstiem, kuri atražoja nepārbaudītas ziņas, liela daļa atbildības – tiem medijiem, kurus jau izsenis vairāk interesē skaļas, sensacionālas ziņas.

Ko darīja Veikfīlds?
Viņa un autoru grupas rakstu Ileal-lymphoidal-nodular hyperplasia, non-specific colitis, and pervasive developmental disorder in children publicēja prestižā un citējamā žurnālā «The Lancet» 1998. gada 28. februārī. Pilns raksts pieejams internetā, taču pašlaik visam tekstam pāri ar sarkaniem burtiem rakstīts: «ATSAUKTS».




Tas netraucē izlasīt pētījumu, uzmanību pievēršot datu interpretācijas un diskusijas daļai, kur rakstīts, ka pētnieku grupa «identificējusi saistību starp gastrointestinālu slimību un attīstības regresiju (autismu) iepriekš veselu bērnu grupā, kuriem veselības izmaiņas laikā saistītas ar vides faktoriem jeb kairinājumiem», turpmāk kā faktorus astoņos gadījumos no 12 minot vakcināciju ar MMP vakcīnu, kur «šo saistību laikā apstiprina vai nu vecāki, vai bērna psihiatrs». Turpmāk diskusijas daļā Veikfīlds samērā uzmanīgā veidā raksta, ka pierādījumus par MMP vakcīnu un autismu viņi neesot atraduši, bet ir «identificējuši saistību starp neiropsihiskiem traucējumiem un hronisku enterokolītu, un vairumā gadījumu simptomi sākuši parādīties pēc vakcinācijas ar MMP».

Veikfīlda izvairīgais secinājumu stils ir vienkārši izcils, nemaz nerunājot par to, ka pētījumā analizēti 12 bērni. Tādi secinājumi izdarīti, balstoties TIKAI uz 12 klīniskajiem gadījumiem! 


Ko darīja mediji?
Vispirms gan jājautā, ko darīja un domāja žurnāla «The Lancet» recenzenti un redaktori, publicēdami iepriekšminēto pētījumu. Savukārt
mediji līdz 2001. gadam praktiski nedarīja neko – 1998. gadā «The Guardian» un «The Independent» pirmajās lappusēs aprakstīja Veikfīlda preses konferenci par pētījumā iegūtajiem datiem. 
 

Par pētījumu lielākoties rakstīja specializēti veselības un zinātnes žurnāli, kas bija pieejami nozares speciālistiem, kuri bija spējīgi objektīvi izvērtēt Veikfīlda piedāvāto datu interpretējumu. Sākotnēji plašsaziņas līdzekļi bija diezgan piesardzīgi pret publisku secinājumu izteikšanu par pretrunīgo pētījumu. Līdz ar pieaugošo žurnālistu vēlmi noskaidrot patiesību ap 2001. gadu MMP skandāls uzņēma apgriezienus – cīņā iesaistījās vakcinācijas pretinieki, parādījās pirmie skaļie un skandalozie Veikfīlda datu atspoguļojumi presē, kas avīžu un ziņu virsrakstos noturējās deviņus (!) gadus. 2001. gada decembrī Lielbritānijas premjerministrs Tonijs Blērs un viņa sieva Šerija atteicās atbildēt uz žurnālistu jautājumu, vai viņu dēls Leo bija vakcinēts ar MMP vakcīnu. Tas bija pamatīgs trieciens sabiedrības uzticībai veselības aprūpei. Sākās (vārda tiešā nozīmē) histērija – par pētījumu runāja visur un visi: Veikfīlds ļoti labprāt žurnālistiem stāstīja patiesību, medijus pārpludināja sabiedēto vecāku emocionālie stāsti par to, kā vienas diennakts laikā viņu bērns bija kļuvis citādāks, uzpeldēja citi pētījumi, kas arī it kā norādīja uz saikni starp MMP un autismu, viedokli izteica ikviens, kam nebija slinkums to darīt un kam nebija atbilstošas izglītības un pieredzes, lai to darītu.
 

Ko darīja mediķi?
Atbildīgās institūcijas un amatpersonas izvairījās komentēt situāciju, iespējams, nevēloties pievērst lieku uzmanību briestošajam skandālam. Savukārt sabiedrība un žurnālisti veselības aprūpes speciālistu klusēšanu uzskatīja par piekrišanu Veikfīlda datiem, ļaujot domāt, ka viņš ir tas, kurš beidzot pateicis patiesību. Haoss attiecībā uz turpmāko rīcību mediķu aprindās bija sācies. Negaidītā uzmanība Veikfīlda pētījumam un nespēja precīzi pateikt, vai viņa dati ir pareizi vai ne, samulsināja lielāko daļu mediķu. Kamēr norisinājās plaši pētījumi, lai noskaidrotu cēloņsakarību, ko it kā bija atklājis Veikfīlds, mediķi lielākoties izvēlējās klusēt, tāpēc speciālistiem daļēji jāuzņemas vaina par sekām. Vēlāk, kad avotos parādījās pirmo lielo pētījumu rezultāti, kas atklāja, ka autisma biežums ir vienādi izplatīts kā vakcinēto, tā nevakcinēto bērnu vidū, kā arī citi pētījumi, kas absolūti izslēdza cēloņsakarību starp MMP un autismu, šķita, ka ir jau nedaudz par vēlu un neatgriezenisks kaitējums ir nodarīts. 


Ko atkal darīja mediji?
Nepievērsa vai pievērsa īslaicīgu uzmanību jaunajiem pierādījumiem, kas nebija tik šokējoši kā Veikfīlda dati. Ik pa brīdim šie dati tika minēti žurnālu virsrakstos, bet gan sabiedrība, gan, šķiet, paši žurnālisti to drīzāk uztvēra kā veselības aprūpes speciālistu vainas atzīšanu un uzmanības pievēršanu skandālam, nevis par vērā ņemamu pierādījumu Veikfīlda meliem. Atbildot uz vienu no raksta sākumā uzdotajiem jautājumiem – nē, nav vērts meklēt, kurš ir vainīgs šīs panikas radīšanā. Tam nav nozīmes. Nozīme ir mācībai, kas gūta pēc šī skandāla. Cerams, ka neviens (ne mediķi, ne žurnālisti) iepriekš rakstīto neuztver personiski. Vēlreiz jāuzsver, ka Veikfīlda pētījums un visa situācija ap to ir labs piemērs, kā darīt nevajag. Nav vērts arī ķidāt un analizēt Veikfīlda netīro veļu un viņa pētījuma netīro virtuvi. Svarīgs ir tikai norišu un faktu uzskaitījums. 


Raksta autori:
Dace Zavadska
, RSU pediatrijas katedra RSU, Bērnu slimību klīnika, Bērnu vakcinācijas centrs
Dana Isarova, BUKS, TIF  rezidente pediatrijā 
 

Raksts publicēts sadarbībā ar 


 

 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas