Jaunais tētis: bērnu audzināšanā nav neatrisināmu situāciju

 29. janvāris 2019 8:15 Audra Šauere, mammamuntetiem.lv Intervija

Ar Arnoldu satiekos sniegotā dienā. Viņš mazliet satraukts, jo tomēr nav joka lieta atvērt sirdi un stāstīt par dārgāko – par ģimeni. Pamazām divu bērnu tētis iejūtas un dalās pārdomās un pieredzē. Sarunas noslēgumā atzīstas, ka pirms tikšanās iedomājies palasīt kādus rakstus par bērnu audzināšanu, taču beigās pārdomājis. Un tiešām – bez visa tā Arnolds ir lielisks, gudrs tētis saviem bērniem. Bet sarunu sākam par darbu, kas ir mana sarunu biedra sirdslieta. 



Arnolds ar ģimeni. Foto no privātā arhīva.


Vizītkarte
Arnolds Linītis (33 gadus vecs)
Bērni: Miķelis (3 gadi), Paula (1 gads)
Darba vieta: ”Seesam Insurance AS” Latvijas filiāle, arī sieva Ieva strādā apdrošināšanas nozarē

 

Es jau nedaudz vairāk kā 10 gadus strādāju vienā darbavietā. Un tā ir laba sajūta. Īpaši šādā uzņēmumā, kur var izjust un piedzīvot izaugsmes iespējas. Es “Seesam” sāku strādāt kā biznesa analītiķis, tagad esmu produktu vadītājs. Biznesa analītiķim ir vairāk darbs ar cipariem – analizēt produktu portfeli, piedāvāt kādas izmaiņas, veidot dažādas atskaites, palīdzēt kolēģiem izprast neskaidros jautājumus. Tolaik, kad sāku strādāt, tā uzņēmumā bija jauna pozīcija, līdz ar to varēju izpausties pēc sirds patikas un likt lietā visas iespējamās zināšanas. Un tas bija tik forši, ka varēju studijās iegūtās zināšanas pielietot reālā dzīvē. Bija vairāki uzstādījumi, ko no manis gaidīja, bet pārējās lietās varēju izpausties. Un joprojām ir spēkā daudzi mani tolaik izstrādātie ieteikumi kā stabilas vērtības. Tagad vairāk ir darbs ar specifiskiem produktiem, to analīze, idejas apjoma un izaugsmes veicināšanai. 
Ceļš līdz apdrošināšanas jomai bija likumsakarīgs, jo augstskolā mācījos matemātiku un statistiku. Matemātika man patika jau no mazām dienām. Droši vien tādēļ, ka mana vecmāmiņa bija matemātikas skolotāja. Es jau pirmajās klasēs jautāju skolotājai, kad mēs vilksim kvadrātsaknes? (smejas) Vecmammai nāca kaimiņu bērni uz privātstundām, un es daudzus terminus, jēdzienus biju iemācījies. Pirmo klašu mācību saturs man galīgi nebija interesants. Un tā vienmēr mani ir interesējusi matemātika, likumsakarības, loģika. Apdrošināšana ir joma, kur to visu var izmantot. 

Foto: Arnolds un Ieva kāzu dienā. 


Es uz apdrošināšanu raugos kā uz palīdzības iespēju grūtos brīžos. Manuprāt, Latvijas iedzīvotāji pārāk daudz nestundā paļaujas uz līdzcilvēku un sabiedrības palīdzību. No vienas puses ir pareizi, ka sabiedrība ir līdzcietīga un gatava palīdzēt. Taču no otras puses – reizēm šķiet – ja cilvēki, piemēram, neizsmēķētu dažas cigarešu paciņas mēnesī, bet ietaupītos līdzekļus novirzītu apdrošināšanai, krīzes situācijās patiešām būtu daudz vieglāk. 
Ja māju apzog, tas, protams, ir slikti, bet apdrošināšana ir garantija, ka zudušās mantas būs daudz vieglāk atkal sarūpēt. Apdrošināšanas jomā cilvēkiem vēl ir, kur augt un izglītoties. 
Man pašam faktiski ir apdrošināts viss iespējamais. Līdz ar to attiecībā par ikdienišķām situācijām, piemēram, bērnu nejauši saskrāpētām ielas malā stāvošām mašīnām vai appludinātiem kaimiņiem, esmu salīdzinoši mierīgs. 
Ir dzirdēts, ka cilvēki izvairās veikt apdrošināšanu, lai nepiesauktu kādas nepatikšanas, bet es uzskatu, ka tas drīzāk ir veids, kā pārdomāt savus ikdienas paradumus un pat piedomāt pie drošības pasākumiem. Tajā pašā laikā mēs neviens nesam pasargāts ne no traumām ne citām ķibelēm. Tās mēdz notikt pavisam ikdienišķās situācijās. Mēs ar sievu mājās patiešām daudz piedomājam par drošības jautājumiem, piemēram, esam likvidējuši visus iespējamos asos stūrus. Tomēr bērniem ir liela interese aizsargmehānismus dabūt nost. 

Mēs bērnus esam radījuši, jo to vēlējāmies, nevis paļaujoties uz sagaidāmo valsts atbalstu. Mēs vienkārši vēlamies lielu ģimeni. 

Ceļš uz Rīgu
Ceļš uz Rīgu bija mērķtiecīgs studiju dēļ, bet nebija lielās domas, ka noteikti Rīgā arī jāpaliek. Sākotnēji plānoju atgriezties Viesītē, bet viss kaut kā sastājās tā, ka tomēr paliku Rīgā. Sievas ceļš uz Rīgu bija līdzīgs. Pirmais bija mērķis studēt, vēlāk mēs iepazināmies, sākām dzīvot kopā. Mēs mācījāmies vienā fakultātē, viņa studēja par matemātikas skolotāju. Iepazināmies visai klasiski – kopmītnēs. Šogad būs pieci gadi kopš esam precējušies, kopā esam jau desmit gadus. 

Foto: Arnolds ar bērniem Miķeli un Paulu. 

 

Ģimenes veidošana
Veidojot ģimeni, ar Ievu pavisam skaidri zinājām, cik bērnus gribam. Savu nodomāto maksimumu vēl neesam sasnieguši. Tas, ka vēlamies bērnus, šķiet, ir loģiski, es pats nāku no trīs bērnu ģimenes, esmu vecākais dēls. Ievai arī ir māsa un vēl divi brāļi. 

 

Gaidību laiks
Pirms Ieva pirmo reizi palika stāvoklī, es biju daudz lasījis par grūtniecības laiku, līdz ar to tādā tiešā veidā par notiekošo pārsteigumu nebija. Tomēr kopumā grūtniecības laiks bija ļoti aizraujošs. Mēs ar sievu mēdzām uzņemt ar grūtniecības norisi saistītas fotogrāfijas, kopā gājām uz nodarbībām, pētījām skaitļus – skatījāmies tabulās, mēģinājām saprast, cik bērniņš liels ir attiecīgajā grūtniecības laikā. Lasījām dažādu informāciju. Visu izbaudījām kopā. Es, protams, gāju arī uz sonogrāfijām. Tas bija tik interesanti ieraudzīt mazuli mammas vēderā, redzēt, kā viņš aug. Pielikt roku pie vēdera un sajust pirmās kustības vispār bija wow! Biju pārsteigts, cik ļoti precīzas lietas par grūtniecības laiku var izlasīt un cik ļoti precīzi tās atbilst realitātei. Sākumā ļāvāmies  māņticībai, ka nevar iegādāties lietas bērniņam pirms viņš piedzimis, tomēr kopā devāmies iegādāties pirmās drēbītes. Kopā izadījām mazulim pirmās zeķītes, ar kurām nofotografējāmies dažās dienas pirms dzemdībām. Tas viss mūs abus vēl vairāk satuvināja. 
Vistrakākais, ka mēnesi pirms dēla piedzimšanas bijām vedēji draugu kāzās. Kad mūs uzaicināja par vedējiem, jau zinājām, ka bērniņš pieteicies, bet vienalga piekritām. Un tas bija ļoti interesants laiks. Tā kā draugu kāzas bija janvārī, galvenais bija parūpēties, lai Ieva nenosalst :) Interesanti ka Ieva tajā laikā paralēli rakstīja arī maģistra darbu. 

Bērnu piedzimšana
Pamazām tuvojās noliktais dzemdību datums. Katru rītu Ievai apjautājos par pašsajūtu. Tā kā dzemdību priekšvēstnešu nebija, devos uz darbu. Tā tas bija arī dēla piedzimšanas dienā. Ap vienpadsmitiem Ieva zvanīja, sakot, ka laiks uz slimnīcu. Aizbraucām uz Dzemdību namu, tur novērtēja situāciju un atzina – varat palikt, ja vēlaties, bet varat braukt arī mājās un atgriezties vakarā, jo tik drīz bērniņš nepiedzims. Mēs jau uzreiz būtu braukuši mazliet vēlāk, ja būtu sapratuši, ka kontrakcijas jāskaita citādāk, nekā mēs to izdarījām. Tas, ko mēs saskaitījām pāris minūtes starp sāpēm, aparāts uzrādīja par minūti garākas. Devāmies mājās. Tur vēl palasījām rakstus par dzemdībām, vēlreiz pārkārtojām somu, vai tiešām ir viss nepieciešamais. Vakarā devāmies atpakaļ uz slimnīcu. Drīz vien dēlu turējām uz rokām. 
Ar meitu jau bijām zinošāki – daudz labāk mācējām novērtēt paužu garumu starp kontrakcijām, līdz ar to slimnīcā ieradāmies trīs stundas pirms Paulas piedzimšanas.
Ar pirmo bērnu bija daudz vairāk jautājumu par to, kas nepieciešams, par to, kā un cik ilgi būsim slimnīcā. Ar meitu vismaz šajā ziņā bija vienkāršāk, jo zinājām atbildes uz vairumu jautājumu. 

Pielikt roku pie vēdera un sajust pirmās kustības vispār bija wow!

Tētis dzemdībās
Protams, biju dzirdējis stātus par to, ka jaunie tēti dzemdību zālē ģībuši, bet ar mani viss bija kārtībā. Es biju gatavs būt blakus savai sievai un atbalstīt it visā. Padevu gan ūdeni, gan turēju roku, sacīju uzmundrinošus vārdus. 
Pirmās dzemdības bija ilgākas par otrām. Bija sajūta, ka dzemdībām vispār jābūt ātrākām, bet tas tomēr salīdzinoši lēns process, vien brīdis, kad bērniņš piedzimst ir ļoti ātrs. Es pārgriezu nabassaiti. Un tas tiešām ir ļoti īpašs brīdis. Spēcīgs, atmiņā paliekošs notikums. Es ikvienam vīrietim, ja vien tas iespējams, ieteiktu piedalīties dzemdībās. Būšana kopā ar sievu dzemdībās ļoti satuvina. Man liktos jocīgi palikt aiz durvīm un pēc tam priecāties. Mēs esam bijuši kopā visu laiku un tad pēkšņi nepiedalītos? Nu nē! 
No ārstu puses arī bija ļoti laba attieksme. Bet droši vien liela nozīme, ar kādu attieksmi mēs paši dodamies uz attiecīgo iestādi. Ja paši esam pozitīvi un atvērti, tad vislielākā iespēja tādu sagaidīt arī pretī. Mēs pirms tam arī negājām iepazīšanās tūrē pa dzemdību iestādēm, ļāvāmies, ka tur par visu būs padomāts. Mums arī nebija līgumu ar kādu konkrētu vecmāti, ticējām, ka ikviens speciālists ar cieņu un uzmanību pret mums izturēsies. Un nevīlāmies. Meitiņa dzima Jūrmalas slimnīcā. Arī tur piedzīvojām vislabāko attieksmi. 
Pēc dzemdībām devos uz veikalu iegādāties kādas vajadzīgas lietas, kādu kārumu sievai. Un bija lieliski, ka varēju būt blakus un šādi palīdzēt. Slimnīcā kopā pavadījām visu laiku ģimenes palātā. 

 

Dzīve pēc bērnu piedzimšanas
Pēc bērnu piedzimšanas ir mainījusies izpratne par to, kā ir būt ar bērniem. Iepriekš likās, kā tā var būt, ka bērns veikalā niķojas vai prasa lietas, kas tajā brīdī nav iespējamas, taču, kad pašam ir bērni, kļūst skaidrs, ka vecākiem ir jāmācās, jāiedziļinās jautājumos un jāmeklē atbildes par bērnu audzināšanu. Un te jāuzsver, cik svarīgi, ja vecāki savos noteikumos ievēro konsekvenci. Un ievēro samērību, lai nav tā, ka bērni dzīvo ārkārtīgi stingros rāmjos un vienos aizliegumos. Konsekvence ir svarīga jebkādu ikdienas jautājumu risināšanā. Manuprāt, vēl svarīgi, ka abiem vecākiem ir līdzīga pozīcija būtiskākajos jautājumos. Nedrīkst būt tā, ka viens vecāks kaut ko neļauj, bet otrs – atļauj. 
Interesanti, ka mums ar Ievu nekad nav bijis ne grūti, ne sarežģīti izdomāt vienotu modeli, kā mēs rīkosimies noteiktās situācijās. Kā jau es saku – vienmēr ir risinājumi. Ja vien vecāki apsēžas, aprunājas un tos sameklē atbilstoši konkrētajai situācijai. 
No draugiem bijām saklausījušies pieredzi, kamēr viens vecāks guļ, otrs ir nomodā ar bērnu. Mēs darījām citādi – centāmies abi būt nomodā laikā, kad bērni pamodušies. Tas likās tik dabiski – kopā piedzīvot bērna augšanu un attīstīšanos. Sākumā grūtākie jautājumi likās tie, kas saistīti ar primāro aprūpi, piemēram, aizmidzināšanu, kā arī nepieciešamo lietu piemeklēšanu, piemēram, knupīša izvēli. Beigās izrādījās, ka dēlam tāds nemaz nav vajadzīgs, izmantojām vien dažas nedēļas laikā, kad mazais beidza zīst krūti. 

Es kopā ar bērniem esmu visur, kur vien iespējams.  Un tas ir visās sadzīves situācijās – ja nepieciešams doties pie ārsta vai arī bērnudārzā ir kāds pasākums, es būšu klāt.

Kad bērns paaugas, sāk ne tikai saprast, bet arī komunicēt, paliek pavisam viegli. Ar trīsgadīgu bērnu var runāt, kā ar lielu cilvēku, kam ir savs viedoklis. 
Jā, pēc bērnu piedzimšanas ir mainījušies vairāki paradumi, piemēram, sporta zāles apmeklēšana vairs nav tik brīvi iespējama kā iepriekš. Ja iepriekš gāju vakarā, tagad eju no rīta. Senāk ar sievu gājām vakarā kopā skriet. Tagad ejam pa vienam, vai arī atrodam kādu, kas tajā laikā pieskata bērnus. Viss ir risināms, līdz ar to ne no kā nav jāatsakās, tik rūpīgāk jāsaplāno. Piekrītu, ka atbalsta personālam ir milzīga nozīme. Tas tiešām ir lieliski, ja ir iespējams piesaistīt palīgus bērnu audzināšanā. Mēs esam izmantojuši gan aukles pakalpojumus, gan arī lūguši palīdzību bērnu vecvecākiem, kuru dzīvesvietas ir salīdzinoši tālu no Rīgas. Man ir arī māsa un brālis, kas var palīdzēt ar pieskatīšanu. Sievas māsa arī palīdz, kad nepieciešams. Ģimene mums ir gana liela, līdz ar to ir vieglāk atrast palīgus, ja tas ir nepieciešams.

 

Būt kopā ar bērniem
Es savai mammai piedzimu, kad viņai bija divdesmit gadu. Mamma tolaik Rīgā mācījās medicīnu. Kad biju maziņš, daudz laika pavadīju laukos pie vecvecākiem. Atceros stāstus, ka pēc ilgāka atšķirtības laika no savas mammas baidījos un slēpos, jo nepazinu. Man šķiet, es īsti neizjūtu, ka man bērnībā būtu pietrūcis vecāku, tomēr saviem bērniem es cenšos veltīt laiku, cik vien iespējams. Man liekas, ka es, salīdzinot ar citiem tētiem, kopā ar bērniem laiku pavadu daudz vairāk. Es kopā ar bērniem esmu visur, kur vien iespējams.  Un tas ir visās sadzīves situācijās – ja nepieciešams doties pie ārsta vai arī bērnudārzā ir kāds pasākums, es būšu klāt. Labā ziņa, ka darbā mums ir zināma elastība – es reizēm varu strādāt attālināti. Tas nozīmē, ka svarīgi ir darbu padarīt, kā es to menedžēju, paliek manā ziņā. Tas man ļauj piecelties agrāk vai pastrādāt, kad bērni devušies gulēt. Reizēm ļoti produktīvs ir laiks, kad mazie guļ diendusu. 
Gada siltais laiks, protams, ir visforšākais laiks, tad mēs apstaigājam tuvākus un tālākus rotaļu laukumus, iepazīstam apkārtni. Man rotaļu laukumos ar dēlu nekad nav bijis garlaicīgi. Katrā laukumā ir kaut kas citādāks, tāpat mēs vienmēr raugāmies, ko varam paspēlēt vai interesantu padarīt. Viena no iemīļotajām vietām – botāniskais dārzs. Arī ziemā. Caur visām šīm darbībām dēls ir iemācījies pamanīt, ka debesis mēdz būt dažādās krāsās, kā zied un smaržo puķes, tas viss attīsta viņa emocijas. Mēs daudz esam runājuši par dabas procesiem. Bērnam tiešām daudzas lietas paliek atmiņā. Pirms dažām dienām viņš pēkšņi sāka dziedāt kādu dziesmu. Prasīju, kur tādu iemācījies, izrādās – atceras vēl no pirmā dārziņa laikiem. Tas nozīmē, ja viņš atceras šādas lietas, viņš noteikti atceras, ko esam runājuši savās pastaigās. Ļoti gaidām pavasari, lai lielos spēļu laukumus varētu iepazīt arī meitiņa, jo pagaidām visi četri iztiekam ar spēļu laukumu pie mūsu mājas, kur izbaudām ziemas priekus. 
Nedēļas nogalēs parasti dodamies uz laukiem vai izbraucam pie jūras. Sievas mammai ir grandiozs puķu dārzs. Manos laukos ir dzīvnieki – kazas, cūkas, govis, vistas, pīles, kaķi un suņi. Latvijā ir arī mazie zoodārzi, kur mēdzam aizbraukt. Ir daudz iespēju, kur doties un ko darīt, galvenais, lai bērni var aktīvi un ar interesi iesaistīties, kaut vai vienkārši pēc lietus iziet pagalmā un kopīgi izbradāt peļķes.
Un ne mazāk svarīgi veltīt bērnam laiku ne tikai izklaidēs, bet kopīgās nodarbēs. Piemēri, protams, klasiski – trauku mazgāšana, ēst gatavošana, darbošanās ar instrumentiem. Māsas gultu nezinu, cik reizes esam pārskrūvējuši! Lai bērni, pagaidām vairāk gan Miķelis, būtu motivēti darīt kādas lietas, mēs nesolām saldumus, bet bērniem saistošas aktivitātes.

 

Brālis un māsa
Kad Ieva palika stāvoklī otru reizi, mazliet izmainījās Miķeļa dzīve. No sākuma viņam bija grūti pieņemt, ka vairs nevar tik daudz mammai klēpī, piemēram, pa kāpnēm uz dzīvokli nu bija jāiet pašam. Bet, protams, viņš vēlējās, lai viņu uznes. Un sākumā bērns taču nesaprot, kas ir māsiņa un kā tas ir, ka viņas dēļ zaudē kādas savas privilēģijas. Kopumā daudz runājām par to, ka būs māsiņa, ka viņa iznāks no mammas punča. Ka tikai tētis tagad var nēsāt. Un tas nostrādāja. Laikam svarīga bija arī konsekvence, ko ievērojām savā teiktajā un izvirzītajos noteikumos. 
Pirms māsa bija piedzimusi, mums bija vesels notikums – dēla gultas iegāde. Miķelis savu mazo gultu atdeva māsai, pats ar jauno gultu pārcēlās uz savu istabu. Gultu braucām pirkt kopā, pats izvēlējās, izmēģināja iegulties, izlēma, kura būs īstā. 
Es drīz pēc dzemdībām atbraucu mājās pēc Miķeļa un kopā devāmies māsai pakaļ, lai vestu mājās. Dēls bija aizdomīgs, bet ļoti priecīgs. Kad māsa pārbrauca mājās, Miķelis jau saņēma pirmo dāvanu no māsiņas, tādā veidā abiem satuvinoties. 
No sākuma Miķelim Paulas piedzimšana likās ļoti interesants notikums. Miķelis ļoti gaidīja, kad māsa sāks staigāt, runāt. Viņam tā gaidīšana tomēr šķiet ilgāka nekā pieaugušajiem. Nu jau abi bērni lieliski spēlējas kopā. Sākumā mums bija nedrošība, vai spēlējoties, brālis nenodarīs māsai pāri, bet viņi patiešām lieliski atraduši savu sadarbošanās modeli. Protams, ir situācijas, kad viens ir klēpī, to noteikti vajag arī otram vai arī viens paņem mantiņas, kuras uzreiz nepieciešamas otram. Un tas notiek abos virzienos.  

 

Valsts atbalsts
Es neizjūtu, ka ar katru nākamo bērnu būtiski palielinātos izdevumi, ka būtu jāatsakās no vēlmes par trešo. Palīdzoši, ja ir lauki, kur izaug kvalitatīva un daudzveidīga pārtika – dārzeņi, sakņaugi, zaļumi, ogas un augļi. Tikai tik, cik pašiem parosīties, lai to visu saliktu burkās vai novāktu un saliktu pagrabā. Lielākie izdevumi sākumposmā ir apģērbs un autiņbiksītes. Bet tas ir sākumposms, pēc tam viss nostabilizējas un nav jāiespringst, piemēram, par ēdienu izvēli, jo pamatēdieni visiem ir vienādi, bērniem papildus nāk dažādas putru kombinācijas. 
Atbildot uz jautājumu, vai Latvijā viegli audzināt bērnus, man jāsaka, ka cilvēkiem pašiem jāstrādā ar sevi un jāmeklē risinājumi, lai visu laiku nav jāgaida, ka kāds atbalstīs vai palīdzēs ar nodrošinājumu. Es te vairāk domāju pabalstus. Jā, varbūt Latvijā tie ir mazāki kā citās valstīs, bet mums, piemēram, ir dažādas nodokļu atlaides. Tāpat ir zemes nodokļa atvieglojumi. Ja ir trīs un vairāk bērni, ir atlaides sabiedriskajā transportā. Ja nav vietas bērnudārzā, tad ir pašvaldības atbalsts. Un tā dažādās jomās pa druskai, savācas gana pieklājīgs valsts/ pašvaldības atbalsts. Taču jāsaka, ka mēs bērnus esam radījuši, jo to vēlējāmies, nevis paļaujoties uz sagaidāmo valsts atbalstu. Mēs vienkārši vēlamies lielu ģimeni. 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas