Bērns "izspiests" kā citrons! Mazie, pārslogotie skolnieciņi slimo un krīt depresijā

 08. janvāris 2019 15:00 Raksts

Nav šaubu, ka izglītība ir pamats katra bērna nākotnei. Tomēr, kā izglītības sistēmas karuselī jūtas pats bērns? Aizvien biežāk ģimenes ārsti uzklausa sūdzības no vecākiem par to, ka bērnam ir slikta pašsajūta, viņš regulāri ir noguris, reizumis nevēlas vairs apmeklēt skolu...



Foto: Shutterstock.com


Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas pediatre Vita Vītola un psihoterapeite Gunta Andžāne skaidro galvenos cēloņus bērnu emocionālajam nogurumam, kā arī norāda, cik nopietnas var būt sekas, ja vecāki nav pamanījuši pirmos brīdinājuma signālus.


Kas ir emocionāla pārslodze?
„Par bērnu pārslodzi mēs varam runāt tajos gadījumos, kad bērns izjūt disbalansu starp emocionālo un fizisko slodzi. Ja runājam par sākumskolas bērniem, ir jāsaprot, ka visbiežāk viņu papildus interešu izglītību izvēlas vecāki, nevis paši bērni, jo mazie jau nemaz nezina, ar ko viņi grib nodarboties tik agrā vecumā,” - norāda pediatre Vita Vītola. – „Un tieši šajos gadījumos, kad līdzsvars starp fizisko un emocionālo ir izjaukts, tad bērns iegūst pārgurumu, ko mēs varam saukt par emocionālu pārslodzi. Emocionālās pārslodzes pazīmes ir šādas: bērns var izskatīties bālāks, būt nogurušāks, miegaināks, tajā pat laikā arī nervozāks, kašķīgāks, vakaros ir grūti aizmigt, kaut arī no rīta nevar pamosties, samazinās apetīte vai gluži pretēji – ievērojami palielinās.”

 

Emocionālās pārslodzes pazīmes ir šādas: bērns var izskatīties bālāks, būt nogurušāks, miegaināks, tajā pat laikā arī nervozāks, kašķīgāks, vakaros ir grūti aizmigt, kaut arī no rīta nevar pamosties, samazinās apetīte vai gluži pretēji – ievērojami palielinās

 

Arī psihoterapeite Gunta Andžāne ir vienisprātis un uzskata, ka bieži vien tieši vecāki ir tie, kas bērnu noslogo par daudz tajā jautājumā, kas skar interešu izglītību: „Jā, mēs varam apgalvot, ka septiņi gadi ir izziņas vecums – emocionāli mazais ir gatavs izziņai, kurā ir iekļauta gan interese, gan vēlmes, gan iniciatīva, gan interese. Tieši tāpat kā viņš ir gatavs skolai. Ir ļoti būtiski apzināties, ka ja pats bērns izrāda interesi par kādu konkrētu jomu, piemēram, viņš vēlas dziedāt vai dejot, tā būs noturīga un ilgstoša, nekā tas būtu, piemēram, četru gadu vecumā, kad vecāki ir izlēmuši, ar ko nodarbosies viņu atvase. Tomēr, ja vecāki caur savu bērnu realizē savas vajadzības, bērnā pakāpeniski pieaugs nepatika, neapmierinātību un galu galā viņš šo nodarbi tik un tā pametīs. Protams, sākumskolas vecumā mazais nav vēl spējīgs nostāties pret vecākiem un pateikt, ka viņš kaut ko nedarīs. To viņš uzdrošinās darīt tikai pusaudža vecumā. Taču, ja bērnam papildus nodarbības neiet pie sirds vai to ir tik daudz, ka viņam neatliek sava brīvā laika, bērns var piedzīvot sākot no viegla emocionāla diskomforta, beidzot ar somatizāciju – kad emocionālais stāvoklis noved pie fiziskām saslimšanām. Vecākiem ar treknu melnu tinti vajadzētu ierakstīt galveno principu, saskarsmē ar savu bērnu, ka tas, ko viņš dara, viņam patīk un interesē, nevis dzīvot pēc principa – es esmu tava mamma un es zinu, ko tev vajag.”
 

Kā pareizi pildīt mājas darbus?
Reizumis vislielāko problēmu, it īpaši bērniem sākumskolas vecumā sagādā mājas darbu pildīšana. Taisnības labad jāteic, ka brīžiem ne tik daudz pašam mazajam, cik vecākiem. Tomēr ņemiet vērā, ka pirmsskolas vecuma bērns uzmanību spēj koncentrēt tik minūtes, cik viņam ir gadu! Piemēram, ja bērnam ir pieci gadi – viņš spēj noturēt uzmanību piecas minūtes, tomēr uzskata, ka uz sešiem gadiem tās ir aptuveni desmit minūtes. „1.klasē, kā zināms, viena mācību stunda ilgst 40 minūtes. Jāsaprot, ka sēdēt un klausīties viņš var, bet pēc desmit minūtēm nemitīgas uzmanības mazais vairs nespēj koncentrēties. Protams, ka skolā neviens nemainīs sistēmu, taču vismaz mājās, pildot mājasdarbus, vecāki var bērnam palīdzēt. Visrupjākā kļūda ir tad, ja pieaugušie mazajam liek pildīt mājasdarbus, kamēr vien tie visi nav pabeigti. Piemēram, divas stundas no vietas bērns sēž pie galda, ar asarām un puņķiem, bet mamma dusmojas, ka joprojām nav izmācījies. Bet tas taču likumsakarīgi, jo bērna aktīvā uzmanība bija desmit minūtes, bet viss pārējais laiks ir bērna mocīšana,” - norāda ārste.

 

Visrupjākā kļūda ir tad, ja pieaugušie mazajam liek pildīt mājasdarbus, kamēr vien tie visi nav pabeigti. Piemēram, divas stundas no vietas bērns sēž pie galda, ar asarām un puņķiem, bet mamma dusmojas, ka joprojām nav izmācījies.

 

„Tāpat ļoti svarīgi ir apzināties bērna temperamentu. Nevar prasīt no bērna, kas ir hiperaktīvs vai kuram ir uzmanības deficīta sindroms, nemitīgu, mierīgu sēdēšanu pie grāmatām un koncentrēšanos. Tādā veidā nekas nevar notikt, turlāt piespiežot viņu darīt to, ko jūs vēlaties, jūs tikai sabojāsiet attiecības ar savu bērnu. Par piemēru ņemot vidējo bezsindromu bērnu – ja mazais ir aktīvi mācījies desmit vai mazliet vairāk minūtes, viņam ir nepieciešama atpūtas pauze, kuras laikā ir jāizkustas – jāvingro, jāmet kūleņi, jāiziet ārā un jāapskrien ap māju. Būtiski, lai šī pauze ir tieši fiziskas darbības, nevis, piemēram, pasēdēšana pie televizora. Tā nav atpūta, tas aizņem smadzenes tāpat kā mācīšanās, jo prāts tāpat ir nodarbināts. Svarīgi ir saprast, ka prāta un muskuļu attiecības ir ļoti nozīmīgas, lai bērns varētu atjaunot savas koncentrēšanās spējas. Arī mācību stundās tas būtu jādara – bērniem vajadzētu piecelties kājās, izvicināt rokas, kājas, patēlot putniņus. Ļoti apsveicami, ja mācību iestādēs strādā pedagogi, kas šo principu ievēro, jo ir pierādīts, ka tas uzlabo bērnu uztveršanas spējas, līdz ar to arī mācību kvalitāti. Papildinot tēmu par koncentrēšanās spējām, tātad, bērnam pieaugot viņa uzmanības noturības spēja bez pārtraukumiem ir no 10 līdz 20 minūtēm sākumskolā, līdz vienas mācību stundas ilgumam – 40 minūtēm, tomēr vidēji tas notiek ne agrāk kā pamatskolas beigās vai pat vidusskolas sākumā.”

Gunta Andžāne uzskata, ka vecāku trauksme par bērnu mājas darbiem ir lieka un nevēlama: „Skolai būtu jābūt tai iestāde, kurā iemāca mācīties, nevis pārbauda viņa zināšanas. Cita lieta ir par to, ka mūsu izglītības sistēma ir ačgārna un tā jau bērnam pirmajā klasē pieprasa zināt konkrētas lietas. Taču pēc būtības skola ir iestāde, kurā bērnu iemāca mācīties!”

„Un te rodas apburtais loks – bērns jau pirmajā klasē, tikko pēc drošās bērnudārza vides izjūt stresu par to, ka no viņa jau tik daudz kas tiek prasīts – zināt burtus un pat lasīt, skaitīt un atņemt un vēl, vēl un vēl. Bet mājās vēl mīļā mamma vai tētis pārmet – kā tu vari nezināt, kas tev bija uzdots? Bet kā gan viņš var zināt, ja neviens viņu šajā sistēmā nav iemācījis viņam pašu galveno – kā saprast to, kas no viņa vēlāk skolā tiks prasīts! Patiesībā tas ir jautājums par vecākiem, cik gatavi mēs esam bērnu palaist emocionāli, jo situācijā, kad pieaugušie nemitīgi uztraucas par viņu, rodas tā saucamā nedrošā piesaiste. Ja bērns jūt, ka mamma ir satraukusies, viņš ļaus izlemt mammai viņa vietā – ko vilkt mugurā, ko mācīties, kā kārtot somu utt. Viņš neko no tā visa nedarīs pats, kamēr vecāki būs stresā un viņu kontrolēs. Bet, ja bērns jutīs drošību un mieru no mammas un tēta, arī viņš pats jutīsies mierīgi un pārliecināti. Jā, neapšaubāmi, pirmklasniekiem ir jāpalīdz apgūt lietas, bet ne darīt tās viņa vietā! Runājot par mājas darbiem, ja mazajam kaut kas nebūs skaidrs, viņš atnāks un palūgs vecākiem palīdzību un tad pieaugušo uzdevums ir mierīgā balsī, bez stresa, bez balss paaugstināšanas, izskaidrot lietas. Ja nepieciešams – kaut vai piecpadsmit reižu pēc kārtas,” saka Gunta Andžāne.

 

Situācijā, kad pieaugušie nemitīgi uztraucas par viņu, rodas tā saucamā nedrošā piesaiste. Ja bērns jūt, ka mamma ir satraukusies, viņš ļaus izlemt mammai viņa vietā – ko vilkt mugurā, ko mācīties, kā kārtot somu utt. Viņš neko no tā visa nedarīs pats, kamēr vecāki būs stresā un viņu kontrolēs.


Bērnam slikta pašsajūta. Pārguris?
Bērns atnāk no skolas un sūdzas, piemēram, par galvassāpēm vai vēdera sāpēm. Kā vecākiem zināt, vai tās ir noguruma sekas vai tam ir citi iemesli? Pediatre Vita Vītola skaidro, ka visbiežākais galvassāpju un vēdera sāpju iemesls ir tas, ka tiek uzņemts par maz šķidruma: „Uzņemtais šķidruma daudzums bērniem ir ļoti būtisks. Sākumskolas vecumā vidēji tas ir viens litrs dienā, lieliski, ja skolā ir brīvi pieejams dzeramais ūdens. Ja tādas iespējas nav, jādod līdzi mazās, 0,5 litru tilpuma ūdens pudelītes. Ja divas tādas dienā bērns izdzer, viņam netrūks šķidruma. Vidusskolas vecuma pusaudžiem dienā ir jāizdzer tikpat, cik pieaugušajiem – divi litri ūdens. Ja bērns apmeklē parastu skolu, kurā nav vājprātīga mācību slodze, bet atnākot mājās viņam birži sāp galva vai vēders, kopā ar savu ģimenes ārstu jāmeklē iemesls, kāpēc tā notiek.”

 

 Visbiežākais galvassāpju un vēdera sāpju iemesls ir tas, ka tiek uzņemts par maz šķidruma

 

Ārste arī norāda, ka nevajadzētu piedēvēt vienkārši nogurušam bērnam emocionālu pārslodzi, tajā pat laikā uzmanīgi raugoties starp fizisko un emocionālo līdzsvara ievērošanu: „Ja vecāki zina, ka bērns divas stundas ir bijis treniņā, ir pavisam saprotams, ka pārnākot mājās viņš grib paēst un atpūsties. Saprotams, ja viņam pēc treniņa ir vēl jāmācās, tas viņam sagādās lielas grūtības, jo viņš gluži vienkārši ir noguris un tad ir grūti koncentrēties, lai pievērstos mācībām. Tādā gadījumā vecākiem ir jābūt klāt un jāpalīdz – jāparaugās, varbūt ir kaut kas, ko bērns nesaprot, jāizskaidro. Saprotams, nevajadzētu sēdēt blakus un pildīt mājas darbus viņa vietā, bet palīdzēt un atbalstīt gan vajadzētu.”
 

Vissvarīgākais – režīms
Psihoterapeite G. Andžāne norāda, ka vispareizākais bērns diennakts stundas ir sadalīt trīs daļās: 8 stundas - miegam, 8 stundas – darbam un pienākumiem, 8 stundas – vaļaspriekam un brīvajam laikam: „Šie ir vidējie cipari. Varbūt vienam vajag vairāk stundu, lai izgulētos, bet kāds var vairāk stundu veltīt pienākumiem. Skaidrs, ka skolai un mājas darbiem nevajadzētu pārsniegt astoņu stundu atzīmi, turklāt tas ir runājot jau par vecāko klašu audzēkņiem, nevis sākumskolu. Pirmo klašu skolniekiem laikam, kas atveltīts brīvajam laikam ir garāks, nekā laiks, kas veltīts mācībām. Ja šādā veidā varētu sakārtot un ievērot bērna dienas režīmu, visam vajadzētu darboties labi un problēmām rasties nevajadzētu."

Viena no vissvarīgākajām lietām, kā palīdzēt bērnam mācību procesā ir ievērot dienas režīmu: „Minimālais gulēšanas laiks bērnam ir astoņas stundas, tomēr vēlamas būtu desmit. Ja kaut kādu iemeslu dēļ ikdienā šis laiks ir samazināts, vajadzētu ļaut bērnam izgulēties vismaz brīvdienās. Protams, katrs bērns, tāpat kā pieaugušais ir atšķirīgs, vienam pieaugušajam pietiek ar sešām stundām miega, kamēr citam – nepietiek ar astoņām. Līdzīgi ir ar bērniem, tomēr pieminētās astoņās stundas atpūtas ir minimālais laiks, kamēr bērns nav sasniedzis vismaz vidusskolas vecumu. Tikpat nozīmīgs ir ēšanas režīms. Vecākiem ir jānodrošina, lai bērns vienmēr būtu paēdis brokastis. Tāpat arī, lai pa dienu būtu apēdis pusdienas. Ja zinat, ka viņš neēd skolas ēdienu, ēdiens jādod līdzi kārbiņā. Jo nav nekā ļaunāka, ka bērns ir badā un to remdē ar saldumiem, čipšiem vai citām neveselīgām uzkodām. Trešais – ļoti svarīgi, lai bērnam būtu pietiekoša fiziskā aktivitāte. Ja šie trīs nosacījumi būs līdzsvarā, vecāki būs izdarījuši daudz, lai bērns ikdienā justos labi."

Rudenī un ziemā ārste iesaka uzturā lietot svaigi spiestas sulas, it īpaši dzeltenās un oranžās, jo tieši šo krāsu augļi ir tie, kas nodrošina emocionālu prieku, gandarījumu un veido pozitīvas emocijas tumšajos vakaros. „Tāpat ģimenes ārsts, it īpaši tiem bērniem, kas ir pastiprināti nervozi, var ieteikt lietot magnija preparātus, kā arī visu rudens un ziemas sezonu vajadzētu lietot D vitamīnu, kā arī eļļas, kas satur omega 3 un omega 6, piemēram, krila, linsēklu, zivju eļļu. Tāpat periodiski jālieto polivitamīni,\" iesaka Vita Vītola.


Slodze skolās
„Es uzskatu, ka mūsdienās bērniem ir nepiemērota slodze. Mājas darbu ir par daudz. Apzinīgie un attapīgie bērni ar tiem tiek galā, bet tie, kas nav tik ļoti pašapzinīgi, šis process sagādā gana daudz raižu. Tieši mājas darbi ir tie, kas lielākoties viņus nogudrina, jo ja bērns pēc dabas ir lēnāks, viņš tiem var patērēt visu relatīvi brīvo vakaru, kas, protams, viņu sarūgtina un nerada pozitīvas emocijas saistībā ar mācībām”, - norāda ārste. – „Ja, piemēram, vecāki no darba ierodas ap 20 vakarā un bērns palūdz viņiem palīdzību pie kāda uzdevuma, ko pats nav sapratis un beigu beigās izrādās, ka to nesaprot arī mamma, viņš pārdzīvo diezgan lielu stresu! Sākotnēji šādās situācijās mazais ir uztraucies, ka rīt aizies uz skolu un neko nezinās, nesapratīs, bet vēlāk tas pārvēršas vienaldzībā. Viņš nesaprot, sāk kavēt stundas, un tas viss var aizsākties tieši no tā, ka viņam kaut kad mācību viela ir bijusi par grūtu. Ideāli būtu, ja mājas darbi būtu tādā daudzumā, lai bērnam pēc skolas pietiktu laika nodarboties ar sportu, iziet pastaigā, parotaļāties. Sākumskolā primāri būtu jāiemāca bērnam mācīties, nevis tikai pārbaudīt viņa paveikto! Pirmajās klasēs projekti ir tādi, ko septiņus, astoņus gadus vecs bērns nav spējīgs pats izpildīt! Tas ir konkurss starp vecākiem – kurš labāk līmē, kurš laminē, kurš zīmē un izgriež. Tas ir absolūti nepareizi un ir akmentiņš izglītības lauciņā, jo tas viss atņem bērnam to, ko vajadzētu sargāt kā retu dārgakmeni – mācību prieku!\" saka G. Andžāne.
 

Nepamanījām bērna pārslodzi?
Ja vecāki tomēr nebija pamanījuši simptomus (nogurums, slikts miegs, apetītes samazināšanās vai palielināšanās, nervozitāte u.c.), kas liecina par emocionālo nogurumu, pēc laika bērns piedzīvo to, ko medicīnā sauc par somatizāciju - iekšējais emocionālais pārgurums noved pie dažādām saslimšanām, jo tiek iztērēti iekšējie organisma resursi. ”Bieža un šķietami neizskaidrojama slimošana, parasti ir tieši šādās reizēs, kad bērns jau kādu laiku ir bijis emocionālā diskomfortā un nogurumā, tomēr nekas nav mainījies, tāpēc tad, kad tika iztērēti organisma resursi un novājinājās imunitāte, bērns sāka slimot,\" norāda V. Vītola.

„Diemžēl nepamanītas emocionālas pārslodzes sekas var būt arī daudz nopietnākas, it īpaši pusaudžu vecumā. Mūsdienās diezgan populāri ir bērnus no laukiem un mazpilsētām sūtīt vidusskolā mācīties uz Rīgu. Uzstādījums ir skaidrs, ka vecāki savām atvasēm vēlas labāku izglītību, tomēr rezultāts ne vienmēr ir tāds, kādu sagaida. Pieaugušajiem ir jāsaprot, ka tad, kad bērns, lai arī jau šķietami pieaudzis, tiek izrauts no savas vides, viņš piedzīvo diezgan lielu emocionālu stresu. Viņam ir zudis viss, kas visu laiku viņa dzīvē ir bijis tik svarīgs un nemainīgs – nav vairs kaimiņu sunīša, kas no rītiem rej, nav brāļa, ar kuru viņš kopā ēda brokastis, nav omītes, kas paburkšķ par nesakārtotu istabu, viņš ir nokļuvis absolūti svešā un sev nezināmā vidē un adaptācija ir nepieciešama ne tikai jaunajā skolā, bet vidē vispār. Tādi bērni kā akūti gadījumi slimnīcā parādās katru gadu, salīdzinoši regulāri. Vecākiem jābūt ļoti uzmanīgiem, ja redz, ka līdz šim smaidīgais, izpalīdzīgais, jautrais bērns ir kļuvis noslēgts, ierāvies sevī, varbūt pat depresīvs – tās ir smagas emocionālās pārslodzes pazīmes! Diemžēl dažkārt pusaudži, kas nokļuvuši šādā situācijā, sāk aizrauties arī ar narkotiskajām vielām, tāpēc, mīļie vecāki, rūpējieties par saviem bērniem un vērojiet viņus!” - tā G. Andžāne.

Psihoterapeite norāda, ka pārslodze ir sekas, nevis cēlonis: „Ja vecāki redz, ka mans bērns ir bāls, saguris, raudulīgs, sāk slimot, nevēlas iet uz skolu – tās jau ir sekas. Ko darīt? Veikt inveterizāciju un sākt to tieši ar dienas režīma laika sadalījumu, mēģinot saprast, kurā no trim daļām kaut kas nav kārtībā. Reizēm bērns ar asarām acīs saka, ka negrib iet uz skolu, bet vecāki to noraksta uz kādu sīkumu – gan jau ar kādu sastrīdējas, gan jau viss atrisināsies. Mīļie vecāki, jūsu uzdevums ir pamanīt šādas situācijas! Jo brīdī, kad jūsu bērns sāk slimot, tātad viņa pašsajūta jau ļoti ilgu laiku ir bijusi slikta. Mazuļu ķermenis ir ļoti adaptīvs. Nekad nenotiks tā, ka pēc vienas diskomforta situācijas bērnam uzreiz radīsies emocionālas dabas traucējumi. Tāpēc, ja reiz bērns ir nonācis tik tālu, ka sācis slimot, emocionālais diskomforts ir bijis gana ilgstošs. Vienmēr uzsveru, ka vecāku intuīcija nekad nemelo! Ja jums liekas, ka ar jūsu bērnu notiek kaut kas dīvains, uzticieties savām sajūtām! Neesiet nevērīgi!”

 

Pazīmes, ka bērnam ir emocionāls nogurums:

  • Noguris
  • Bāls
  • Nervozs
  • Slikts miegs (vakaros nevar aizmigt, bet no rīta grūti pamosties)
  • Pasliktinās apetīte vai gluži pretēji – pieaug



Noteikumi labai bērna pašsajūtai:

  • Pareizs gulēšanas režīms – vismaz 8 stundas miega
  • Regulāras maltītes
  • Fiziskās aktivitātes
  • Pietiekoša šķidruma uzņemšana (maziem bērniem – 1 litrs dienā, vecākiem – 2 litri)



     

Avots: Žurnāls Ārsts.lv



0 Pievienot komentāru

Kategorijas