Bērns, kurš nočiepj cepumiņu, uzreiz ir zaglis? Un naudu? Psihiatra padoms vecākiem

 03. janvāris 2019 10:00 Raksts

Vismaz reizi mūžā kaut ko nozagt pamēģina lielākā daļa bērnu, bet tikai nedaudzi zog pastāvīgi. Lietu paņemšana, kas pašam nepieder, mazam bērnam ir ļoti parasta, un tai nav nekāda sakara ar noziedzīgu rīcību. Kā saprast, kāpēc tavs bērns zog, un ko šādos gadījumos darīt vecākiem, konsultē bērnu psihiatrs Gunārs Trimda.

 



Foto: Shutterstock.com

Zagšanu vismaz reizi mūžā izmēģinājis gandrīz katrs bērns


Bērns kaut ko ļoti vēlas, ierauga kāroto lietu kādam citam un vienkārši paņem.

Izpratne par to, kas ir mans un kas – tavs, vēl nav attīstījusies, un to vajag lēnā garā veidot, tur vajag daudz sapratnes un mīlestības pilnas bērna vadības. Kādas lietas līdzpaņemšanas dēļ viņu nedrīkst tūlīt nodēvēt par zagli. Bērnam pamazām jāmāca, ka nevar visu, kas patīk, vienkārši paņemt.

Patiešām nezinu, kā šī lieta nonākusi manā kabatā...
Arī tad, kad bērni jau var atšķirt jēdzienus “mans” un “tavs”, kārdinājums pēc kaut kā var būt tik stiprs, ka ir stiprāks par bailēm no soda. Ja šī vēlēšanās, no vienas puses, ir ļoti stipra un, no otras puses, netaisnības apziņa jau ir attīstījusies, tādi bērni var savu pārkāpumu izstumt no apziņas un aizmirst. Viņi tad spēj ar pilnām tiesībām apgalvot, ka nevarot atcerēties un iedomāties, ka tā lieta, par kuru ir runa, nonākusi viņu kabatā.

 

Atkārtotas zādzības vecumā no desmit līdz divpadsmit gadiem uzskatāmas par paaugstināta riska faktoru bērna turpmākām noziedzīgām darbībām

 

Atkārtotas zādzības vecumā no desmit līdz divpadsmit gadiem uzskatāmas par paaugstināta riska faktoru bērna turpmākām noziedzīgām darbībām, kuras jau ir saistītas ar izskatīšanu tiesas zālē. Atkārtotas zādzības liecina, ka bērnam ir emocionāla rakstura problēmas.
 

Bērni mēdz zagt, ja viņiem trūkst mīlestības un vecāku uzmanības
Tad tiek izskatīts jautājums, vai bērnam nav kleptomānija, kas ir psihiatriska diagnoze. Daudz bērnu, kas pieķerti zogam atkārtoti, nāk no ģimenēm, kurās trūkst siltuma gan vecāku savstarpējās attiecībās, gan abu vecāku attieksmē pret bērnu. Bērni parasti zog, ja nav pietiekami saņēmuši vecāku mīlestību un uzmanību.

Kad zagšanas problēma saasinās, vecākiem cīnīties ar to ir vieglāk, ja viņi liek bērnam pierādīt savu nevainību, nevis paši cenšas pierādīt bērna vainu.
 

Kā rīkoties?
Sakiet: “Ja tu vēlies kaut ko (saldējumu, konfektes u. c.), paprasi to man.”

Pavisam maziem bērniem, kuri citādā ziņā ir pavisam normāli, pietiek pateikt, ka zagt nav labi: “Šī rotaļlieta nepieder tev. Nedrīkst aiztikt to, kas nav tavs.”

“Ja cilvēks veikalā paņem lietu, par kuru nav samaksājis, to sauc par zagšanu. Noliec to atpakaļ plauktā.” Ja bērns noliedz, ka kaut ko ņēmis, tad vajag bez emocijām, neitrālā tonī teikto atkārtot.

Lai ieaudzinātu bērnā godīgu attieksmi pret apkārtējo pasauli, vajadzētu izmantot jebkuru sadzīves situāciju. “Es tagad ievēroju, ka kasiere man izdeva vairāk naudas, nekā vajadzēja. Aiziesim vēlreiz pie kases, lai šo naudu viņai atdotu.”

“Šī nauda domāta viesu apkalpotājiem. To pirms aiziešanas atstāja cilvēki, kuri pie mūsu galdiņa ēda pirms mums. Tā kā šādā situācijā to mierīgi varētu paņemt kāds cits, pārliecināsimies, ka to patiešām saņem cilvēks, kuram tā domāta.”

Ja bērns kaut ko ļoti uzdomājis, ļaujiet viņam saprast, ka jūtat viņam līdzi, vienlaikus darot bērnam zināmu, ka zagt nedrīkst. “Es redzu kabatā to balonu, kuru apskatījām veikalā. Es zinu, ka tev to ļoti gribas, bet zagt nedrīkst. Tāpēc iesim un atdosim to veikalā atpakaļ.” Ja bērns atsakās atdot balonu, tad tas mums ir jāpaņem pašiem un jānoliek vietā.
 

Ja zādzības atkārtojas un kļūst nopietnākas, bērnu vajag sodīt
Ja reizēm bērnam pēc zagšanas izdodas no soda izvairīties, cīnīties ar šo netikumu kļūst jau grūtāk. “Šī šonedēļ ir jau trešā reize, kad es manu, ka no maka tiek paņemta nauda. Divās pirmajās reizēs vainīga izrādījies tu. Tā kā es vairs nevaru tev uzticēties, man jādomā, ka tu to paņēmi arī šoreiz. Ja tu nevarēsi pierādīt, ka neesi to ņēmusi, tev par sodu nāksies nomazgāt visus logus.”

Paudiet savas emocijas: “Es tev lūdzu neaiztikt... tagad esmu dusmīgs un vīlies tevī.” Bērns jutīsies slikti un vēlēsies izpirkt savu vainu.

Godīgu rīcību nevajadzētu atstāt neievērotu, bet gan bērnu par to uzslavēt: “Šie cepumi visu laiku atradās uz virtuves galda, bet tu tos neaiztiki, kaut arī tev tie ļoti garšo. Tu zināji, ka tie domāti viesībām. Tas liecina par to, ka tu esi godīga un tev var uzticēties.”
 

Bērna atbildes jāņem nopietni
Vecāki var palūgt iedomāties, kā bērns justos, ja draugs paņemtu viņa mīļāko rotaļlietu vai mīļāko dzīvnieku.

Vecākiem bērniem jājautā par viņa motīviem, un viņa atbildes jāuztver ļoti nopietni. Bērnam jājautā, kas būtu darāms, lai viņš vairs nezagtu, un šādā izpratnē ar viņu jāvienojas.

Ja nozagta ir lielāka naudas summa, tad var teikt: “Tā kā šī nauda bija domāta kino apmeklējumam, / ceļojumam, / koncertam / ,saldumiem..., mēs to neapmeklēsim, neēdīsim...”

Var jau laikus bērnu iesaistīt iepirkšanās procesā, sākumā iepirkties kopā, tad jau uzticēt kaut ko nopirkt bērnam pašam. Tas radīs bērnā izjūtu, ka viņam uzticas, savās acīs viņš redzēs sevi jau “kā pieaugušo”.

Vēlams gādāt par iespēju naudu nopelnīt pašam, t. i., “nedot zivi, bet iedot makšķeri”.

Ja jūs skaidri zināt, ka bērns kaut ko nozadzis, nevajag jautāt: “Vai tu gadījumā nezini, kurš...?” Ja paši zināt atbildi, nevajag uzdot jautājumu.

Ja problēma ir tāda, ka bērns grib lielāku kabatas naudu, tad nevajag domāt, ka vecāki, palielinot to, atalgo bērnu par zagšanu, bet gan ar viņu vēlas pagaidu kompromisu. Tas varētu izskatīties šāds – bērns paskaidro, ka visi klasesbiedri saņem nedēļā trīs eiro, bet viņam esot tikai viens eiro. Kā kompromiss – vecāki varētu dot divus eiro. Turklāt mēs varam norunāt, ka turpmāk, kad viņš kaut ko vēlēsies, vispirms par to aprunāsies ar vecākiem. Tad kopīgi varēs izvērtēt, vai un kā šīs vēlmes piepildīt.
 

Psihologs Džeroms Keigens izvirza piecas pazīmes, kuras liecina par to, ka nākotnē pusaudzis ir pakļauts riskam tapt krimināli sodāmam.
 

Lūk, pazīmes, kad pastiprināti jāuzmanās:
– bērnam skolā ir nemainīgi vājas sekmes mācībās;

– ģimenes locekļu savstarpējās attiecības balstītas uz lamāšanos un vardarbību;

 – bērns viegli pakļaujas vienaudžu spiedienam un pieņem barā valdošās morāles normas;

 – bērns ir nemitīgi tendēts pierādīt savu bezbailību un uzņemties nevajadzīgu risku;

– bērns audzis ģimenē, kurā noziedzīga rīcība, svešas mantas piesavināšanās tiek uzskatīta par normu.
 

Ko teikt nevajadzētu:
“Tu esi zaglis!” Neaizmirstiet, ka zagšanu vismaz reizi mūžā izmēģinājis gandrīz katrs bērns. Tāpēc ierindot viņu zagļu kategorijā būtu pārspīlēti. Vecākiem vajadzētu darīt bērnam zināmu, ka zagt nav labi, pamatojot, kāpēc.

“Nu ko man ar tevi iesākt? Ārprāts! Ej uz savu istabu!” Ja zādzība izdarīta pirmo reizi un nozagtajai lietai nav īpašas vērtības, šādi komentēt bērna rīcību nevajadzētu. Turpretī, ja zādzības atkārtojas un sāk vecākus nopietni uztraukt, nevajadzētu mirkļa iespaidā bērnu impulsīvi sodīt. Bērnam vajadzētu mierīgi pateikt, kāds sods par šādu rīcību gaidāms, un konsekventi to īstenot.

“Ja tu tā turpināsi, tu nokļūsi cietumā.” Tas, ko jūs bērnam sakāt, ir pareizi, bet neiedarbīgi. Bērni, kuriem zagšana draud kļūt par paradumu, nemēdz domāt par iespēju saņemt ilglaicīgu sodu.

Mazākiem bērniem nevajag prasīt: “Kāpēc tu tā izdarīji?” Bērns motivāciju vēl neapzinās, un tas var provocēt bērnu melot.

 

No portāla Jauns.lv



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas