Latviešu ģimenes adopcijas stāsts: meitiņu mājās pārvedām Ziemassvētkos

 25. decembris 2018 7:00 mammamuntetiem.lv Intervija

Maija un Gundars Āboliņi pirms trim gadiem adoptēja nepilnus trīs gadus vecu meitiņu. Viņu stāsts ir iedvesmojošs, jo apliecina, ka ne tikai paši, bet arī viņu abu dēli jauno ienācēju ģimenē spējuši pieņemt kā savu. 

 



Foto: Shutterstock.com

"Viņa ir mūsu meita neatkarīgi ne no kā, viens no mūsu trim bērniem," saka Maija un Gundars Āboliņi, kuri pirms trim gadiem adoptēja meitiņu.


Intervijas laikā runājām arī par adopcijas norises trūkumiem, taču Maija un Gundars atzīst - pēdējo mēnešu laikā likumdošana ir mainījusies, līdz ar to nav svarīgi vairs runāt par tiem klupšanas akmeņiem, kas bija pirms trim gadiem, kad abi adoptēja meitiņu. Šobrīd adopcijas process ir kļuvis daudz pārskatāmāks un skaidrāks.

 

Jūsu ģimenē jau auga divi dēli, kā nonācāt pie domas, ka trešo bērniņu adoptēsiet?
Maija
: Mani vecāki savulaik nodarbojās ar labdarību un pusaudzes vecumā man bija iespēja ekskursijā satikt grupu ar bērnunama bērniem. Publiskajā telpā šodien daudzi runā par to, cik briesmīgi ir dzīvot bērnunamā, bet vienlaikus cilvēkos tomēr ir aizspriedumi, ka šie bērni ir antisociāli, ar traumatiskās pieredzes atstātām sekām. Es toreiz redzēju brīnišķīgus bērnus, no kuriem par vienu puisīti jau tad domāju: ja būtu pieaugusi, gribētu viņu adoptēt.
Kad vēl tikai gaidījām savu pirmdzimto, ar Gundaru runājām: par adopciju domāsim pie trešā bērna. Un tā arī darījām!
Gundars: Tomēr tīri tehniski to nevar izdomāt. Veiksmīgs adopcijas stāsts diez vai izvērtīsies tiem pāriem, kuri vienkārši iedomāsies, ka tā vajadzētu darīt. Ne velti dzirdēts par gadījumiem, kad adoptētāji aizved bērnu sev līdzi, bet pēc laika ved bērnu atpakaļ... Bet tas ir smagi visiem. 
Ir vajadzīgs laiks, lai pamazām nobriestu pārliecība par to, ka mēs patiešām varēsim izaudzināt adoptētu bērnu. 
Maija: Ar pasaules glābšanas ideju aizdegties varam mēs katrs, bet to var salīdzināt ar rozā brillēm, caur kurām neredzam realitāti. Jo aizraušanās ar kādu ideju vēl nenozīmē, ka esam reāli gatavi to īstenot. Mēs ne mirkli nepieļāvām domu, ka varētu paņemt bērnu pie sevis "izmēģināšanai", bet pēc laika no viņa atteikties. Par šādu lēmumu mēs viltos paši sevī.   
Kad sākās mūsu piemērotības adopcijai izvērtēšanas posms, mūs vērtēja bāriņtiesas speciālisti un papildus mēs meklējām arī paši savu psihologu, ar ko konsultēties. Mēs ne tikai ļāvām sevi vērtēt, bet arī paši sevi vērtējām. Tomēr ar katru nākamo soli pārliecinājāmies, ka esam gatavi doties tālāk. 

 

Tas jautājums, uz kuru jārod atbilde katram pie sevis un abiem kopā, ir: vai es un mēs gribam bērnu – ne tikai tad, kad viņš ir mīļš un jauks, bet tādu īstu bērnu ar visiem niķiem un stiķiem, kurš neizbēgami mainīs mūsu dienas kārtību?

 

Kas potenciālajiem vecākiem būtu jāsaprot pašiem par sevi? 
Maija
: Tas jautājums, uz kuru jārod atbilde katram pie sevis un abiem kopā, ir: vai es un mēs gribam bērnu – ne tikai tad, kad viņš ir mīļš un jauks, bet tādu īstu bērnu ar visiem niķiem un stiķiem, kurš neizbēgami mainīs mūsu dienas kārtību, kaut vai, piemēram, pēkšņi saslimstot? Vai mēs gribēsim bērnu ne tikai pašā sākumā, kad būsim eiforijā no tā, ka tagad vienu bērnu izglābsim? Un vai mēs šādos brīžos nenožēlosim, ka to visu taču varējām sev aiztaupīt?
Mēs jau sākotnēji zinājām, ka vēlamies mazu bērnu, bet ne zīdaini. Un, ka vēlēsimies meitenīti. Katru no saviem dēliem kā mamma es piedzīvoju atšķirīgi. Tomēr, ja arī trešais būtu zēns, tas varētu būt iemesls manam iekšējam dialogam, vai es pret viņu attiecos tāpat kā pret vecākajiem dēliem, vai tomēr savādāk tikai tāpēc, ka viņš ir pieņemtais, ne manis pašas iznēsāts un dzemdēts bērns. Meitenīte ir cits dzimums, attiecīgi viņai nepieciešama cita pieeja un tas samazina manis pašas iekšējo dialogu. 
Gundars: Arī puikām noteikti bija vieglāk pieņemt mazu meiteni, nevis trešo konkurentu. 


Tomēr bērni mēdz būt greizsirdīgi arī pret saviem īstajiem brāļiem un māsām, bet te pēkšņi kā no zila gaisa nokrīt maza sveša meitene ar kuru turpmāk būs jāsadzīvo...
Maija
: Mums bija ļoti liela pārliecība par saviem puikām, īpaši vecākais dēls ir tik ļoti empātisks. No viņa reizēm arī mēs varētu pamācīties. Viņam tobrīd bija desmit gadi, bet jaunākam brālim nepilni pieci. Bērni jau paši bija jautājuši pēc māsiņas vai brālīša. Kad ģimenē ienāca māsa, jaunākais dēls viņu izjuta kā jaunu rotaļu biedru. Viņiem ir maza vecuma starpība – nepilni divi gadi. 
Gundars: Lēmumu adoptēt un ko adoptēt pieņēmām divatā, dēlus apzināti neiesaistījām izvēles procesā, lai nekad nebūtu iespēja teikt: tu vispār esi šeit tikai tāpēc, ka es tevi izvēlējos, un, ja es tevi toreiz nebūtu izvēlējies, tu te nemaz nebūtu. Pēc būtības tas ne ar ko neatšķiras no jebkuras citas ģimenes plānošanas, bērniem vienkārši ir jāpieņem, ka būs brālītis vai māsiņa. Taču bērni jau sākotnēji to uztvēra ļoti harmoniski. 
Mums bija bažas, ka, piemēram, strīdus brīžos kāds no brāļiem māsai var iebāzt degunā – tu vispār neesi mūsējā. Taču nekas tāds līdz šim vispār nav noticis.

 

Pēc būtības arī adopcija ne ar ko neatšķiras no jebkuras citas ģimenes plānošanas – bērniem vienkārši ir jāpieņem, ka būs brālītis vai māsiņa.



Pastāv viedoklis, ka adopcijas process ir ārkārtīgi garšs un sarežģīts. Kāda ir jūsu pieredze?
Maija
: Es tam nepiekrītu, jo adoptētāju motivācijas izvērtēšanas process nevar un nedrīkst būt ātrs. Mūs psihologi vērtēja stingri, bet es teiktu – psiholoģiskā izpēte var būt vēl stingrāka un dziļāka. Uzskatu, ka laiks, kad potenciālais adoptētājs nokļūst līdz reālajam bērnam, nedrīkst būt sasteigts, jo no adoptētāju puses tam jābūt  nobriedušam lēmumam. 
Gundars: Speciālisti runā arī par to, ka ir cilvēki, kas adopciju mēģina izmantot negodprātīgos nolūkos. Tāpēc potenciālo vecāku izvērtēšanai ir uzlikta ļoti augsta latiņa un adoptētājiem jārēķinās, ka šajā procesā institūcijām prioritāras, un pamatoti, būs bērna intereses, nevis adoptētāju labsajūta.
Turklāt jāņem vērā, ka nevis adoptētāju izvērtēšana, bet adoptētāju rinda ir ļoti gara: pieprasījums būtiski pārsniedz piedāvājumu. Apgalvojums, ka Latvijā ir daudz adoptējami bērni, savā ziņā ir mīts, kas rodas, nepasakot, ka lielākoties runa ir par pusaudžiem, bērniem, kuriem ir vairāki brāļi vai māsas, vai kuri ir smagi slimi. Latvijā nav pietiekami daudz ģimeņu, kas uzņemas adoptēt šādus bērnus – patiesībā šiem bērniem izšķiroša iespēja varētu būt ārzemju adoptētāji. 
Maija: Pats adoptētāju psiholoģiskās izvērtēšanas process mūsu gadījumā prasīja apmēram pusgadu, kā to tagad nosaka pavisam nesen pieņemtie adopciju regulējošie normatīvie akti. Tolaik šis vērtējums bija spēkā vienu gadu. Kad mēs iestājāmies adoptētāju rindā, gada laikā mēs saņēmām tikai piedāvājumus adoptēt daudzskaitlīgos brāļus un māsas, kā arī smagi slimos bērnus. Pēc gada sekoja jauns mūsu psiholoģiskās izvērtēšanas process, pēc kura atjaunojām savu statusu un turpinājām stāvēt rindā. Visā šajā procesā kopumā neko sliktu par Rīgas bāriņtiesas darbu nevaram teikt. Bija tikai viena epizode, kad es patiesi biju dusmīga – pēc gada atjaunojām adoptētāju statusu un es personīgi uztraucos, lai šī atkārtotā procesa laikā mēs nepazaudētu vietu rindā un nezaudētu laiku, bet viņi vilcinājās, piemēram, nozīmējot apmeklējumus vairākas nedēļas uz priekšu vai prasot, lai atkal nesu laulības apliecību, kā arī apliecinājumu par dzīvesvietu no Zemes grāmatas. Taču viņu lietvedībā šie dokumenti jau bija! Tādēļ to gan tolaik uzskatīju par birokrātiju. Bet visu atrisinājām.

 

Apgalvojums, ka Latvijā ir daudz adoptējami bērni, savā ziņā ir mīts, kas rodas, nepasakot, ka lielākoties runa ir par pusaudžiem, bērniem, kuriem ir vairāki brāļi vai māsas, vai kuri ir smagi slimi. 

 

Vai par pašu adopcijas procesu potenciālajiem vecākiem ir skaidrība? Vai ir zināma secība, kas pēc kā seko, kādi dokumenti nepieciešami katrā posmā? 
Gundars
: Mums tas problēmas nesagādāja visticamām profesijas dēļ (Maija un Gundars pēc profesijas ir juristi – autora piezīme). Taču tas ir jāatzīst – laikā, kad mēs kārtojām adopciju, nebija neviens, kas varētu padalīties ar pieredzi par praktiskām lietām un arī skaidri izstāstīt visu procesu, bet tas īpaši svarīgi ir cilvēkiem, kas ar likumiem ir uz jūs. Nezinu, kā ar to pašlaik iet atbalsta programmai “Plecs”, bet tai laikā, kad mēs kārtojām adopciju, šāda organizācija ļoti pietrūka. 
Par dokumentiem runājot, arī mūsu adopcijas procesa laikā izpeldēja dažas ierēdniecības nianses. Viens piemērs. Kad bērns jau pusgadu bija dzīvojis mūsu ģimenē, bija pienācis laiks apstiprināt adopciju tiesā. Neskatoties uz to, ka esam juristi, arī mums uz viena tiesu dokumenta bērna vārds un uzvārds bija uzrakstīts ne tai vietā, tāpēc lietu atlika. Bija vasara, tikām informēti, ka šo lietu varēs skatīt tikai pēc vairākiem mēnešiem.  Situācijā, kad cilvēks nav saistīts ar juridisko vidi un kad saistībā ar bērnu viss jau ir noticis: visi bāriņtiesu atzinumi ir savākti un atlicis pielikt šim procesam absolūtu punktu, tai skaitā visās vietās un lietās oficiāli nomainīt vārdu, ko ikdienā jau lietojam, jāmeklē juristu palīdzība. Reizē, redzējām, ka adoptētājiem nav pieejama informācija par tiesas dokumentu sagatavošanu.
No otras puses, vienmēr jau var vēlēties, lai būtu labāk, tomēr šķēršļi, ar ko saskaras adoptētāji, nav tik lieli, lai tāpēc viņi bērnus neadoptētu. Ja kāds ļoti koncentrējas tieši uz šķēršļiem, varbūt viņam bērnu adoptēt nemaz nevajag. 


Kā jūs satikāt savu meitiņu?
Maija
: Labklājības ministrija mums atsūtīja e-pastu: ir viens bērns, kas kvalificējas mūsu aprakstam. Bija pievienota viena maza trūcīga fotogrāfija, pēc kuras neko īsti nevarēja saprast, un to es arī gribētu citiem ieteikt – nevajag par bērnu spriest pēc bildes. No tās neko nevar izsecināt un nevar paredzēt, vai satiekoties starp jums radīsies jūtu ķīmija. Mēs pēc fotogrāfijas nekādus secinājumus neizdarījām, nospriedām, ka mums ir jābrauc meitenīti satikt. Ja nekādas sajūtas neradīsies, tad vismaz zināsim, kā tas ir, kad to nav.
Tā svētdienas rītā braucām viņu satikt. 
Kad iegājām dzīvoklī, mazā meitenīte nāca ap stūri un bailīgi ziņkārīgi skatījās. Es biju sagādājusi spēles, jo bija jāpadomā, kā mēs kopā pavadīsim laiku. Meitenei bija tikai daži vārdi, ko viņa zināja. Tai pat laikā redzējām, ka viņa ir ļoti aktīva un ieinteresēta, pusotru stundu viņa spēja koncentrēties, viņa labprāt sēdēja mums blakus. 
Gundars: Kopumā mums bija trīs tikšanās reizes un tās palīdzēja gūt pārliecību: mēs bērnu ņemsim sev līdzi. 
Maija: Otrajā reizē, kad braucām ciemos, vēlējāmies doties pastaigā trijatā, lai redzētu, kā meitene uz mums reaģē. Pēc tam saviem vecākiem nosūtījām pirmo fotogrāfiju, paziņojot, ka meitenīte būs viņu jaunā mazmeitiņa. 
Gundars: Jā, tad jau viss bija skaidrs. Un trešajā reizē braucām ciemos kopā ar dēliem, jo arī viņi nevarēja sagaidīt, kad beidzot varēs ieraudzīt savu jauno māsu. 
Maija: Par savu ieceri vecākiem bijām pateikuši brīdī, kad tikām atzīti par atbilstošiem, lai adoptētu, taču šis bija brīdis, kad adopcija kļuva reāla arī visiem mūsu ģimenes locekļiem. 

 

Otrajā tikšanās reizē, kad braucām ciemos, vēlējāmies doties pastaigā trijatā, lai redzētu, kā meitene uz mums reaģē. Pēc tam saviem vecākiem nosūtījām pirmo fotogrāfiju, paziņojot, ka meitenīte būs viņu jaunā mazmeitiņa. 

 

Kā jūsu vecāki reaģēja, uzzinot, ka viņiem būs adoptēta mazmeitiņa?
Maija
: Visi atbalstīja, bet, protams, ka katram ir savas emocijas, savas bailes un arī savi priekšstati par to visu. Atceros sarunas ar mammām. Nevar noliegt, ka arī mums pašiem bija savas bailes. Tas ir līdzīgi kā pirmoreiz braucot uz dzemdību namu – tu jau nezini, kā būs. Bet tad vēl nāk vecāku jautājumi: vai jūs tiešām visu līdz galam esat pārdomājuši? Sakotnēji mūsu pašu pārliecība vēl bija nedroša, satraukuma pilna, bet mums bija jāpārliecina arī apkārtējie... Savukārt vēl citi jau apsveica un cildināja cēlo rīcību un tu jau nevari teikt: bet man iekšā ir emociju un satraukuma juceklis…
23. decembrī meitiņu atvedām mājās, 24. decembrī nosvinējām Ziemassvētkus tikai mēs ar Gundaru un mūsu trim bērniem un tad nākamajā dienā aicinājām vecvecākus ar meitenīti iepazīties. Mums sanācis tāds skaists Ziemassvētku stāsts.


Potenciālos adoptētājus varētu uztraukt jautājums: vai vispār ir iespējams iemīlēt svešu bērnu tāpat kā savējo?
Maija:
Es uz to skatos šādi: bērni pie vecākiem var atnākt dažādos veidos. Esmu dzirdējusi viedokli: ja bērns dzimst ar ķeizargriezienu, starp viņiem neveidojas tik cieša piesaiste kā tad, ja bērns dzimst dabīgā ceļā. Par to man nāk smiekli, jo man ir arī tāda pieredze. Un šeit ir tas pats – pieķeršanās un mīlestība rodas arī attiecībās ar pieņemtu bērnu. Tikai mehānisms, kā tas notiek, ir savādāks. Jo pēc dzemdībām pati daba mammai un tētim ir paredzējusi ieskriešanās periodu, kura laikā sarast ar jauno lomu. Ne velti sākumposmā primāra ir tieši fiziskā aprūpe, kuras laikā vecāki iemācās bērniņu sajust, veidojas pirmais kontakts, taču vecākiem uzreiz nav jāsāk ar bērnu komunicēt intelektuāli. 
Gundars: Saikne veidojas pamazām, adoptētājiem nevajadzētu gaidīt, ka tas notiks uzreiz. Tam ir vajadzīgs laiks. Ļoti grūti aprakstīt, kā tas notiek, jo process ir pilnīgi savādāks nekā ar tikko dzimušu bērnu.
Maija: Mums arī bāriņtiesas sēdē prasīja: kā jūs zināsiet, ka konkrētais bērns ir īstais? Es atbildēju, ka man šķiet, ka tas ir līdzīgi kā ar iemīlēšanos: kad satiku savu nākamo vīru, es vienkārši sajutu, ka viņš ir īstais. Ir jāpaļaujas uz sajūtām, nekādus kritērijus nodefinēt nav iespējams. 

 

Pieķeršanās un mīlestība rodas arī attiecībās ar pieņemtu bērnu. Tikai mehānisms, kā tas notiek, ir savādāks.

 

Atceraties savas sajūtas, kad visi sākāt dzīvot kopā?
Maija
: Pirmās dienas, kad meitiņa bija atvesta mājās, pagāja eiforijā – tas ir ļoti līdzīgi kā brīdī, kad pašiem tikko ir piedzimis bērns. 
Reālā dzīve sākas vēlāk un nevar noliegt, ka ir brīži, kad man kā mammai sākās tas dialogs pašai ar sevi – vai es uz viņu reaģēju tāpat kā pret dēliem? Šī iekšējā balss pieklust tikai ar laiku un pašlaik par sevi varu teikt, ka ikdienā par šiem jautājumiem vairs nedomāju. Bet ir pagājuši trīs gadi.


Kāds ir jūsu meitas stāsts un vai jūs redzat, ka viņas pagātnes pieredze ir atstājusi  sekas uz viņas raksturu, dzīves izjūtu?
Maija
: Meita bija izņemta no nelabvēlīgajiem apstākļiem nepilna gada vecumā. Vispār man ir sajūta, ka mūsu meitas dzīve līdz brīdim, kad viņa ienāca mūsu ģimenē, bija uzlikta kā uz pauzes. Jo jau pēc ļoti īsa laika viņa prata tik daudz – mēneša laikā, ko pavadījām abas mājās, viņa iemācījās iet uz podiņa, ļoti strauji attīstījās viņas valoda, viņa ļoti ātri iemācījās orientēties mājās, zināja kur kas atrodas. Es jau pamanīju, ka ir lietas, ko viņa pārņem tieši no manis, no mūsu ģimenes lietu kārtības – pēc pusdienlaika miedziņa tumšajos ziemas mēnešos viņa man atgādināja, lai uz galda svečturī aizdedzinu svecītes, vai, sajūtot pusdienu smaržu, sāka dungot dziesmiņu par gardo zupu. Pirmo reizi, kad izpinu viņas bizītes, viņa skatījās lielajā spogulī un dzirdēja, ka viņai ir skaisti mati, ka viņa ir skaista…  Šķita, it kā vadzis būtu lūzis un viss notiek! Mēs savām acīm ieraudzījām, cik liela loma ir attieksmei pret bērnu, kur pieaugušais pret bērnu attiecas personiski, kā vecāks, nevis institūcijas darbinieks un nevis uz laiku. Meitenīte gan arī pati pie mums ienāca ar attieksmi, ka beidzot viņa ir savā ģimenē un vietā, kur viņai pienākas būt. 
Ja runājam par piedzīvotā sekām, mūsu mazajai meitenei ir ļoti spēcīgs izdzīvošanas instinkts. Viņa prot par sevi pastāvēt, neļauj sevi apbižot, viņā nav ne bikluma, ne bailes.

 

Pirmo reizi, kad izpinu viņas bizītes, viņa skatījās lielajā spogulī un dzirdēja, ka viņai ir skaisti mati, ka viņa ir skaista…  Šķita, it kā vadzis būtu lūzis un viss notiek! 

 
Gundars: Esmu pārliecināts, ka viņas bērnunama pieredze ir izdzīvošanas instinkta pamatā. Viņas sāpju slieksnis ir ārkārtīgi augsts. Ziemassvētkos, kad meita ienāca mūsu ģimenē, laukā sāka snigt. Viņa paslīdēja un ar seju iekrita sniegā. Cits tik mazs bērns bļautu pilnā rīklē, bet viņa neizdvesa ne skaņu.
Maija: Kad meitiņa ienāca mūsu mājās, viņa ne reizi neraudāja. Taču, kad es vakaros viņu liku gulēt, viņai galva nosvīda tā, it kā mati būtu tikko izmazgāti. Tas notika brīdī, kad viņa aizmiga. Tagad domāju, ka tā izpaudās stress, ko viņa citādi neprata izpaust. 
Sākotnēji meita visas sievietes sauca par mammām, un bija brīdis, kad es par to pat jutos greizsirdīga – laiks pagājis, bet meita joprojām visas sauc par mammām! Bet izmaiņas notiek pakāpeniski. Skatoties televizoru piefiksēju, ka meita rāda uz kādu sievieti un saka: tante. Mammas sašaurinājās – biju es un vecmāmiņa, līdz paliku es viena. 
Tāpat sākumā viņa pie katras iespējas izvēlējās mani, man “pielipa” pilnībā. Mums ar vīru bija jāapsver, ko darīt. Nolēmām, ka dzīvosim savu ģimenes dzīvi tā, kā to esam dzīvojuši līdz šim. Mēs ģimenē dalām visus darbus. Tas meitai bija jāpieņem: ja mamma ir aizņemta, viņu gulēt liks tētis. Nav tā, ka viņa uzreiz ar to bija mierā. Un tad pienāca tā diena, kad visi no rīta sēdējām pie brokastu galda un es ieraudīju, ka meita skatās Gundaram acīs. Lūzums bija noticis, kopš tās dienas meita Gundaru bija no sirds pieņēmusi. 

 

Sākotnēji meita visas sievietes sauca par mammām, un bija brīdis, kad es par to pat jutos greizsirdīga – laiks pagājis, bet meita joprojām visas sauc par mammām! Bet izmaiņas notiek pakāpeniski.

 

Ko, vadoties no savas pieredzes, jūs vēl varētu ieteikt vecākiem, kas vēlas adoptēt bērniņu?
Gundars
: Ir ļoti svarīgi padomāt par bērnudārzu un skolu, kurā bērnu palaist. Jo bērns aug ne tikai ģimenē. Piemēram, mēs ar Gundaru abi daudz strādājam un meitai diena no agra rīta līdz vēlam vakaram paiet bērnudārzā. Mums ir ļoti svarīgi, lai bērns būtu kopā ar cilvēkiem, kuriem uzticamies un kuri pratīs profesionāli reaģēt uz dažādām situācijām. Skaidrs, ka bērns, kurš bijis bērnunamā, emocionāli ir sists vissmagākajā formā, kādu vispār valsts ir paredzējusi. Ja tu arī vēlāk viņu iemet konveijerā, tev ļoti jādomā, kādas varētu būt sekas. 
Maija: Tā kā meitai apkārtējā vide bija labvēlīga, viņa attīstības ziņā atguva nokavēto. 


Meitiņa ar jums ir jau trīs gadus. Kā jūs izlemjat, kuriem cilvēkiem atklāt, ka viņa ir adoptēts bērniņš un kuriem nē?
Gundars
: Mēs adopcijas faktu neslēpjam. Par to runājam vai dalāmies ar savu pieredzi, ja tā jūtamies. Uzskatām, ka meitai jau no mazotnes jāizaug, zinot šo faktu, lai vēlāk tas viņu nešokētu.
Maija: Meitas gadījumā nevēlos tikai vienu: lai kādas viņas palaidnības tiktu norakstītas uz to, ka re, kā gēni lien laukā!

 

Vislielākā loma tomēr ir videi, kurā bērns aug, un es esmu līdz sirds dziļumiem pārliecināta, ka mums ir visas iespējas un ka mums nekas neliedz audzināt viņu par tādu cilvēku, kādu mēs gribam viņu redzēt.


Jūs pašus gēni nebaida.
Gundars
: Domāju, ka adopcija vispār nav domāta tiem, kas risku nespēj organiski uzņemt. 
Maija: Man savukārt šķiet, ka vislielākā loma tomēr ir videi, kurā bērns aug, un es esmu līdz sirds dziļumiem pārliecināta, ka mums ir visas iespējas un ka mums nekas neliedz audzināt viņu par tādu cilvēku, kādu mēs gribam viņu redzēt. Kad viņa izaugs, varēs redzēt tikai to, kā mums tas būs izdevies un ko mēs viņā esam ielikuši, nevis kaut kādus "gēnus". Viņa ir mūsu meita neatkarīgi ne no kā, viens no mūsu trim bērniem. Mēs viņu tā uztveram un sajūtam, visam citam nav nozīmes.

 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas