Kristīne Žilde-Krēvica par dēla piedzimšanu: "Man nebija ilūziju, ka dzīve ar bērnu būs kā autiņbiksīšu reklāmās"

 15. janvāris 2019 7:00 Intervija

Par beznosacījumu mīlestību, grūtībām un izaicinājumiem, pirmo reizi kļūstot par māmiņu, stāsta žurnāliste Kristīne Žilde-Krēvica. 2017. gada septembrī viņai piedzima dēls Emīls.

 



Foto: Toms Norde


“Man nebija ilūziju par dzīvi ar bērnu. Negaidīju, ka tā izskatīsies kā autiņbiksīšu reklāmās,” saka Kristīne, kura pirmo pieredzi zīdaiņu auklēšanā un aprūpē guva 12 gadu vecumā, kad ģimenē ienāca dvīņumāsas.

Salāgošanās ar jaundzimušo izvērtusies negaidīti mierīga, jo sākumā Emīls bija omulīgs: “Man ļoti patika būt stāvoklī. Jutos īpaša, piepildīta, lidojoša, un šķita, ka aiz laimes neskaru zemi. Līdz ar to Emīls bija ļoti mierīgs, maz raudāja. Sākumā pat likās – un tas arī viss?” Taču pēc sešiem mēnešiem līdz ar piebarošanu, rāpošanu, zobu nākšanu un celšanos kājās sākās īstā jautrība.
 

“Ikdiena kļuva grūtāka. Visu laiku jāuzpasē, jāķer. Sarežģījās ēdināšana – tas garšo, tas ne, un beigās vēl putra lido pa gaisu. Jo lielāks bērns, jo vairāk vajadzību. Daba ir gudra un pakāpeniski sagatavo un norūda mammu.”

“Ikdiena kļuva grūtāka. Visu laiku jāuzpasē, jāķer. Sarežģījās ēdināšana – tas garšo, tas ne, un beigās vēl putra lido pa gaisu. Jo lielāks bērns, jo vairāk vajadzību. Daba ir gudra un pakāpeniski sagatavo un norūda mammu.”

Rūpes par bērnu sāka prasīt aizvien vairāk laika un enerģijas, izaicinot Kristīni atrast veselīgu balansu. “Ne jau ar bērnu nevari tikt galā, bet gan ar sadzīvi. Mūžīgā mammu dilemma – izžaut veļu vai paspēlēties ar bērnu? Kas ir svarīgāk? Protams, būt kopā ar bērnu, bet nevar arī aiziet galējībās un dzīvot miskastē, netīrās drēbēs un negatavot ēdienu.”

 

Ar bērnu nekad nav vientuļi, jo viņš vienmēr un visur ir līdzi – gan pie manikīra un friziera, gan dušā, kas šajā dzīves posmā vienatnē kļuvusi par ekstru... 

 

Kristīnei vienmēr bijis svarīgi izgulēties, un iepriekš viņa nespēja iedomāties, ka varētu funkcionēt ar tik maz miega stundām. “Emīls joprojām neguļ visu nakti bez pārtraukumiem. Agrāk likās, ka ar astoņām stundām diennaktī nevaru izgulēties, tagad neatceros, kad būtu gulējusi astoņas stundas no vietas.”

Ar bērnu nekad nav vientuļi, jo viņš vienmēr un visur ir līdzi – gan pie manikīra un friziera, gan dušā, kas šajā dzīves posmā vienatnē kļuvusi par ekstru... Un, lai palutinātu sevi ar vannu, ir jāvienojas ar vīru, ka tas būs viņa bērna pieskatīšanas vakars.

Kristīne atzīst, ka pietrūkst arī vajadzības uzposties. “No manas ikdienas ir pazudusi lūpu krāsa un augstpapēžu apavi, kas nav ne praktiski, ne ērti. Par laimi, vīrs ved uz randiņiem, lai man būtu iemesls sapucēties. Pēc Emīla piedzimšanas teātrī esam bijuši trīs reizes, kas it nebūt nav slikts rādītājs, bet mums, lieliem teātra mīļiem, šķiet ļoti maz. Toties tagad katrs randiņš ar vīru ir tik īpašs!”
 

Kristīne neslēpj, ka pirmajās reizēs, dodoties ārpus mājas bez bērna, abi ar vīru pastāvīgi pārbaudīja telefonu, raizējoties, vai nav kāda ziņa no auklēm – Emīla omes, opja, onkuļa vai tantēm (Kristīnes māsām, kas tagad var atdarīt, palīdzot pieskatīt Emīlu). Ar laiku trauksme samazinājās, un jaunie vecāki iemācījās atslābt.

“Cenšamies par bērnu vien nerunāt, bet tāpat jau pieminam. Galu galā tas nav kaut kas, ar ko mēs nodarbojamies, viņš ir daļa no būtības, daļa no mūsu dzīves. Ja vīrietim ir viss kārtībā ar galvu, arī viņa pasaule ir mainījusies pēc bērna dzimšanas. Tas nav stāsts tikai par sievieti kā māti.”

Kristīne uzskata, ka šobrīd sievietes dzīvo ļoti pateicīgā laikā, kad sabiedrība veicina vīriešu iesaistīšanos bērnu audzināšanā, kas ir vienlīdz liels ieguvums gan sievietei, gan pašam bērnam.

 

Ja vīrietim ir viss kārtībā ar galvu, arī viņa pasaule ir mainījusies pēc bērna dzimšanas. 

 

“Man ir paveicies, ka Jānis tik daudz iesaistās rūpēs par bērnu. Viņš ļoti labi saprot un jūt, kad mani jāaizsūta pastaigā vai nesteidzīgā vannā. Neko vairāk kā pusstundu dienā veltīt sev, lai atjaunotu baterijas, jau nevajag.”

Dzirdot, cik daudz jauno mammu saskaras ar grūtībām, ko iepriekš nav nojautušas, mazulim piedzimstot, Kristīne prāto, vai tas varētu būt saistīts ar sievietes attieksmi vai tiešām bērniņi pasaulē nāk tik dažādi.

“No savas pieredzes zinu, ka galvenais bērna labsajūtas un miera avots ir mamma. Tas tiešā veidā atsaucas uz mazuli – caur krūts pienu, caur pieskārieniem, domām un jūtām mamma burtiski nodod savas emocijas bērnam.

Tas sākas jau grūtniecībā un turpinās, mazajam augot; abi joprojām esam saistīti neredzamām, ciešām saitēm. Un par mammas labsajūtu rūpējas tētis. Man tiešām Jānis ir vislielākais balsts gan tīri praktiskās lietās, gan emocionāli. Īpaši svarīgi tas bija pašā sākumā, uzreiz pēc dzemdībām. Tikt saprastai un uzklausītai šajā trauslajā periodā sievietei ir pat, iespējams, svarīgāk par siltu pusdienu šķīvi, lai gan tā nozīmi arī nedrīkst novērtēt par zemu.”

Viens no lielākajām atklājumiem, ko Kristīne piedzīvoja tikai pēc bērna piedzimšanas, ir spēja just beznosacījuma mīlestību.

“Mirklis, kad dzemdību zālē man uz vēdera uzlika bērnu, nelīdzinājās nekam, ko biju dzīvē izbaudījusi. Sapratu, ka līdz tam esmu pazinusi tikai blāvu jēdziena "mīlestība" atblāzmu. Pēc dzemdībām jutos kā pasaules karaliene. Gulēju palātā un domāju – ja es varu šo, nav nekā, ko es nevarētu! Lai gan ir šķēršļi, ar ko saskaros, un situācijas, kad jūtos maza un bailīga, iekšējā krampja sajūta ir augusi.”

Neraugoties uz grūtībām un negulētajām naktīm, Kristīne atzīst, ka jūtas ļoti laimīga. “Tik harmoniska un apmierināta ar sevi es vēl neesmu jutusies nekad. Visu laiku bija iekšējs dzinulis, kaut kāds nemiers, bet tagad šķiet, ka esmu savā vietā. Tas ir iemesls, kāpēc neraujos atpakaļ uz darbu, lai gan jau saņemu par to jautājumus. Šis laiks uz garās dzīves fona ir tik īss, tāpēc izbaudu to no visas sirds.”

 

No portāla Jauns.lv

 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas