Mammas stāsts: Mans dēliņš piedzima ar zaķa lūpu 1

 10. decembris 2018 9:00 Ieva Jātniece, mammamuntetiem.lv Raksts  skatījumi: 737

Lienei pirms dažiem gadiem piedzima dēliņš ar iedzimto šķeltni jeb, kā tautā saka, – zaķa lūpu. Rāmais gaidīšanas laiks līdz ar bērniņa piedzimšanu vienā mirklī dzīvi pārvērta pielietu asaru jūrā...



Foto: Shutterstock.com

Īsumā – pirmie četri mēneši bija īsts zombiju seriāls.


Ideālā grūtniecība un šoks dzemdībās
Grūtniecība man noritēja ideāli, visas analīzes, tostarp ultrasonogrāfiskā izmeklēšana, gaidāmajam bērniņam nekādas atkāpes no normas neuzrādīja. Tā nu es de­­­vos uz plānoto ķeizargriezienu ar vienu vienīgu domu – galvenais, lai procedūra ātrāk ir galā, bērns – uz rokām, un tālāk jau viss būs labi. Kad bēbis bija izcelts no vēdera, vīrs kaut ko ar ārstiem turpat man aiz galvas parunājās, tad atgriezās. Jautāju – vai viss labi? Vīrs atbildēja, ka kaut kas nav labi, bet viss ir labojams. Kad bērniņu man turpat operācijas zālē iedeva, es ieraudzīju, ka viņam ir iedzimtā šķeltne. Tobrīd izjūta bija tāda, it kā saplīstu spogulis. Es it kā pazudu izplatījumā. Pieļauju, ka tā, kā jutos tobrīd, jūtas cilvēki, kas tikko atjēgušies no autoavārijas un saprot – labi nav, bet kas tieši šķērsām nogājis, vēl nezina. Pirmais bērns, un uzreiz tik sarežģīta pieredze. Tas ir traki. 

Pirmo pusi dienas mazo atļāva paauklēt, tālāk veda uz Bērnu klīniskās universitātes slimnīcu smalkāku izmeklējumu veikšanai. Es viena paliku raudoša dzemdību iestādē. Kaucu “nonstopā” aptuveni mēnesi. Daktere, labu gribēdama, bija sarunājusi, ka pie manis atbrauc jauna sieviete, kura vada ko līdzīgu biedrībai vecākiem, kuriem ir bērni ar dažādu veidu iedzimtām šķeltnēm. Viņa pati bija piedzīvojusi līdzīgu pieredzi. Sieviete līdzi bija atvedusi albumiņus, rādīja man, cik labi prasmīgo ārstu rokas spējušas visu salabot, stāstīja, cik foršs viņas puika aug, un ka tad, kad operācijas ir galā, neesot nekādas atšķirības – bijusi tāda iedzimtība vai ne. Bet man bija vienalga – es tikai pinkšķēju kā traka, kamēr salūza arī pati mierinātāja. Vēlāk uzzināju, ka viņa pēc šīs vizītes nolēma vairs ar šo brīvprātīgo darbu nenodarboties. Tātad – iedomājieties, kādā es tobrīd biju stāvoklī...
 

Bez vīra atbalsta būtu grūti
Par laimi, vīrs vismaz bija gluži racionāls. Brauca mazulim līdzi uz slimnīcu, runāja ar ārstiem par to, kas darāms, pilināja mazajam no šļircītes pieniņu, ko biju atslaukusi, cīnījās, lai ārsti neliek barošanas zondi, bet bērns sāktu pats ēst. Un izcīnīja. Otrā dienā pēc ķeizargrieziena arī es pārbraucu uz bērnu slimnīcu. Joprojām slapjām acīm, bet tīri tehniski sevi mobilizēju komandām “ej – celies – baro – maini pamperus!”.

 

Bija jātiek galā arī ar vecmāmiņu vaimanām “ak, jūs mazie nabadziņi” un bezbērnu draudzeņu vērtējumu “jūs noteikti visu pārspīlējat – nav jau tik traki”. 



Pirmā operācija, kuras laikā saveda kārtībā vizuālās lietas, proti, slēdza spraudziņu lūpā un nāsī, bija tad, kad mazais bija trīs mēnešus vecs. Līdz tam, šķiet, dzīvoju izolācijā. Arī izsapņotā atgriešanās mājās ar baloniem rotātā mašīnā izpalika, raudzībās nācēju vizītes tāpat. Jo bija mainījušies apstākļi, citas prioritātes – bija jāgatavojas operācijai. Līdz tam bija citi uzdevumi – izgudrot roku fiksatorus, lai pēc operācijas mazais ar rokām šuves nevarētu aizskart, un citas sadzīviskas ņemšanās. Tām pa vidu bija jātiek galā arī ar vecmāmiņu vaimanām “ak, jūs mazie nabadziņi” un bezbērnu draudzeņu vērtējumu “jūs noteikti visu pārspīlējat – nav jau tik traki”. 
Kopumā bērnam ar veselību viss bija kārtībā. Šis ir tāds iedzimts defekts, kam dažkārt līdzi nāk vēl citas veselības problēmas, tāpēc bija arī jāveic daudzas vizītes pie citiem ārstiem.
 

Turēt sevi rokās
Pamazām ar visu apradu. Pa vienam vien ciemos sāka pieteikties arī draugi. No visiem kā viena dzirdēju “mēs pēc tavas reakcijas jau domājām nezin ko, bet – nav taču tik traki”. Tas gan tā uzkrītoši palicis prātā, jo patiesībā – neviens, kurš nav bijis tādā situācijā, pat nenojauš, cik traki īstenībā ir.

Kopumā bērnam ar veselību viss bija kārtībā. Šis ir tāds iedzimts defekts, kam dažkārt līdzi nāk vēl citas veselības problēmas, tāpēc bija arī jāveic daudzas vizītes pie citiem ārstiem.

 

Pēc pirmās operācijas trakums tikai sākās. Tev atnes maziņu, no narkozes miega mostošos zīdainīti, ar šuvēm uz sejas, ieliek tev rokās un pasaka: nekādas barošanas ar pudelīti, nekādas roku palaišanas brīvē no fiksatoriem... Atkal bija sevi mehāniski jāsaņem rokās, lai nepieraudātu otru Atlantijas okeānu. Pirmās nedēļas pēc pirmās operācijas pagāja, nemitīgi turot bērnu rokās un ar vienu pirkstu pieturot viņa mutīti vaļā, jo degunā bija sabāzti tamponi – tiklīdz bērns guļot muti aizver, tā raudot mostas augšā. Īsumā – pirmie četri mēneši bija īsts zombiju seriāls. Un, tiklīdz mazliet atjēdzāmies, tā bija klāt nākamā operācija (mīksto un vēlāk cieto aukslēju slēgšana). Tobrīd vīrs pateica – labāk viņš slimnīcā ar mazuli pavadīs pirmās pēcoperācijas dienas, lai es ar saviem saplaisājušajiem nervu galiem nepadaru situāciju vēl nervozāku. Arī nākamajās reizēs stafeti pārņēmu, kad bērns jau bija pamodies no narkozes. 
 

Dzīve šodien
Līdz šim dēlam veiktas piecas operācijas. Bērns mācās skolā, un klases bildēs man viņš ir visglītākais bērns. Līdz šim cītīgi apmeklējām logopēdu, bet arī viņš atzina: ar runu viss ir kārtībā. No nepadarītajiem darbiņiem ir ar ortodontiju saistītas lietas, bet tagad jau zinu, ka suns  pārkāpts un zobu noregulēšana – tāda astīte vien ir. Bērns, neraugoties uz visu pārciesto, no ārstiem nebaidās itin nemaz, atšķirībā no māsas, kurai nekas nekaiš. Varu teikt, ka tieši šobrīd uz to visu arī es atskatos kā uz piedzīvotu murdziņu, kam esmu tikusi pāri.

 

Par laimi, vīrs vismaz bija gluži racionāls. Brauca mazulim līdzi uz slimnīcu, runāja ar ārstiem par to, kas darāms, pilināja mazajam no šļircītes pieniņu, ko biju atslaukusi, cīnījās, lai ārsti neliek barošanas zondi, bet bērns sāktu pats ēst. Un izcīnīja.



Kad mazuļa situācija uzlabojās, vīrs vēl kādu laiku turpināja brīvprātīgā darbu, pēc izsaukuma dodoties uz slimnīcām, kur mammām nupat piedzimuši bērniņi ar šādām pašām problēmām. Nesa mūsu džekiņa bildes, rādīja un stāstīja, ka visu var un viss izdarāms. 

Vīrs patiešām šai smagajā darbā ir darījis ļoti daudz. Nevaru pat iedomāties, kā būtu bijis, ja viss tikai uz maniem pleciem gultos... Audzināt bērniņu ar šķeltni – tas tīri tehniski ir ļoti citādi, sākot no logopēdiskiem knifiem, kas jāņem vērā, beidzot ar rētiņas, smaganu masēšanu, īpašo barošanas metodiku, kamēr aukslējas vēl nav saoperētas.

Dēlam vēl aizvien ir invalīda apliecība. Es saņemu piemaksu ģimenes pabalstam, bet nekādas citas prioritātes neizmantoju – ne bezmaksas transportu, ne ko citu. Apliecība ir nobēdzināta kaut kur dziļi, dziļi, un nevienam pat teikuši neesam, ka mums tāda ir. Tas drīzāk ir tāds principa jautājums – ja reiz šī lieta ir labojama, tad izdarām un aizmirstam, bet “īpašo statusu” neizmantojam. 

Man nav bijis arī vēlmes pulcēties ar mammām, kurām arī ir bērniņi ar līdzīgām problēmām, lai gan tādas grupas pastāv. Drīzāk mani mierināja simtreizēja filmas “Gladiators” noskatīšanās, apturot kadru, kur redzams galvenā aktiera tuvplāns (izlasīju biogrāfijā, ka arī viņam esot iedzimta šķeltne). Pie sevis secināju – nu, tiešām smuks vecis! Manējais dēls arī tāds būs!

Bija periods, kad, satiekot kādā vidē svešus cilvēkus, es vēroju – vai viņi pamana, ka mans dēls ir citādāks. Ir bijuši cilvēki, kuri pavaicā – viņam nesen zobiņš izkritis vai kas tur ir? Dēlam šķeltnes vietā nav vēl izaudzis zobs – tas, visticamāk, būs jāimplantē kaut kad vēlāk. Kādu laiku vēl svešās vidēs taisnojos, stāstot mūsu stāstu un saņemot līdzjūtīgu skatienu pretī, līdz sapratu, ka tā sevi tikai moku. Pieliku tam punktu un vairs nedaru. Daudzi draugi, ko esmu no jauna iepazinusi pa šiem teju deviņiem gadiem, par to pat nenojauš, un tas laikam ir visdziedinošākais. 

Kad dēls sāka skolas gaitas, nācās skolotājai izstāstīt – jā, bija dēlam tāda problēma, tāpēc varbūt reizēm kādu vārdu viņš neizrunā tik perfekti, kā jūs gribētu, bet tā ir iedzimta lieta. Nekādu citu ierobežojumu nav! Skolotāja vienreiz pavaicāja: “Varbūt tomēr viņam vajag kādas atlaides dot, tomēr – visas pārciestās operācijas...” Uz to mēs kategoriski iebildām, nevajag nekādu īpašo attieksmi.

 




 

Latvijas vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv izdod izglītojošu žurnālu topošajiem un jaunajiem vecākiem "Mammām un Tētiem. Zīdainis". Tā mērķi sniegt izglītojošu, uz pētījumiem bāzētu informāciju par priekšnosacījumiem veselīgai grūtniecībai, par dzemdību norisi, pāra attiecību stiprināšanu laikā, kad ģimenē ienācis bērniņš, un drošu, pareizu jaundzimušā aprūpi.
Žurnāls bez maksas pieejams ārstu praksēs un dzemdniecības iestādēs.

Lejuplādēt PDF formātā
Atvērt lasīšanai online

 


1 Pievienot komentāru

Kategorijas