Bērnudārznieks konfliktē ar vienaudžiem. Kāpēc?

 07. decembris 2018 12:00 mammamuntetiem.lv Raksts  skatījumi: 136

Bērna pirmie trīs dzīves gadi ir posms, kurā visintensīvāk nobriest personība, tiek ielikti pamati emocionālajai veselībai arī tālākā perspektīvā. Tas ir laiks, kad vairums bērnu sāk apmeklēt pirmsskolas izglītības iestādi.



Foto: Shutterstock.com

Visas konfliktsituācijas ar bērniem ir jāpārrunā, pieaugušajam jāizmanto savas spējas verbalizēt redzēto


Bieži gadās situācijas, kad bērni bērnudārzā (vai tikpat labi rotaļnodarbībās) kādu iemeslu dēļ konfliktē, nesaprotas. Atbildes uz jautājumu, kāpēc tā notiek, meklē PEP mamma, dūla apmācībā Ilga Sirmele. 


Lai arī vecumā no pusotra līdz trim gadiem salīdzinoši reti gadās novērot ilgākas epizodes, kad līdzīga vecuma bērni draudzīgi kopā spēlējas ar vienām un tām pašām rotaļlietām, tomēr socializēšanās prasmju attīstībai bērnam ir vērtīgi būt kontaktā gan ar vecākiem, gan citiem pieaugušajiem, gan ar citiem bērniem, vērot citam citu darbībā. Pusotra gada vecumā vairumā gadījumu bērni cits citu neuzskata par rotaļu biedru, viņi neiejūtas otra vajadzībās; viņiem ne tikai nav izpratnes par saspēlēšanos ar vienaudzi, bet visbiežāk nav arī vēlēšanās kopīgi rotaļāties. Bērns var pagrūst otru, jo viņš ir stāvējis ceļā, un nepiedzīvot sajūtu, ka to darīt nav pieņemami, ka otram tas sāp. Tieši tāpēc ir tik svarīgi, lai klāt ir pieaugušais, kurš reaģē ar iejūtību gan pret to, kuru pagrūda, gan pret to, kurš pagrūda. 

 

Pusotra gada vecumā vairumā gadījumu bērni cits citu neuzskata par rotaļu biedru, viņi neiejūtas otra vajadzībās. Bērns var pagrūst otru, jo viņš ir stāvējis ceļā, un nepiedzīvot sajūtu, ka to darīt nav pieņemami, ka otram tas sāp.


Iejūtīgā attieksme ir ceļš uz empātijas attīstību, iejūtības audzināšanu, ceļš, kas noteikti nebūs īss. Mazuļi šajā vecumā vēl nav spējīgi iedziļināties otra cilvēka emocijās, vajadzībās, bet mācīt iejūtību visefektīvāk ir tad, ja paši esam iejūtīgi. 


Kāpēc mans bērns konfliktē?
Vecākiem, redzot sava bērna uzvedību, jo īpaši, ja tā neatbilst vispārpieņemtām normām, rodas jautājumi, kas var robežoties ar izmisumu – kāpēc mans bērns nedraudzējas, kāpēc viņš dara pāri citiem? Ko es kā vecāks varu darīt, lai to mainītu? Jāatceras, ka tieši iejūtība, iedziļināšanās sava bērna izjūtās un vajadzībās būs ceļš uz progresu, ceļš uz socializēšanos pieņemamā veidā. 


Bērnam savas intereses
Tik agrā vecumā kā pusotrs gads bērni cits citu fiziski aizskar, iesit, iekož, pagrūž, raugoties tikai un vienīgi caur savu vajadzību, vēlmju perspektīvu. Piemēram, mazais tieši šobrīd vēlas spēlēties ar rotaļlietu, kas ir citam bērnam. Viņš to ņem nost, izveidojas konflikts, kāds iesit, iekož, pagrūž. Bērns šajā vecumā vēl nesaprot, ka arī otrs jūt, ka arī otram var sāpēt, tāpēc šādi pāridarījumi nenotiek ar nolūku sāpināt otru. Tomēr tas nenozīmē, ka šāda rīcība būtu jāatstāj bez ievērības.

 

Ja mazais cilvēks jūtas slikti, jūtas nesaprasts, ja viņam kaut kas sāp, viņš savu slikto pašsajūtu var paust uz āru, netīši nodarot pāri citam, – grūžot dusmās, kožot, kliedzot, kniebjot, sitot.

 

Visas konfliktsituācijas ar bērniem ir jāpārrunā, pieaugušajam jāizmanto savas spējas verbalizēt redzēto, abiem iesaistītajiem bērniem izstāstot, kas tikko notika, ko gribēja viens, ko otrs, kā jutās viens, kā otrs. Jārod situācijai atrisinājums, esot iejūtīgam pret abām pusēm. Šo var īstenot kā vecāki, tā arī audzinātājs, kas tajā brīdī iesaistās konkrētā bērna audzināšanā. 


Bērna fiziskā labsajūta
Iemesli, kāpēc bērns dara pāri otram, var slēpties arī viņa tā brīža labsajūtā. Bērni savas sajūtas neslēpj, kā mēdzam to darīt mēs, pieaugušie. Ja mazais cilvēks jūtas slikti, jūtas nesaprasts, ja viņam kaut kas sāp (piemēram, zobu nākšanas laikā), viņš savu slikto pašsajūtu var paust uz āru, netīši nodarot pāri citam, – grūžot dusmās, kožot, kliedzot, kniebjot, sitot, un noteikti ir vēl citi veidi, kurus bērns var izmantot, lai izliktu uz āru to, kas iekšā sāp (fiziski vai emocionāli). Šādā situācijā atrast risinājumu nav tik viegli kā iepriekšējā, kas tika aprakstīta (pagrūšana, kad otrs bijis pa ceļam). Pieaugušajam ir jāvēro bērns, konkrētā situācija, jāsaprot iemesli, kas varētu veicināt agresijas veidošanos. 
 

Kaušanos noskatījies ģimenē?
Sabiedrībā tiek kultivēts uzskats, ka bērns dara pāri otram, jo to ir saskatījies, samācījies ģimenē. Jā un nē. Jā, vardarbība ģimenē var būt viens no iemesliem, taču ļoti bieži ģimenē fizisku sodu nav, tomēr bērns pret apkārtējiem ir agresīvs, kā tas ir iepriekš aprakstīts, un vecākiem jāmeklē cēlonis. Ja agresija parādās bērnudārzā, bērnam ir jāsaņem tūlītējs atbalsts no bērnudārzā strādājošajiem – tas gan var būt problemātiski, jo audzinātājām un auklītēm ir jābūt klātesošām daudziem bērniem vienlaikus. 
 

Lai palīdzētu bērnam un risinātu šo, pēc mūsu priekšstatiem, antisociālo uzvedību, pieaugušajiem ir jāvelta laiks, lai uzdotu sev jautājumus:

Vai bērnam kas sāp? Bērns var kost un sist otram, ja viņam sāp pašam. Tas nav ar nolūku nodarīt pāri, bet šī uzvedība nāk uz āru, jo mazais piedzīvo iekšējo stresu, kam pamatā ir slikta pašsajūta. 
Vai bērns otram dara pāri aizstāvoties? Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jābūt ļoti vērīgam. Ir jāvēro bērns, jāvēro situācijas, kurās viņš dara pāri citiem. Var gadīties situācijas, kad bērns sit, kož, kniebj, jo nezina citu veidu, kā pateikt – nedari man tā, man tas nepatīk. Var gadīties, ka bērns ir piedzīvojis, ka kādā situācijā, iekožot vienaudzim, viņš ir panācis, ka otrs bērns viņam neatņem mantu. Un šis veids bērnam ir gana drošs paņēmiens, kā pasargāt sevi un savas tajā brīdī aktuālās rotaļlietas, lai citi tās nenoņemtu. Šāda veida sevis aizstāvēšana, protams, nav akceptējama, tomēr ir jāiemācās situāciju izvērtēt bērna acīm. Kādi būtu citi veidi, kā viņš varētu sevi pasargāt? Ko var darīt pieaugušais, lai bērns justos pasargāts, drošībā, lai viņam nebūtu šādā veidā sevi jāaizstāv?

Vai bērns alkst pēc fiziska kontakta? Agrīnā vecumā bērnam joprojām tik ļoti ir nepieciešama mīļošanās, fizisks kontakts, pieskārieni, glāsti. Bieži gadās, ka bērni vajadzību pēc fiziskā kontakta neprot parādīt adekvātā veidā. Kāds var pielīst audzinātājai vai auklītei pie sāniem, kas būtu pat ļoti akceptējami, bet ir bērni, kas meklē kontaktu pie saviem vienaudžiem. Taču var gadīties, ka otrs bērns tajā brīdī nevēlas mīļoties, viņam tobrīd ir citas vajadzības. Rodas konflikts: viens cenšas par visām varītēm mīļoties, otrs – tikt vaļā no ciešā apskāviena. Pieaugušajam ir jāakceptē abu bērnu tā brīža sajūtas, jāsaprot, ka mīļošanās, lai cik laba tā ir, nevar tikt uzspiesta. Pieaugušais var piedāvāt samīļot to bērnu, kurš alkst fiziskā kontakta, izspēlēt mīļošanas spēli ar mīksto rotaļlietu, uzspēlēt pirkstiņspēles, kurās ir netiešs fiziskais kontakts.


Kā konflikta brīdī jūtas pieaugušais?
Lai kāds arī būtu iemesls bērna uzvedībai, ir vērts iedziļināties iemeslos, uzdot sev jautājumus – kā es justos šajā situācijā? Kādu palīdzību es labprāt saņemtu? 

Bērns, protams, nav pieaugušais, un viņš nedomā un nejūtas kā pieaugušais. Tomēr caur šiem jautājumiem sev mēs varam iejusties bērnā. Bērns, kura vajadzības tiks sadzirdētas, saredzētas, jutīsies pārliecinātāks, drošāks, un viņa vajadzība aizstāvēties, darot pāri otram, zaudēs intensitāti. Bērns ar pieaugušā palīdzību ar laiku var apgūt citus veidus, kā sevi aizstāvēt, kā risināt konfliktsituācijas. Tomēr svarīgi ir atcerēties, ka kaut ko jaunu apgūt bērns būs spējīgs tikai tad, kad jutīsies saprasts.

 

 

 

 


Latvijas vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv izdod izglītojošu žurnālu "Mammām un Tētiem. Bērnudārznieks". Tā mērķis uzlabot vecāku zināšanas par bērna vecumposma īpatnībām no 1,5 līdz 6 gadu vecumam, bērnu audzināšanu un disciplinēšanu bez vardarbīgām metodēm un emocionālo audzināšanu, bērnam piemērotu uzturu un sporta aktivitātēm, kā arī veicināt bērnu traumu samazināšanos.

Lejuplādēt PDF formātā
Atvērt lasīšanai online



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas