Kā veicināt bērna neatkarību jau mazotnē

Mēs varam paveikt dažas īpašas lietas un realizēt dažas idejas, lai saviem bērniem palīdzētu iegūt iekšēju drošības, uzticēšanās un neatkarības izjūtu.

 

Ja bērns (neatkarīgi no viņa vecuma) spēj kaut ko izdarīt pats, tomēr to dara nedaudz ilgāk, esiet pacietīgs un iedrošiniet, nevis dariet viņa vietā.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Ja bērns (neatkarīgi no viņa vecuma) spēj kaut ko izdarīt pats, tomēr to dara nedaudz ilgāk, esiet pacietīgs un iedrošiniet, nevis dariet viņa vietā.

Vecākiem, ar kuriem strādāju, es vienmēr vaicāju, vai viņi apzināti izvēlētos savā bērnā ieraudzīt kādu no šīm īpašībām:

• nedrošība;

• nemiers;

• zems pašvērtējums.

 

Kā jau varējāt gaidīt, atbilde vienmēr ir noliedzoša, jo neviens no mums nevēlas, lai viņa bērnam piemistu šīs īpašības. Tomēr mūsu labāko nodomu neparedzētu seku rezultāts ir bērni, kuri ik dienas sadzīvo ar šīm trim īpašībām. Mēs varam paveikt dažas īpašas lietas un realizēt dažas idejas, lai viņiem palīdzētu iegūt iekšēju drošības, uzticēšanās un neatkarības izjūtu.

 

Šajā rakstā ietvertā informācija:

1. Drošības izjūtai ir divi avoti: uzticēšanās vecākiem un uzticēšanās sev.

2. Mazuļa aizsardzības un drošības attālināta nodrošināšana.

3. Lielāka mazuļa aizsardzības un drošības attālināta nodrošināšana.

4. Ļaujiet viņiem kaut ko izdarīt pašiem.

5. Radiet varas un kontroles ilūziju.

6. Gādājiet par bērna drošību un radiet iespējas neatkarīgām izvēlēm.

7. Aplūkojiet to no bērna perspektīvas.

8. Neatkarības mācība labākajā gadījumā ir sarežģīta, ja bērni nejūtas droši un aizsargāti bez jums.

9. Ko jūs audzināt? 

 

 

1. Drošības izjūtai ir divi avoti: uzticēšanās vecākiem un uzticēšanās sev.

Ir viegli paļauties uz nepatiesu priekšstatu, proti, to, ka 100% mūsu mazuļu drošības izjūtas veido ikmirkļa aprūpe. Patiesībā ir svarīgi bērniem iemācīt to, ka uz grīdas viņi ir tikpat droši un aizsargāti kā mūsu rokās. Ja mēs ievērojami ilgāku laiku turam bērnus rokās un nekavējoties aprūpējam katrā satraukuma brīdī, šī sajūta tiek netieši pastiprināta: es esmu drošībā un aizsardzībā tikai vecāku rokās. Jā, mēs gribam, lai viņi zina, ka mēs pastāvīgi gādājam par viņu drošību, tomēr arī vēlamies, lai bērns justos droši neatkarīgi no mums.

2. Mazuļa aizsardzības un drošības attālināta nodrošināšana.

Ja jūs zināt, ka mazuļa vajadzības ir apmierinātas, varat viņam ļaut kādu laiku parotaļāties neatkarīgi. Tas var būt ēšanas, sēdēšanas vai rāpošanas laiks. Kamēr vieta, kurā atrodas mazulis, ir droša, varat aiziet uz dažām minūtēm un ļaut viņam parotaļāties. Izejiet no istabas uz vienu vai divām minūtēm, tad atgriezieties. Pasmaidiet un sāciet entuziasma pilnu sarunu ar viņu. Ja atgriežaties smaidot, jūsu sejas izteiksme un tonis vēsta: “Ar tevi viss ir kārtībā, un es vienmēr atgriezīšos!”

3. Mazuļa aizsardzības un drošības attālināta nodrošināšana.

Agrīnajā bērnībā neatkarības mācīšana notiek, pieņemot faktu, ka bērns kāps, skries, kritīs, trakos un pētīs. Tādēļ daži vecāki vēlas uzkavēties bērna tuvumā, viņu aizsargāt un darīt lietas viņa vietā. Nestāviet viņam blakus, bet ļaujiet nokrist. Reaģējiet mierīgi un ar mierinošu smaidu. Ja mēs steidzamies pie viņa ar panikas izteiksmi sejā, tad parādām, ka viņam draud briesmas. Ja reaģējam mierīgi un ar mierinošu smaidu, tad parādam, “Es zinu, ka ar tevi viss ir kārtībā. Mēģināsim vēlreiz!”

4. Ļaujiet viņiem kaut ko izdarīt pašiem.

Ja bērns (neatkarīgi no viņa vecuma) spēj kaut ko izdarīt pats, tomēr to dara nedaudz ilgāk, esiet pacietīgs un iedrošiniet, nevis dariet viņa vietā. Protams, ne vienmēr tam ir laiks. Acīmredzot dažreiz ir vienkārši jāiziet pa durvīm. Ja tomēr neizejat pa durvīm, tad noteikti rotaļu laikā iekļaujiet modelēšanu un jaunu prasmju apgūšanu.

5. Radiet varas un kontroles ilūziju.

Piešķirot bērnam iespēju pieņemt dienas lēmumus, vienmēr rodas pretējs efekts. Tā nav patstāvības mācīšana, bet tādējādi bērnam tiek ļauts pārvaldīt māju. Tā vietā radiet viņam kontroles ilūziju, ļaujot pieņemt šķietami svarīgus lēmumus. Vienmēr sniedziet viņam iespēju izvēlēties kādu no divām lietām, ar ko esat mierā jūs paši. Piemērs: “Vai tu vēlies vannu ar vai bez burbuļiem?” Viņš nevar ietekmēt to, vai vannošanās notiks, bet jutīsies šķietamu neatkarīgs, izlemjot vannošanās laikā notiekošo.

6. Gādājiet par bērna drošību un radiet iespējas neatkarīgām izvēlēm.

Ja pastāvīgi raizēsieties, ka bērns mājās gūs kādu traumu, jo jums visur nav nodrošināta bērnu aizsardzība, tas ierobežos bērna spēju domāt un rīkoties neatkarīgi. Ja zināt, ka bērna vide ir droša, tas jūs atbrīvo, jūs vairs viņam it visur nervozi nesekojat, un viņš var netraucēti izpētīt apkārtni. Šajā drošajā vidē varat atstāt dažas no bērna iecienītākajām aktivitātēm, kur tās ir viegli sasniedzamas. Puzles, grāmatas, klucīši un mīkstās rotaļlietas ir labas lietas, ko glabāt zemākā vietā. Virtuvē varat izmantot skapīti, kas nav aizslēgts un kurā ir daži bērna trauki. Kad ir pienācis laiks uzkodām vai maltītei, viņš bez palīdzības var izvēlēties, kuru trauku izmantot.

7. Aplūkojiet to no bērna perspektīvas.

Es mācos uzticēties sava ķermeņa fiziskajām iespējām un ierobežojumiem, izpētot, nevis tad, ja man stāv blakus. Es mācos, kas ir smaguma spēks, ja vecāki man ļauj nokrist. Es mācos, ka nokrist nav pārāk sāpīgi, ja vecāki mani uzlūko ar smaidu, nevis pārspīlētu reakciju. Es mācos, ka droši varu mēģināt ko jaunu, ja vecāki mani iedrošina to darīt, nevis neatļauj, sakot “nē”, vai izdara to manā vietā. Es mācos, ka esmu drošībā, ja vecāki man ļauj pašam izklaidēties. Šādi es mācos, ka esmu drošībā/mīlēts/aizsargāts ar vai bez vecākiem.

8. Neatkarības mācība labākajā gadījumā ir sarežģīta, ja bērni nejūtas droši un aizsargāti bez jums.

Pamatdoma ir tā, ka personīgās drošības izjūta nenāk no vecākiem, kuri drošību nodrošina tieši. Personīgās drošības un aizsardzības izjūta nāk no vecākiem, kuri bērnus māca uzticēties sev pašiem. Tiklīdz viņi jūtas droši kopā ar jums un bez jums, jūs ieraugāt sava mazuļa izpētes, zinātkāres un uzticības garu.

9. Ko jūs audzināt?

Veltiet laiku savas audzināšanas motīvu izpētīšanai. Kad esam tuvumā un pārmērīgi aizsargājam bērnus, vai to darām tāpēc, ka patiesi baidāmies par viņu drošību? Varbūt tāpēc, ka baidāmies, ko nodomās vai teiks citi vecāki? Bieži vien mums ir aplami uzskati, kas izklausās šādi: “Ja es nebūšu pietiekami piesardzīga un pastāvīgi noraizējusies par savu bērnu, mani uzskatīs par sliktu vecāku.” Aicinu visus vecākus, ar kuriem strādāju, uzdot sev jautājumu, vai šis apgalvojums ir pamatots. Atkāpjoties no šī nepatiesā uzskata, vecāki jutīs, ka viņiem ir tiesības atbrīvoties no grožiem un iemūžināt neatkarību, nevis trauksmi.

 

Avots: Pampers.com