Jau 40 gadus kopā priekos un bēdās. Guntas un Ojāra stāsts

 27. novembris 2018 13:00 Ieva Jātniece, mammamuntetiem.lv Intervija  skatījumi: 668

Guntai un Ojāram Sausiņiem šī ir otrā laulība, taču ļoti izdevusies - pāris šogad decembrī svinēs 40 gadu kāzu jubileju. Par abiem kopā viņiem ir četri bērni, septiņi mazbērni un divi mazmazbērni. 

 




"Mammamuntetiem.lv" ar Guntu un Ojāru iepazinās mūsu rīkotā festivāla "Zelta ritmi" brīvdabas fotostudijā, ko, godinot laulātos pārus, rīkoja valsts iniciatīva Latvijas Goda ģimenes gads. Lai iedvesmotu jaunās ģimenes, kas savu kopīgo ceļu tik nesen uzsākušas, aicinājām senioru pāri uz interviju. 

 

Vizītkarte:

Kopā: jau 40 gadus
Bērni: Kaspars, Ilze, Raimonds un Māris
Mazbērni: Luīze Elizabete (17), Dāvids (10), Lukass Krists (9) un Nora Emīlija (9) , Daniels (8), Eiriks (7), Lea Kadrija (4)
Mazmazbērni: Adrians (1 gads un 5 mēneši) un Gabriels (5 mēneši)

 

Kā jūs abi satikāties?
Gunta: Mums abiem aiz muguras jau bija viena izjukusi laulība un mēs abi bijām palikuši vieni ar maziem bērniem. Man bija gadu vecs dēliņš, savukārt Ojāram bija četrus gadus vecs dēls ar īpašajām vajadzībām. Ojāra bijušajai sievai bija veselības problēmas un viņa nespēja parūpēties arī par dēlu. Viņa bija vēlējusies puiku atdot pansionātā, bet Ojārs tam nepiekrita. Puika kādu laiku dzīvoja pie vecmāmiņas, ko Ojārs pārdzīvoja.  
Man jāsaka liels paldies slavenajam dakterim Zālītim. Neilgi pirms satiku Ojāru, biju aizgājusi uz Zālīša lekciju un uz mani lielu iespaidu atstāja viņa sacītie vārdi: sieviete viena nevar dēlu uzaudzināt par pilnvērtīgu vīrieti. 
Ojārs: Man bija bērns un Guntai bija, mēs viens otru sapratām. Gunta ir ļoti jauka un patīkama, ļoti atsaucīgs un izpalīdzīgs cilvēks. Tāpēc domāju, kāpēc nesamest mums kauliņus kopā? 
Gunta: Kad iepazināmies, Ojārs no manis neatkāpās, laikam redzēja, ka tikšu ar visu galā. Tai pat gadā apprecējāmies. Es Ojāram palīdzēju dēlu auklēt, vēlāk mums pašiem atnāca vēl dēls un meita. Tā mēs cīnījāmies, lai visus četrus izaudzinātu. 

 


Gunta un Ojārs savā kāzu dienā.



Cik ilgi jau esat kopā?
Gunta
: 30. decembrī būs četrdesmit gadi.

Pieņemu, ka daudzas sievietes būtu nobijušās uzzinot, ka vīrietim ir bērns ar īpašajām vajadzībām. Jūs palikāt un rūpējāties par Ojāra dēlu.
Gunta
: Man tobrīd bija 21 gads. Un tai vecumā jau dažādām diagnozēm nepievērš pārāk lielu vērību. To jau arī neviens neafišēja, ka puikam ir īpašas vajadzības. Tikai, kad puika aizvedu uz pārbaudēm, ārsts nesaprata, ka neesmu viņa mamma un sacīja: “Es taču jums teicu, ka viņš jāved uz Ainažiem, jūs netiksiet galā!” Bet tad jau bija par vēlu (smejas). 
Puikam bija dzemdību trauma: viņš dzemdībās bija smacis, skābekļa trūkums radīja bojājumus smadzenēs, kas vēlāk izpaudās kā garīga atpalicība. Kad ar Ojāru satikāmies, dēlēnam bija četri ar pusi gadi. Tobrīd viņš pats nevarēja ne saģērbties, ne paēst. Ļoti daudz ar viņu bija jāstrādā. Daudz darīja vīrs, bet daudz bija arī uz maniem pleciem. Daudz dēla attīstībā ir ieguldīts – viņš lasa grāmatas, žurnālus. Zināšanās par putniem un dzīvniekiem, kas viņam ļoti patīk, mani viņš noteikti pārspēj. Diemžēl viņš nespēj patstāvīgi dzīvot, par sevi parūpēties. Viņš nesaprot naudas vērtību, tai pat dienā, kad atnes pensiju, viņš to iztērē. Tāpat nesaprot, ka nepieciešams mazgāties, ka jādzen bārda vai jānogriež mati, viņam ir vajadzīgs kāds, kas liek to izdarīt. 28 gadus dēls dzīvoja ar mums, bet tagad ir pansionātā Ezerkrastos. Mēs paliekam arvien vecāki un vairs nespējām parūpēties. Cilvēki ar šādām diagnozēm mājās nes atkritumus, jo viņiem šķiet, ka tajos ir kaut kas vērtīgs, kas nākotnē noderēs. Un ja tu izmet vienu maisu laukā, otrā dienā viņš atnes citu vietā. Dēls atteicās arī zāles dzert, atteicās no ēdiena un cauru dienu kaut kur klaiņoja. Mēs domājām: kad pavisam vairs nespēsim, kas tad notiks ar viņu? Labāk pansionāts, nekā, ja dēls paliek uz ielas. Mēs viņu regulāri apciemojam, svētkos un brīvdienās paņemam pie sevis. Tā ir mūsu stāsta bēdīgākā puse. Bet bijis arī ļoti daudz jauka – bērni dzima un auga, mēs daudz braucām uz teātriem un koncertiem. Daudz bērnus vedām ekskursijās. Aiz Tūjas, kur pie jūras lielie akmeņi, mēs pat nedēļu visi esam dzīvojuši teltīs. Un bērni visu ko piedzīvoja – gan negaisus, gan jauku laiku. Tagad priecājamies par septiņiem mazbērniem un diviem mazmazbērniem. 

 

Esmu augusi ar audžutēva un zinu, cik tas var būt briesmīgi. Bērnībā daudz esmu cietusi. Tāpēc man bija svarīgi, lai arī vīrietim būtu bērns, jo pieņēmu, ka, būdami līdzīgās situācijās, mēs viens otru sapratīsim.

 

Kā jums bija pieņemt vienam otra bērnu?
Gunta
: Man horoskopā rakstīts, ka bērni ir mana misija. Piecpadsmit gados teicu, ka bērnu man nebūs un ka svešus arī neauklēšu (smejas)! Bet sanāca, ka man ir tieši tas, ko visvairāk negribēju! Četri bērni ir izaudzināti un tagad esmu auklīte svešiem bērniem. Viss, kas saistīts ar bērniem, izrādījās esam ļoti jauki. 
Ojārs: Jā, bērni Guntai līp klāt. Man gan arī. Mums abiem bērni patīk, mums nebija nekādu problēmu pieņemt vienam otra bērnu. 
Gunta: Es pati esmu augusi ar audžutēva un zinu, cik tas var būt briesmīgi. Bērnībā daudz esmu cietusi. Kad domāju par jaunas ģimenes dibināšanu, man bija svarīgi, lai arī vīrietim būtu bērns, jo pieņēmu, ka, būdami līdzīgās situācijās, mēs viens otru sapratīsim. Manuprāt, reti kurš vīrietis spēj pieņemt svešu bērnu, jo ir greizsirdība, ka sieviete pirms viņa ir bijusi kopā ar citu. Vīrietis sievieti mīlēs, bet vai viņš spēs iemīlēt arī bērnu? Bet, ja viņš bērnu nevarēs iemīlēt, tad ģimenes dzīve neizdosies. Šajā jautājumā kompromisi nav iespējami, jo katram vecākam savs bērns ir dārgs.
Kad Ojārs pirmoreiz atnāca ciemos, mans dēls uzreiz viņu pieņēma: stiepa pretim rociņas un smaidīja. Viņam tolaik bija tikai gadiņš un viņš parasti no vīriešiem baidījās: ja kāds nāca tuvāk, uzreiz sāka bļaut. Tas, ka viņiem uzreiz izveidojās kontakts, mūsu attiecībās noteikti savu lomu spēlēja. Jo man bija jādomā ne tikai par to, ko vēlos es, bet arī, lai dēlam būtu labi.


Visi bērni jau klāt: Kaspars, Ilze, Raimonds un Māris.

 

Kurš no jums ģimenē ir stūrmanis?
Gunta
: Mums tāda viena stūrmaņa nav, mēs abi stūrējam. 
Ojārs: Varētu pat teikt tā – ārēji abi piekāpjamies, bet tāpat darām pa savam (smejas). 
Agrāk daudz par dažādiem sīkumiem kašķējāmies. Tagad cenšos asumus nolīdzināt. Jo kādam jau ir jāpiekrīt. Esmu par Guntu vecāks, tad nu man tas jādara.
Gunta: Lai arī strīdējušies esam, mēs tomēr viens pret otru vienmēr esam bijuši arī ļoti izpalīdzīgi. Vienīgais, par ko man nedaudz skumji: tagad auklējot svešus bērniņus, esmu nonākusi pie atziņas, ka pārāk maz laika un mīlestības esmu bērniem iedevusi. Šodien vecāki vairāk apčubina savus bērnus. Mums tam nebija laika, mēs ļoti daudz strādājām. Un tad ir tā, ka visu to mīlestību, ko neesmu varējusi iedot saviem bērniem, atdodu  auklējamiem bērniņiem. 

 

Uzaugu ļoti trūcīgos apstākļos un vēlējos, lai mani bērni neciestu no tā, ka viņu ir daudz. Vēlējos, lai mūsu bērniem dažādas iespējas būtu pieejamas.

 

Arī šodien daudzi vecāki sev pārmet, ka par daudz strādā un par maz laika velta bērniem.
Gunta
: Tā ir, bet mēs domājām, kā bez pamatdarba vēl papildus naudiņu nopelnīt. Es pati uzaugu ļoti trūcīgos apstākļos un vēlējos, lai mani bērni neciestu no tā, ka viņu ir daudz. Vēlējos, lai mūsu bērniem dažādas iespējas būtu pieejamas. Tāpēc, kamēr es vakaros gatavoju vakariņas, vīrs auda lakatus. 
Ojārs: Es biju elektriķis, pa dienu nostrādāju Piena kombinātā, bet vakaros, mājās pārnācis, audu. Bērni jau gan turpat blakus man bija, palīdzēju mācībās. 
Adīšanu un aušanu apguvu laikā, kad vēl biju puika. Slimoju ar meningītu un tad mamma teica: ko tu sēdi, labāk adi zeķes! Vecmāte ierādīja man kā adīšanu, tā aušanu. 
Pa vakaru varēju vienu, divus lakatus uzaust. Kad parādījās gadatirgi, braucām visa ģimene pa tiem. Reizēm nenopelnījām ne kapeikas, bet reizēm pat tūkstošs rubļus nopelnījām. Divos gados varējām žigulim sakrāt. Joprojām adu. Džemperus bērniem sievai, sev. Joprojām Brīvdabas muzeja rīkotajos amatnieku tirgos piedalos. Ojārs Rubenis reiz brīnījās: tev tāda lāča ķepa, kā tu tik mazas zeķītes vari uzadīt! 
Gunta: Kad visi savulaik braucām pa gadatirgiem, bērniem tā bija liela izklaide, jo viņi varēja dabūt našķus, kuru ikdienā nebija. Tas laiks pagāja rūpēs par bērniem, tagad mums ir rūpes vienam par otru. Jo bērniem ir sava dzīve. Mums prieks, kad viņi atved mazbērnus, tad atkal mēģinām viņiem visu ko parādīt, ar viņiem doties kopīgās ekspedīcijās. 
Ar bērniem regulāri sazvanāmies. Jo kas ir svarīgākais? Tas, ka ģimene rada aizmugures izjūtu. Bērni dzīvo savu dzīvi un tā tam jābūt, bet tu zini: ja būs kādas grūtības vai nepieciešamība, tu varēsi viņiem piezvanīt un viņi tev palīdzēs. Bet patīkamākais ir tas, ka laikā, kad bērni ir aizgājuši, tev blakus ir otrs cilvēks, ar kuru vari rēķināties. Ja tev būs grūti, otrs palīdzēs. Tas ir ļoti svarīgi šajos gados. Tāpat ļoti svarīgi ir tas, ka ir ar ko parunāties, padalīties emocijās un iespaidos. Tu neesi viens pats. Tie vecie cilvēki, kuriem neviena nav, pārdzīvo briesmīgu vientulības izjūtu. Jo tu nevari prasīt, lai bērni tev katru dienu zvanītu vai nemitīgi pie tevis skrietu, viņiem ir savas rūpes un viņiem ir jāgādā par saviem bērniem. Tāpēc ir jānovērtē tas, ka blakus ir otrs cilvēks. Un labi, ja tas ir cilvēks, ar kuru ilgi esi bijis kopā, ar kuru esat bērnus izaudzinājuši – tātad ir daudz kopīgā, kas saista un ko patīkami atcerēties. 

 


Desmit gadu kāzu jubilejā.

 

Kā attiecības saglabāt tādas, lai brīdī, kad bērni aiziet savā dzīvē, nebūtu jāattopas, ka blakus dzīvo svešinieks?
Ojārs
: Svarīgi nedarīt otram to, kas pašam nepatīk, jo tas var atspēlēties. Nedrīkst melot. Tas aizved purvā. Jo visi meli ar laiku atklājas. Godīgi dzīvot ir daudz vieglāk. 
Gunta: Ir otram jāpiekāpjas, reizēm jāpaklusē. Nelaime attiecībās parasti ir tā, ka neviens negrib piekāpties, katrs grib būt galvenais. Bet kaut kā kompromisi ir jāatrod. Bet vēl ļoti svarīgi ir atrast kopīgus hobijus. Mums vienmēr ir paticis kaut kur aizbraukt, kaut ko redzēt. Ir jābūt kaut kam, kas pāri saista, lai nav tikai ikdiena un mājās sēdēšana. Vēl svarīgi ir arī sekot līdzi laikam un neiestagnēt. Arī jaunu tehnoloģiju apgūšana palīdz nenovecot. 

 

Tie vecie cilvēki, kuriem neviena nav, pārdzīvo briesmīgu vientulības izjūtu. Jo tu nevari prasīt, lai bērni tev katru dienu zvanītu vai nemitīgi pie tevis skrietu, viņiem ir savas rūpes un viņiem ir jāgādā par saviem bērniem.

 

Kas ir bijis jūsu attiecību lielākais pārbaudījums?
Ojārs
: Slims bērns – viņš mokās, mēs mokamies. Nezinu, vai tas ir tā vērts, ka šodien medicīna glābj visus.
Gunta: Bet ne cilvēkam to vērtēt. Acīmredzot, arī vecākajam bērnam ir sava misija. 
Man grūtākais brīdis bija laiks, kad meita pirms gadiem aizbrauca strādāt uz Norvēģiju, jo Latvijā darbu nevarēja atrast. Līgums bija uz gadu. Tomēr, kad meita aizbrauca, likās, ka gabals no sirds ir izrauts: jutu, ka viņa Latvijā uz dzīvošanu vairs neatgriezīsies. Un tā arī notika. Kādus trīs gadus to ļoti pārdzīvoju. 

Meita neatgriezās, jo Norvēģijā iekārtojās un nodibināja ģimeni?
Gunta
: Jā, diemžēl laulība bija neveiksmīga, meita pēc laika izšķīrās. Viņa bija precējusies ar arābu un kultūras atšķirības izrādījās nepārvaramas. Arābiem, tiklīdz sieviete kļūst par sievu, viņu acīs vairs nav nekas – viņām simtprocentīgi jāpakļaujas vīram. Meita tā dzīvot nespēja. Labi, ka viss beidzās mierīgi un meitai neviens nenodarīja pāri. Tagad viņa ir laimīgi precējusies otrreiz– ar latvieti, savu pirmo mīlestību. Viņš pārcēlās pie meitas uz Norvēģiju. Meita strādā bērnudārzā, ir pedagogs bērniem ar īpašajām vajadzībām. 
Kad atbrauc mazbērni no Norvēģijas, tad ar Ojāru domājam, kur brauksim, kādās ekspedīcijās visi iesim. Par bērniem un mazbērniem mums liels prieks.

Jūsu attiecībās ir bijis posms, kad esat centušies viens otru pārveidot?
Ojārs
: Nu ko tu vari pārveidot! Neko!
Gunta: Pavisam konkrēts piemērs – Ojāram patīk romantisks sievietes tēls, bet es neesmu romantiska, esmu sportiska. Un mani nevar pārtaisīt par to, kas es neesmu. 
Ojārs: Kā ir, tā vienkārši ir jādzīvo. Domā, kāds cits cilvēks būs labāks? Nebūs! Mēs pa šiem gadiem esam pieraduši viens pie otra, tas ir galvenais. Un ar gadiem esam arī kļuvuši līdzīgi viens otram.
Gunta: Mēs viens otru saprotam no pusvārda. Ojārs man saka: “Es pēc tā vien, kā tu ienāc mājās, sasprotu, vai ar tevi šodien varēs runāt vai nē...” (smejas). Nē, nē, neko nevajag censties pārveidot. Labāk uz visu skatīties ar humoru un novērtēt, ka otrs ir blakus.

 

Foto: Agris Semēvics un no privātā arhīva.

 

Par Latvijas Goda ģimenes gadu
Atzīmējot Latvijas valsts simtgadi, 2018. gads izsludināts par Goda ģimenes gadu. Gada moto: „Laiks bērniem! Latvija ceļā uz ģimenei draudzīgāko sabiedrību”. Latvijas Goda ģimenes gadā ir plānoti daudzveidīgi pasākumi, lai pateiktu paldies un godinātu ģimenes, kurās jau aug bērni, kā arī ir iecerētas aktivitātes, kas veicinātu sabiedrības izpratni par nepieciešamību kļūt par ģimenei ar bērniem draudzīgāku sabiedrību. Latvijas nākotne ir tiešā veidā atkarīga no tās bērniem, tāpēc ne tikai vārdos, bet arī darbos jāapliecina – laiks bērniem! Vairāk informācijas: https://www.laiksberniem.lv, Facebook.com/GodaGimenesGads, Instagram/GodaGimenesGads.
Atbildīga institūcija par Latvijas Goda ģimenes gada aktivitāšu īstenošanu – Valsts reģionālās attīstības aģentūra.

 

 

 

 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas