Grāmatas "Norakstītie" autore: vidusskolu pabeidzu 40 gadu vecumā

Par Ilgu Raščevsku plašāka sabiedrība, tai skaitā arī es, uzzināja pirms dažiem gadiem, kad iznāca viņas romāns “Norakstītie”. Grāmatas pelēko vāku rotāja izteiksmīgs vārds - “pofig”. Kaut ko tik spēcīgu un vienlaikus grūtu sen nebiju lasījusi. Kad vēlējos Ilgu uzrunāt intervijai, man par viņu teica – kautrīga un klusa būtne, viņa jāmīl, jālolo un jāpierunā. Taču Ilga intervijai piekrita uzreiz. Kādam Latvijas simtgades svinību kulminācijā jārunā par norakstītajiem. Un tomēr arī par cerību. 

Jau pieminētā grāmata "Norakstītie" ir ilggadējās sociālās un bērnu invalīdu aprūpētājas, mammas un audžumammas Ilgas Raščevskas debijas romāns, kas iznāca 2016. gadā izdevniecības “Zvaigzne ABC” paspārnē. Romāns ir ārkārtīgi skaudrs tās Latvijas iedzīvotāju daļas atspoguļojums, kam nav paveicies. Par šo sabiedrības daļu autore saka – norakstītie. Tajā pašā laikā romānā izskan cerība, ka ar lielu gribasspēku tomēr ir iespējams kaut ko mainīt.

Pirms kāda laika Ilga intervijā “Latvijas Radio 3”, runājot par to, cik no aprakstītā ir pieredzēts, atbildēja: "Viss! Ne tikai darbā - arī dzīvē. Laikam jau īstā motivācija uzrakstīt grāmatu bija tā, ka par daudz visa kā bija sakrājies. Jo visbiežāk ir tā: tu sāc runāt ar kādu, bet neviens jau tā īsti tevī neklausās. Tāpēc gribējās pateikt skaļi. Ir cilvēki, kas to nezina - bet ir likteņi, kuros nav bijis nekāda veiksmes stāsta - tikai pāreja no vienas sistēmas uz otru, un tā bija smaga pāreja, kas izpostīja ļoti daudzu cilvēku dzīves. Vismaz divas trešdaļas cilvēku nezina, ko nozīmē Latvijas slavenais "veiksmes stāsts" vai treknie gadi. Bet viens nu gan - šodienas jaunieši ir brīnums, lai arī ko par viņiem saka. Viņi saprot lietas, kuras mēs, pārējie, iemācāmies ap 40." Skaitlis četrdesmit Ilgas dzīvē ir zīmīgs – tas ir vecums, kad viņa mainīja savu dzīvi - pabeidza vidusskolu un iestājās augstskolā. 

Vizītkarte:
Ilga Raščevska, dzimusi Latgalē, tagad dzīvo Pierīgā, strādā Rīgā Krīzes centrā.
Bērni: no pirmās laulības dēls Juris (36 gadi);
no otrās laulības 3 meitas - Aija (34 gadi), Aiva (33 gadi), Veronika (24 gadi) un dēls Harijs (19 gadi);
2 audžubērni: Pēteris un Mārtiņš, nu jau 26 un 21 gadu veci.

Mēs ikviens nākam no savas bērnības. Kāda ir Jūsējā?
Bērnība bija brīnišķīga. Patiešām brīnišķīga. Es esmu dzimusi un augusi Latgalē. Starp Nagļiem un Viļāniem ir neliels miestiņš Skujaunieki. Tur līdz 4. klasei augu pie vecvecākiem. Man bija ļoti, ļoti labi vecvecāki. Vecmamma lasīja priekšā pasakas, viņa zināja teikas, zināja katrai puķītei nosaukumu. Vectēvs man četros gados mācīja vācu valodas pamatus, jo pats tos bija apguvis vācu leģionā. Mammas brālis sešu gadu vecumā iemācīja spēlēt šahu. Un zolīti, jo viņiem citādi nebija trešā spēlētāja (smejas). Es četru gadu vecumā iemācījos lasīt. Vecmammai bija ļoti skaists dāliju dārzs. Viņa man iemācīja, ka viss ir dzīvs. Ne tikai ikviens augs, bet arī saule, diena. Ka zeme dod siltumu un spēku. Skujaunieku pamatskolā izmācījos trīs klasītes. Tur mums bija divas apvienotās klases. Tas bija brīnišķīgs laiks. Ja tā visa nebūtu, iespējams arī manis nebūtu.

Izklausās, ka jums ir ielikti stipri pamati. Kas notika pēc tam?
Tad mamma mani paņēma pie sevis. Un tad arī bērnība beidzās. Patiešām beidzās. 

Kas notika?
Kas var notikt, ja māte dzer? Mammai mani vajadzēja, jo dzima mazās pusmāsas. Vajadzēja kādu, kas viņas pieskata. Septītajā klasē es tiku atpakaļ pie vecvecākiem, jo biju piedzīvojusi mikro insultu, kā dēļ man bija paralizēta labā roka. Es domāju, ka tas bija stresa dēļ. Tomēr astoto klasi pabeidzu un iestājos tehnikumā – mācījos gatavot ēst. Visi bija izsprieduši, ka tas ir tas, kas man vajadzīgs. Tehnikumā nomācījos vien mēnesi. Sapratu, ka man tomēr ir jāsāk strādāt, citādāk es neizdzīvošu. Sāku strādāt vietējā saimniecībā. Un tad notika tas, kas parasti notiek ar meitēnu, kas audzis savvaļā – septiņpadsmit gadu vecumā es aizgāju dzīvot pie puiša. Bet šīs attiecības nebija veiksmīgas, drīz vien ar dēlu uz rokām muku atpakaļ pie vecvecākiem. Lai arī viņi ļoti palīdzēja, man vienalga vajadzēja turpināt strādāt. Drīz vien satiku otro vīru, ar ko mums kopīgi četri bērni. Bet jāteic, ka otrās attiecības arī nebija pārāk izdevušās. Cilvēks, kurš pats nācis no alkoholiķu vides, citu nepazīst. Un uz būdiņu prinči nenāk. Sievietei, kura cīnās par izdzīvošanu, tuvējā apkārtnē ir tikai tik izvēļu, cik to ir. Atceroties savu pieredzi, es savām meitām patēvu nenovēlēju. No otrā vīra izšķīros, kad atnācu uz Rīgu. Un tas bija vien pirms sešiem gadiem.  

Drīz vien satiku otro vīru, ar ko mums kopīgi četri bērni. Bet jāteic, ka otrās attiecības arī nebija pārāk izdevušās. Cilvēks, kurš pats nācis no alkoholiķu vides, citu nepazīst. Un uz būdiņu prinči nenāk.

Izklausās pēc īsta brieduma lēmuma. 
Jā, tas tiešām bija nopietns lēmums. Līdzīgi kā apziņa, ka ņemšu audžubērnus. Un to es sapratu, kad sāku strādāt Cesvaines internātskolā. Pirmo audžubērnu Mārtiņu paņēmu no turienes. Es Cesvaines internātskolā nostrādāju ļoti īsu laiku. Iestādes direktore, un ne tikai viņa, man teica, lai bērnu neņemu, jo man būšot par grūtu - es visu laižot caur sevi ļoti emocionāli. Paņēmu piecpadsmitgadīgu puisi, kurš vispār ne ar vienu nerunāja. 

Kā jums pietika drosmes tādam solim?
Kāda tur drosme. Es biju vienīgais cilvēks, ar ko viņš sāka runāt. Un, kad viņš to sāka, tad runāja daudz... Mums joprojām ir labas attiecības. Vienīgi viņš šobrīd ir Vācijā. Taču, kad atbrauc, vienmēr brauc ciemos. 

Jums ir vēl viens audžubērns. 
Otru audžubērnu Pēteri es satiku “Bērnu Oāzē”, kas ir privātais bērnunams. Viņš bija uzturējies gan daudzās iestādēs, gan audžuģimenēs. No viņa atteicās audžuvecāki, kuri viņam bija ļoti mīļi un labi. Tas radīja lielu emocionālo traumu. Pēteris man tā arī pateica – es nevienu neklausīšu, nevienam nav tiesību man kaut ko teikt vai aizrādīt. Kad puiku aizsūtīja uz Dobeles bērnunamu, viņš tur neuzturējās, bet klaiņoja pa Rīgu. Mana likās svarīgi nokārtot audžuģimenes statusu, lai puisim ir vieta, kur atgriezties. 

FOTO: Ilga Raščevska ar meitu Veroniku un mazdēlu Aleksandru. 

Un viņš atgriežas?
Nu jau pilngadīgs, var dzīvot savu dzīvi. Šobrīd viņš ir Holandē. Mēs sarakstāmies. Ar šodienas acīm saprotu, ka pieļāvu arī dažas kļūdas, domāju, ka kādā brīdī centos viņu pārāk stipri kontrolēt. Bet ticu, ka katram vajag apziņu, ka ir kāds, pie kā atgriezties un ka ir kāds, kam viņš rūp. Bet zēns ir vienreizējs. Ar viņu tiešām var par visu runāt. Viņš ir ļoti zinātkārs. Ļoti foršs puisis, kam vienkārši nav paveicies ar vidi, kurā audzis. Ar vidi, kurā ļoti viegli dzīvi salaist dēlī. 

Vai bērnības pieredze ir likusi izvēlēties dzīves profesionālo ievirzi – strādāt palīdzošās profesijās, būt aprūpētājai un, galu galā, arī audžumammai?
Es savā dzīvē divas reizes esmu mainījusi profesionālo darba lauku. Un tā laikam paliks, ka darbošos palīdzošajā profesijā. Patiesībā tā bijis no laika gala – sākumā audzināju pusmāsas, vēlāk, kad nostājos uz savām kājām, es viņas pilnībā paņēmu pie sevis, pēc tam atbalstīju arī viņu draudzenes. Tad rūpējos par saviem bērniem, palīdzēju bērnu draugiem. Vienmēr ir bijis kāds, kam nepieciešama palīdzība un atbalsts. 
Pēc astotās klases pabeigšanas aizgāju strādāt, tā vienkārši bija nepieciešamība. Nostrādāju lopkopībā, kamēr izjuka saimniecības. Es vidusskolu pabeidzu vien 40 gadu vecumā. Un tikai tad es sāku strādāt tajā jomā, kur vilka sirds.
Latvijā ir ļoti daudz cilvēku, kas gatavi palīdzēt tiem, kam ir problēmas. Es to redzu kaut vai tikai Krīzes centrā. Kā cilvēki strādā, kā atdod no sevis faktiski visu. Iespējams, ir cilvēki, kam to vienkārši pašiem vajag. Ja cilvēki patiešām negribētu, neviens viņus arī nepiespiestu to darīt. Un es arī nespēju citiem palīdzēt mazāk. No tā, ja darīšu mazāk, manas problēmas neatrisināsies. Tad var būt otra galējība – iekritīšu depresijā. 

 Vairs negribas dzīvi ķēzīt ar neveiksmīgiem mēģinājumiem. Tagad man svarīgi ir justies laimīgai.

Jūs sakāt, ka vidusskolu pabeidzāt 40 gadu vecumā. Tā tomēr ir liela uzdrošināšanās brieduma gados mainīt dzīves ceļu. 
Nav jau tik traki. Vienā brīdī, kad sāc mainīt, tas patiešām arī izdodas. Un tad jau katru nākamo lietu mainīt ir arvien vieglāk un vieglāk. Taču piekrītu, ka ne visiem izdodas spert pirmo soli. Man likās, ka kaut kas dzīvē jāmaina, jo neviens cits manā vietā to nedarīs. Kad izjuka saimniecības, un notika privatizācijas process, alga, ko varēja saņemt bija pavisam niecīga. Turklāt darbs saimniecībā sievietei nepavisam nebija viegls. Sākumā es aizgāju strādāt uz pansionātu par veļas mazgātāju. Un paralēli sāku mācīties vidusskolā. Tas bija laiks, kad es sāku pa drusciņai publicēt arī savu dzeju, kas gadu gaitā bija sakrājusies. Un tā pamazām, pamazām...

Tas viss droši vien nebija viegli. Noteikti piedzīvojāt arī grūtības. 
Grūtības bija visu apvienot. Lai nopelnītu iztiku sev un bērniem, es lielākoties strādāju vismaz pusotru slodzi. Un visu laiku taču bija arī praktiskās rūpes par bērniem. Pēc vidusskolas es iestājos augstskolā, un tad nāca slavenā krīze. No pusotras slodzes paliku vispār bez darba. Tāpēc man studijas nācās pamest. Es kārtoju pēdējo sesiju, uz Rēzekni braucot ar stopiem. Pat nepietika naudas dienesta viesnīcai. 
Kad atnācu no laukiem uz Rīgu, vispirms strādāju zivju fabrikā, tad sāku strādāt “Bērnu Oāzē”, tagad strādāju Krīzes centrā. Patiesībā Rīgā es esmu regulāri mainījusi darbus, jo visu laiku ir bijusi vajadzība strādāt divas slodzes. Darbus vajadzēja meklēt tādus, lai tos var apvienot, vienā darbā strādājot nakti, otrā dienu. Un tikai pēc tam aiziet mājās izgulēties. Tiešām bija grūti. Tāpēc es varu apgalvot, ka grāmata ir arī par mani. Par drausmīgo Latvijas nabadzību, kas apēd cilvēku mūžus, centienus.

Ko dara Jūsu bērni?
Vecākais dēls Juris dzīvo Lubānā, ir sieva, divi bērni, ir sava firma. 2 meitas dzīvo Lielbritānijā, aizbrauca strādāt vienkāršu darbu, bet šobrīd Aija izmācījusies un strādā bērnudārzā. Viņai nu jau pašai  pilngadīgs dēls. Otra meita Aiva audzina mazo dēliņu un strādā restorānā. 
Un vēl divi bērni ir Rīgā. Veronika jau pa trīs lāgi dzīvojusi ārzemēs. Šobrīd dzīvo Latvijā, bet es nezinu, vai tas ir uz ilgu laiku. Harijs arī ir Rīgā. Viņš pārgāja uz e-skolu. Un ar viņu notika tas pats, par ko es rakstu grāmatā. Viņš sāka slikti mācīties, iestājās vienā skolā, pamēģināja, nesanāca, izdomāja, ka vidusskolas papīru var iegūt neklātienē. Lai ko viņš dzīvē vēlāk darīs, tas būs saistīts ar mašīnām. Es domāju, ka viņš paliks Latvijā. 

Tas tomēr traki, ka tik daudzi cilvēki dodas laimes meklējumos uz ārzemēm. Jūs par to rakstāt arī grāmatā. Kādā brīdī katram nākas pārskatīt un pārskaitīt, cik paša tuvinieki vēl palikuši Latvijā. 
Mūsu lauki šobrīd ir pavisam tukši. 

Vai tas ir iemesls, kādēļ atnācāt uz Rīgu?
Attiecības ar vīru sen jau bija izjukušas. Bērni jau bija lieli un pamazām posās savās dzīvēs. Es nevēlējos palikt viena ar vīru, ar ko vairs nekas nesaista. Un tad es nācu uz Rīgu pirmā. Pēc tam paņēmu pie sevis Mārtiņu. Drīz pēc tam arī Veroniku ar dēliņu un Hari.
Es pārdevu savu lauku māju, nopirku mazu mājiņu Pierīgā. Ja man beidzot nebūtu iespēja pārdot māju un iekārtoties, būtu pavisam grūti, jo Rīgas īres cenas ir neprātīgi augstas. Vispār cilvēkiem šobrīd ir grūti. Ir tik liela nolādētā nabadzība. Esam iedzīti tik ļoti stūrī. Kāpēc jaunieši brauc projām? Meitenēm vienkārši nav izvēles. Ja viņa dzemdē bērnu šeit un ja viņai nav ļoti labs darbs ar labu atalgojumu, tad viņai faktiski vairs nav variantu – viņa praktiski ir iekūlusies nabadzībā. Bet sievietei ir noteikts gadu skaits, kurā veidot ģimeni, radīt bērnus. Viena paaudze, manuprāt, mums Latvijā jau ir pilnībā nomocīta. Un tāpēc viņas aizbrauc... Lai nebūtu katru dienu jādzīvo vājprātīgā stresā par izdzīvošanu. Tomēr es atnācu uz Rīgu ar cerību, domāju, ka var taču dzīvot. Man mana mazā mājiņa tomēr ir plusiņš, zināma stabilitāte. 

Noteikti ikdienā nav tikai darbs, ir arī atpūtas brīži, vaļasprieki?
Šobrīd iespējami daudz laika veltu mazdēlam Aleksandram. Vēl man ļoti patīk sēņot, ogot. Un protams, lasīt grāmatas. Te gan jāsaka, ka lielākoties es grāmatas pārlasu, ļoti patīk klasiskie darbi. Un vēl es ļoti daudz rakstu, bet liekas, ka šobrīd nevaru salikt vienā lielā darbā. Pamazām strādāju pie turpinājuma “Norakstītajiem”. Nupat liekas, ka tūliņ tūliņ viss izdosies. Vienkārši negribas, ka turpinājums ir sliktāks vai garlaicīgāks par pirmo daļu. 

Kā nonācāt līdz grāmatai? Viena lieta ir rakstīt, bet pavisam kas cits – novest projektu līdz grāmatu plauktiem. 
Vispirms man bija garstāsts, aizgāju uz Madonas reģionālo laikrakstu “Stars”, tur viņi sacīja, ka būtu gatavi drukāt turpinājumos, bet, tā kā ir krīze, neko man par to nemaksāšot. Es tomēr izdomāju, ka darbs ir pārāk labs, lai es to vienkārši tāpat atdotu. Tā tas palika. Kad biju tikko atnākusi uz Rīgu, dzīvoju kopmītnēs - pieci meitieši vienā istabiņā, strādāju zivju rūpnīcā Mangaļsalā. Lai kaut kā atslēgtos, no garstāsta izveidoju romānu. To aiznesu “Latvijas Avīzes” konkursam. Bet tur es nevinnēju. Taisnība viņiem bija, jo bija lietas, ko stāstā vajadzēja palabot. Pēc tam aiznesu uz “Zvaigzni ABC”. Tur piekrita publicēt, tikai toreiz uzrakstīju vēl romāna otro un trešo daļu. Jāsaka liels PALDIES Zvaigznes meitenēm – bez viņu atbalsta laikam mans romāns tā arī paliktu manuskriptā.

Vai rakstīšana Jums ir kā meditācija, kā norakstīšanās?
Jā, tā ir. Un tā es norakstu arī to, ko piedzīvoju savā dzīvē un profesionālajā darbībā. Tas, ko ikdienā redzu, patiešām ir smagi. 
Rakstīt man bija ļoti viegli, rakstīju par sevi, par lietām, ko man stāstīja Mārtiņš, kad viņš vispār sāka runāt – par saviem smadzeņu satricinājumiem  un citām traumām. Es brīnos, kā viņš vispār ir spējis mācīties, viņš bērnībā un pusaudžu gados ir sists, sists, sists... Tie bērni ir tik ļoti, ļoti traumēti. Ar grāmatas tēlu palīdzību es arī mēģināju pateikt, kāpēc cilvēki kļūst par alkoholiķiem. Tā ir bezcerība un grūtā dzīve. Ja cilvēkam nav cerības vai ja viņš neredz izeju, tad nevar runāt par normālu dzīvi. 
Man varbūt pietika spēka mainīt savu dzīvi, bet daudzi to tā arī nekad nespēs izdarīt. Labākajā gadījumā aizbrauks uz ārzemēm, kas dos finansiālu risinājumu. 
Manuprāt, Latvijā bērni tiek kropļoti. Kad pieņēmu ģimenē Mārtiņu, viņam bija tik daudz problēmu, ka nesapratu, ko darīt, devos uz konsultācijām. Pie ārstiem, psihiatriem. Psihoneiroloģiskajā klīnikā bija viens pusaudzis, kam vecāki ārzemēs. Vecmāmiņa netika ar bērnu galā. Tā vietā, lai bērnam sniegtu atbalstu un palīdzību, ārsti bija nozīmējuši lietot sešas (!) dažāda stipruma un iedarbības tabletes vienā reizē. Lai nav problēmu. Un tā tos bērnus noraksta... Ja tā padomā, tad sociālo problēmu risināšanai Latvijā ir divi ceļi – “psihene” un sociāla rakstura iestāde. Par sociāli neaizsargātajām sabiedrības grupām pie mums vispār nedomā. Piemēram, bērnu namu bērniem, sasniedzot pilngadību, teorētiski pienākas dzīvojamā platība no pašvaldības, taču realitātē viņiem piedāvā tik vājprātīgus apstākļus, ko vidusmēra cilvēks pat nespēj iztēloties. Ja vēl tas būtu vienkārši neremontēts dzīvoklis, bet bieži vien visa māja ir uz sabrukšanas robežas. Nemaz nerunāsim par ūdeni, kas nav ievilkts mājā vai tualeti, kas atrodas pagalmā... Cilvēki līdz 50 gadu vecumam ir nodzīti līdz invaliditātei. Cilvēki pat nevar atļauties aiziet pie zobārsta. Kaimiņiene trīs dienas mocījās ar sapampušu zobu, tad devās pie zobārsta. Pasi bija gatava atstāt par ķīlu, solot tiešām vēlāk naudu atnest. Viņai atteica. Acīmredzot izsprieda, ka pie jaunas pases lētāk tikt nekā maksāt par zoba izraušanu. Ja cilvēks dzīvo laukos, braukāšanai uz darbu aiziet puse algas. Cilvēki vienkārši cīnās par izdzīvošanu. Cīnās tā, ka nav laika redzēt savus bērnus. Nemaz nerunājot par augstākām vērtībām, sevis pilnveidošanu. Es jau arī patiesībā savu Hariju tā arī neredzēju...

Tik daudz sāpju... Vai tomēr jūtat arī kaut ko gaišu?
Ja es runāju par sevi, tad man tagad visa kā ir gana. Es drīz plānoju apciemot bērnus Lielbritānijā. 

Vai pieņemat domu, ka varētu aizbraukt ciemos un palikt?
Kad Veronika bija ārzemēs, es biju pie viņas. Tobrīd likās, ka es varētu palikt. Man tur tiešām patika. Angliski es nerunāju, bet darba vietā, kurā es laiku pastrādāju, bija dažādu tautību cilvēki, līdz ar to visi likām lietā žestu valodu, izmantojām arī Google tulkotāju. Un beigās sapratāmies ļoti labi. 

Jūs tomēr esat atpakaļ. 
Atgriezos, jo meitai īsti nesanāca tobrīd iecerētais. Un es viņai centos būt blakus, lai palīdzētu pieskatīt mazdēliņu. Aleksim tagad būs septiņi gadi. Bet nu es arī nepārdomātu, jo man ir vīrietis, ar ko esmu kopā jau vairāk kā gadu. Mums tagad šeit Latvijā ir savi plāni. Es Latviju tomēr nenorakstu.

Izklausās, ka šoreiz viņš ir īstais. 
Viņš ir ļoti atvērts. Skorpions pēc dabas, tāpat kā es. Mēs kaut kā viens otru izjūtam. Mums nav savstarpēji kaut kas jāpaskaidro, jāpierāda. No iepriekšējām pieredzēm es sev esmu paņēmusi līdzi vienu lielu gudrību – lietas ir jāizrunā pašā sākumā. Ja tas izdodas, tad viss ir kārtībā. Un dzīves gaitā esmu kļuvusi gana gurda un stipra, lai mācētu ieraudzīt arī vīrieti, kuram alkohols nav nepieciešams kā dienišķā maize. Alkoholisms nav lieta, ar ko sadzīvot. Toreiz es nācu no tādas vides, biju ļoti apjukusi, un nemācēju par sevi pastāvēt. Tagad ir citādi. Vairs negribas dzīvi ķēzīt ar neveiksmīgiem mēģinājumiem. Tagad man svarīgi ir justies laimīgai. Nu ir labi. Man visu laiku prasīja, kad es sākšu dzīvot sev. Es laikam to beidzot esmu sākusi darīt. Vakaros, atnākot mājās, es domāju par to, ka man ir veicies. Es atnāku mājās, man ir vakariņas. Un man ir mājas. Māja ir izkurināta. Man šobrīd ir viss, kas ilgu laiku dzīvē nav bijis. Mani gaida. Un tad mēs uzliekam filmu vai vienkārši parunājamies. Es sen nenesu darbu uz mājām. Tas bija sākumā, kad visu laidu caur sevi. Un tad es bieži nevarēju. Šobrīd es reizēm pieredzēto pārrunāju, bet vairs nav tā, ka nevaru aizmigt. Esmu iemācījusies sevi pasargāt...

Valsts simtgades svinības nupat grezni aizvadītas. Bija koši koncerti, iedvesmojošas runas un krāšņa uguņošana. Un nu atgriežamies ikdienā. Tajā, par ko raksta Ilga. Tajā, kur tik daudzi ir norakstītie. Bet varbūt Latvijas otrā simtgade var sākties ar to, ka mums vairs nav tik ļoti vienalga. Tik ļoti “pofig”.