"Bez tabu" Evelīna Strazdiņa par to, kā dzīvē ienāk mīlestība: "Viss ir nejaušība"

 04. decembris 2018 9:00 Intervija  skatījumi: 2029

Evelīnas Strazdiņas kodolu veido kaislība, labestība, sirds atvērtība, spēja palīdzēt un nenoliedzami arī milzīgs šarms. Divi viņas bērni ir pilngadīgi, divi – vēl mazi, un Evelīna atzīst, ka nevar dzīvot bez vīrieša blakus. Vakaros Evelīna vada raidījumu Bez Tabu, bet ikdienā viņa ir dūla, ceļabiedrs sievietēm ceļā uz bērnu.

 




Kā tev šķiet – kas notiek ar cilvēkiem rudenī?
Kaut kādas skumjas jau laikam ir. Vasara beidzas... Atgriežas skola, darbi. Daba dodas atpūtā, mēs sākam strādāt.


Tev bija skaista vasara?
Brīnišķīga. Man šķiet, visas vasaras ir skaistas. Padzīvojām pie jūras, pie paša ūdens.


Jums ir sava vieta?
Nav gluži sava, bet tāda, kur atgriežamies. Tur mēs saelpojamies jūru, tās nospiedums paliek. Ja ilgstoši skaties uz ainavu, jūti, ka tā tevī it kā atspīd, spoguļojas. Tāpat ar jūru – liels ūdens daudzums atbrīvo galvu. Tu kļūsti rāmāks, mierīgāks. Laimīgāks. Tāpēc vīri, kas iet jūrā, nekad nav steidzīgi.


Esi pilsētniece?
Jā! Dzimusi, augusi Pārdaugavā, mācījos Vecrīgā, 3. vidusskolā. Arī Vecrīgas bildi esmu paņēmusi sevī. Estētisku, nepastāvīgu – gan nošmurgušu, gan sapostu svētkiem. Kā visu pilsētu sirdis, arī Vecrīga ir diezgan nodzīvojusies, taču tā elpo – tur apgrozās konstants bars, sava komūna, tu visus pazīsti sejā.

Sākot no bomžiem un beidzot ar māksliniekiem, tusētājiem, laimes meklētājiem, meiteņu ķērājiem. Viņi ir tur visu laiku, gan jau arī tagad, tikai paaudzes mainās. Mēs zinājām viņus visus, katram bija sava iesauka, un bija skaidrs, kurā brīdī kurš parādīsies, kā izpaudīsies.


Bērni bieži runājās ar Pasaules Valdnieku.
Es viņu atceros, bet bija vēl viens tēls – sētnieks pie Radio loka, ziemu un vasaru basām kājām – šķūrēja sniegu vai slaucīja ielu, ainava mainījās, bet viņš ne. Viņš tur strādāja gadiem ilgi, milzīgs vīrs maikā, kailu galvu... Reizēm ziemā bijām noģērbušies tā, ka tikai acis ārā, bet viņš – pliks un sarkans tajā aukstumā.


Pilsētas šarms ar dīvaiņiem.
Tādiem dikti mīļiem dīvaiņiem. Kad sētnieks pazuda, sapratām – kaut kā vairs nav, kaut kas tuvs ir aizgājis.


Skolā biji labais, kārtīgais bērns?
Līdz pusaudža vecumam. Pēc tam sāku bastot... Visu ko darīt. Bet viss notika saprāta robežās. Mamma uzticējās man, es – mammai. Viņa mani drausmīgi strostēja par pīpēšanu, par stundu kavēšanu, tomēr paļāvās, ka mana morāle lielās lietās ir pietiekami noturīga. Mācījos diezgan pieklājīgi. Varēju labāk, bet bija jātusē.
 

 

Mamma uzticējās man, es – mammai. Viņa mani drausmīgi strostēja par pīpēšanu, par stundu kavēšanu, tomēr paļāvās, ka mana morāle lielās lietās ir pietiekami noturīga. Mācījos diezgan pieklājīgi. Varēju labāk, bet bija jātusē.

 

Kādreiz iedomājies par savu izvēli astoņpadsmit, divdesmit gadu vecumā, esi pieļāvusi arī citus dzīves scenārijus?
Protams! Esam runājuši ar draugiem par to, cik ļoti ietekmē pirmā darbavieta. Mēs mācāmies, domājam, kas būsim, bet tad sākam strādāt citā jomā un profesionālos muskuļus audzējam tur. Iestājos Kultūras akadēmijā, studēju krievu kultūru. Vai es toreiz zināju, ko ar to iesākšu? Nē!

Vienkārši 3. vidusskolā bija brīnišķīga literatūras skolotāja Endriksone, skaļi lasījām Jevgeņiju Oņeginu, daudz runājām par emocijām. Endriksone bija pedagogs ar lielo burtu, viņa mācēja runāt par jūtām ne tikai teorētiski, bet dzīvi attēlot, ko pārdzīvo, teiksim, Tatjana. Pusaudžiem tas ir ļoti svarīgi, palīdz atrast orientierus.
 

Tev saknes ir krieviskas?
Ir gan, bet vienmēr esmu jutusies un dzīvojusi kā latviete. Vecvectētiņš, kuru nekad neesmu redzējusi, bija vecticībnieks. Pa mammas līniju no viņa puses visi ir krievi, bet viņi runāja latviski, jo dzīvoja Latvijā. Babuška, kas tagad guļ pareizticīgo kapos, esot runājusi latviski un krieviski.

Mana omīte poliete septiņu gadu vecumā nonāca poļu patversmē Jēkaba kazarmās. Viņas vecāki nomira Pirmā pasaules kara laikā, viņa izauga ar latviešu valodu bāreņu namā. Kad satika vectētiņu, viņu ģimenes valoda bija latviešu. Viņai bija akcents, arī visādi interesanti poļu vārdiņi. Viņa man dziedāja poļu šūpuļdziesmiņas. Tādi mēs latvieši no mammas puses. Mans tētis gan bija latvietis.
 

Tevī var just svešu temperamentu, parasti latvieši ir mierīgāki.
Domāju, tie ir uzvedības modeļi, kurus iemācāmies. Temperaments man ir, bet jebkurš krievs savā vidē uzvedas citādāk. Reakcijas un situāciju risināšanas modeļus viņi iemācās no mammas, tēta, vecvecākiem. Smieklīgi – reiz internetā uzdūros portālam, kurā cilvēki analizē fenotipus, izskatu. Kāds ārzemnieks bija paņēmis manu bildi un nosaucis diezgan precīzi – slāvu asinis, vēl kaut kas...


Tu biji klases skaistākā meitene, dīva?
Noteikti nē! Pirmām kārtām biju klases garākā meitene, tas visu izsaka. Labi, ka nebiju nekāda dīva. Man ļoti nepatīk, ka izskats iet pa priekšu cilvēkam. Esmu par šo tēmu gana besījusies.

Nenoliedzami, esam tā iekārtoti, ka pirmais iespaids mūs ļoti uzrunā, taču aiz izskata ir jāsaskata cilvēks. Mums bija ļoti laba klases audzinātāja – kā mamma, kas saliedēja visus tik dažādos un atšķirīgos. Bija arī dīvas un dīvji, svarīgākas personas, kā jebkurā kolektīvā, bet kopumā viss bija ļoti labi.


Tev tajā laikā prātā bija doma par žurnālistiku?
Nē, es sapņoju par medicīnu, gribēju studēt. Strādāju Bērnu slimnīcā par sanitāri. Jaunam cilvēkam tā bija lieliska skola, nopietna. Neiroķirurģijas nodaļā nonāk bērni ar kaitēm, kas saistītas ar galvu, mugurkaulu – traumas, audzēji, iedzimtas problēmas... Tur redzēju ļoti daudz cilvēcības, milzīgo atbildību, kas gulstas gan uz vecākiem, gan ārstiem. Tas bija... ļoti skaudri. Tik daudz vecāku cerību, pašaizliedzības, sāpju, un milzīga bērnu pacietība krīzes situācijās.


Tomēr studēt medicīnu tu neaizgāji.
Es tiešām nobijos, ka nevarēšu. Skatījos uz tiem dižajiem vīriem un sievām neiroķirurģijā un jutos tik maza... Laikam jau bija daudz iemeslu, kāpēc neaizgāju.


Kultūras akadēmijā tevi ievēroja kāds no televīzijas?
Nē, meklēju kādu mazu darbiņu, sāku strādāt par reportieri Radio Rīgai. Pēc tam man piespēlēja ziņu lasīšanu. Tur iepazinos ar Ēriku Niedru.

 

Viņš bija tavs darbaudzinātājs?
Jā, pirmais, tāpat kā daudziem maniem kolēģiem. Turklāt lielisks skolotājs. Diezgan metodiski lika strādāt ar balsi, valodu. Patiesībā mani ieraudzīja viņš – paņēma kā reportieri ielu interviju veidošanai. Biju pilnīgā aizkadrā, ne redzama, ne dzirdama, tikai sagatavoju materiālu ēteram.

Tad viņš teica: “Balss tev ir, galva arī, pamēģinām!” Jau vēlāk pazīstami cilvēki, kuri veidoja LNT Brokastis, teica: “Atnāc uz provēm!” Domāju – labi, darbu vajag, cilvēki interesanti un jauki, kāpēc nepamēģināt. Provēs atlasīja Ilmāru Roķi, Unu Jansoni, Ingu Ulmani un mani. Tādā kompānijā arī sākām.


Deviņdesmitajos LNT Brokastis bija katru rītu.
Jā, man tas bija milzu piedzīvojums. Mūs nopietni dresēja, sagatavošana ļoti atbildīga, izgājām labu skolu. Pēc tam nāca TV 3.


Tagad ilgi esi Bez Tabu.
Jā, pieslēdzos dzīvajam ēteram.


Tu esi moderatore, kas pasniedz skatītājam aizkadra darbu. Kolēģi ir braukuši un veidojuši reportāžas, bet ļoti daudz ir atkarīgs no tavas...
... attieksmes? Esmu par to domājusi. Šķiet, raidījumā lomas ir izkristalizējušās. Mūsu korespondenti brauc un noskaidro situāciju, mēs ēterā mēdzam būt gan samiernieciskā puse, tādā kā advokāta lomā, gan pretēji. Labs žurnālists gan nemoralizē, vienkārši parāda, kas notiek, atstāj moralizēšanu skatītāja ziņā. Ir reizes, kad tas nav iespējams. Ja ir reāli pārkāpumi, teiksim, pret dzīvniekiem, bērniem, jebkuru vājāku – kāds advokāts tad tu vari būt. Esi dusmīgs kā pūķis.


Vai darbs tevi ir audzinājis – paspilgtinājis vai izkopis kādas īpašības?
Noteikti! Man vienmēr, arī 18, 17, 25 un 30 gadu vecumā, ir bijis tuvs mazais cilvēks. Tas, kā viņš lielajā pasaulē jūtas. Hansam Falladam ir romāns Mazais cilvēk, ko nu? par to, kā viņš cīnās ar eksistenciālām lietām, kā skumst, priecājas, kā kļūdās. Man nepatīk tikai karojošā pozīcija, jo taisnība vienmēr ir kaut kur pa vidu. Mēs vienmēr esam labās, gaišās puses vēstījuma nesēji. Ir būtiski, uz kura pakāpiena tu atrodies, skatoties uz situāciju. No augšas, vienā līmenī vai no apakšas. Galvenais – neuzaudzēt sajūtu, ka esi lielāks.

 

Sievietes, ar kurām pēdējos gados strādāju kā dūla, man iemācījušas, cik bezjēdzīgi ir liekuļot. Dzemdībās tu neko nevari nospēlēt. Un arī, atbalstot šajā brīdī sievieti, vari būt tikai tas, kas esi. 

 


Nesākt pamācīt, izteikt verdiktu...
Tas ir dzīves uzdevums cilvēkam jebkurā darbā un vietā – būt sirds līmenī ar otru. Ja tur ir melns, vari norobežoties, teikt – es to nepieņemu un paeju nost. Bet no augšas... Nav nekādas augšas! Tās ir konstrukcijas tavā galvā. Tu tikai esi iedomājies, ka esi augšā. Tas ir mūsu statusa un sīku kaislību rezultāts. Pie šiem jocīgajiem skatpunktiem mūs noved vājības.

Sievietes, ar kurām pēdējos gados strādāju kā dūla, man iemācījušas, cik bezjēdzīgi ir liekuļot. Dzemdībās tu neko nevari nospēlēt. Un arī, atbalstot šajā brīdī sievieti, vari būt tikai tas, kas esi. Tāpat ar visu pārējo – mēs vienmēr zinām, kas ir kas. Paskatāmies uz cilvēku un zinām. Redzam, ka cilvēks ir nepieklājīgs, bet to pieklājīgi noklusējam. Redzam, ja kāds ir bēdīgs. Ko cilvēki dara – un kā vārdā. Kurš naudu pelna, kurš vezumu velk.


Ja, veidojot jaunībā pirmās attiecības un ģimenes, kļūdāmies, tātad esam par maz redzīgi?
Protams! Bet varbūt arī ļaujamies apmānīties, atsakāmies redzēt. Ja neieraugām uzreiz, mums ātri vien viss tiek nodemonstrēts caur situācijām. Domāju, jauni cilvēki vieglāk piekrīt kompromisiem; savā ziņā ļoti vērtīga īpašība. Ļoti jauki teica viena psiholoģe: “Katram ir pēdējais piliens, tikai – cik nu katram tas kauss ir liels.” Nu, to tu arī pārbaudi!

 

Mēs varam kā Lācītis ar Ezīti būt pilnīgi atšķirīgi, bet ēst no podiņa aveņu zapti, un mums ir svarīgas zvaigznes, uz kurām skatāmies. Mēs nesāksim cīkstēties savā starpā, kurš no mums lielāks, svarīgāks.

 

Vienam vajag gadus, lai beidzot aizdomātos – kāpēc esmu attiecībās ar šiem cilvēkiem? Kāpēc strādāju šajā darbavietā? Kāpēc ļauju, lai man kāds...? Dažādās sfērās. Jebkurās attiecībās. Domāju, savā ziņā tas ir brieduma skaudrums, kad tu pieņem lēmumu no kaut kā atteikties un pasaki: “Zini, tā nav draudzība tādā izpratnē, kā to saprotu es. Te ir par daudz pašapliecināšanās.”

Ja otrs uz tevis pakāpjas... Mēs varam kā Lācītis ar Ezīti būt pilnīgi atšķirīgi, bet ēst no podiņa aveņu zapti, un mums ir svarīgas zvaigznes, uz kurām skatāmies. Mēs nesāksim cīkstēties savā starpā, kurš no mums lielāks, svarīgāks.


Vai pēc šķiršanās tu pieļāvi domu, ka otrreiz savu cilvēku vari arī nesatikt? Biji gatava audzināt bērnus viena?
Mmmm... Nē.


Paļāvies uz likteni vai zināji...?
Dzīve ir parādījusi, ka es principā nevaru dzīvot viena, man ļoti svarīgs ir vīrietis blakus.


Tu devi pasaulei signālu, ka tev ir vajadzīgs tāds cilvēks? Vai tā bija laimīga nejaušība?
Nu kurš to var pateikt? Domāju, viss ir nejaušība. Dzīvojam lineārā laikā, atsperoties no savām pieredzēm, ejam uz priekšu, kaut ko mācāmies... Bet, atceroties sevi 12, 13 vai 14 gadu vecumā, saprotam, ka patiesībā jau esam tie paši. Es jau 12 gadu vecumā zināju to pašu, ko zinu tagad. Domāju, arī tad es būtu ieraudzījusi savas dzīves cilvēkus. Nav svarīgi, vai man izdevies ar viņiem nodzīvot kopā mūžu, bet viņi ir bijuši manējie.

 

Es caur ļoti vīrišķīgu vīrieti esmu piedzīvojusi savu sievišķību. To nevar iedot neviens cits, to var saņemt tikai no sava vīrieša. Vīrietis var neko īpašu nedarīt, tikai būt tāds, kāds viņš ir, bet tu vari sevi iepazīt, redzēt, kas esi kā sieviete.

 

Tajā ir kaut kāda neizbēgamības un likteņa sajūta, ka satiekam savus cilvēkus, ka mums ir tieši šie draugi... Atslēgas cilvēks manā dzīvē ir jau no skolas laikiem – draudzene, ar kuru esmu kopā visu dzīvi. Tāpat skaties uz savu vīrieti un saproti – viņš tev ir arī kā māsa, kā brālis, viņš tev ir kā mamma un kā tētis, kā draugs un mīļākais. Tā ir ar visiem atslēgas cilvēkiem – viņiem manā dzīvē nav tikai viena loma, viņi ir ar lielo burtu. Šīs attiecības ir ļoti daudzšķautņainas un nosedz lielu lauku manā dzīvē.


Ir bijuši arī zemūdens akmeņi, zilumi, traumas?
Protams! Kad esam ļoti tuvās attiecībās ar kādu cilvēku, tās sāk likties pašsaprotamas. Tas ir grābeklis, uz kura kāpj visi, arī es. Pārāk ciešās attiecībās sākam iegrimt sīkumos, pa tiem kapāties. Tāpēc vajag drusku paiet malā un paskatīties – okei, šeit mūsu viedokļi atšķiras, bet tas nesamazina šo attiecību vērtību. Ja saglabājam attiecībās godīgumu un nepakāpjamies viens uz otra, tad varam labi dzīvot. Kā es ar savu draudzeni jau gadus trīsdesmit.


Esi sevi raksturojusi kā atklātu un tiešu cilvēku – tas attiecībās palīdz vai reizēm tomēr traucē?
Traucē arī, protams. Esmu pietiekami spontāna, bet ceru, ka neesmu rupja un netaktiska. Saku: “Esmu dusmīga. Tas mani aizskar.” Ja atklāju otram, kā jūtos, tas ļauj vieglāk saprast manu reakciju.


Vai sagaidi, ka arī otrs tev teiks acīs: “Esmu dusmīgs, aizkaitināts, bēdīgs, nomākts...?”
Jā, tad saprotu, kas notiek. Grūtāk ir, ja otrs klusē. Tad vari lēkāt apkārt un minēt, veidot galvā savas projekcijas. Tā ir mana dzīves skola – cik ļoti dažādi ir cilvēki, cik atšķirīgi uzvedas. Viens dusmās sāk mainīt krāsu, cits noslēdzas vai aiziet kādās galējībās.
 

Ja sieviete saka, ka nevar bez vīrieša, var šķist, ka viņa ir patriarhāla modeļa piekritēja, gatava paslēpties zem spārna, aiz mūra. Arī tevī ir tāda sajūta?
Mana pirmā brīnišķīgā sajūta ir, ka, tikai pateicoties tam, ka pasaulē vispār ir vīrieši, esmu sapratusi, kas esmu kā sieviete.
 

 

Ja saglabājam attiecībās godīgumu un nepakāpjamies viens uz otra, tad varam labi dzīvot.



Kādā ziņā?
Visādā! Es caur ļoti vīrišķīgu vīrieti esmu piedzīvojusi savu sievišķību. To nevar iedot neviens cits, to var saņemt tikai no sava vīrieša. Vīrietis var neko īpašu nedarīt, tikai būt tāds, kāds viņš ir, bet tu vari sevi iepazīt, redzēt, kas esi kā sieviete.

Un vienlaikus arī kā biedrs. Tā ir tava personīgā izaugsme. Un tas vairs nav par pretstatiem. Tu vari būt blakus vīrišķīgam vīrietim…


... kā draugs?
Jā.


Un reizēm arī kā mamma?
Kā mamma saviem bērniem. Vīrietim gan es mamma nevaru būt (smejas). Nekas tur neiznāktu.


Tu saki – dažādas lomas...
Jā, ar kaut ko jau mēs vienmēr spēlējamies. Es arī, kad viņš saka: “Tu to dari nepareizi, jādara tā un tā!”, saku: “Nu, paldies, tēti!” Paironizējam... Bet vīrietis tiešām ir citādāks, mēs esam bioloģiski ļoti atšķirīgas būtnes, un tas nav par patriarhālu vai matriarhālu attiecību modeli. Tas ir pamatu pamats.

Uzvedības modeļus gan mēs pārmantojam. Ne vienmēr tie ir godīgi un iet roku rokā ar mūsu tiesībām kā cilvēkiem. Atmetot klišejas, galvenais ir godīgums un cieņa. Tad, vienalga, kādās attiecībās, var būt gan tā, gan tā – ja cilvēkiem tas ir pieņemami, ja viņi tā labi jūtas. Ir ļoti dominējošas sievietes, un ir ļoti dominējoši vīrieši.


Dominējošām sievietēm neuzņēmīgi vīrieši īpaši nepatīk. Viņas tos stumda un grūsta.
Uzņēmīgie – vēl mazāk! Tos viņas nevar pastumdīt.


Un uzņēmīgiem vīriešiem nepatīk dominējošas sievietes...
Protams, viens dominējošs vīrietis nevar izturēt, ja kāds viņu mēģina bakstīt. Uzreiz skrien prom, cērt durvis. Tā ir cīņa par varu.

Domāju, tas bumbulis, ko veido sieviete un vīrietis, nav viens iņ un jan – puse balta, otra melna. Ir tūkstošiem iņ un jan, katrs savā jomā, un viss izlīdzsvarojas. Viens uzņemas vairāk atbildības par bērniem, otrs – par darbu vai attiecībām ar vecākiem. Katrs paņem to, ko spēj.


Mazajām meitām ir astoņi un trīs gadi? Vienai dzimšanas diena 18. septembrī, otrai – 18. novembrī. Kā tu tā uztrāpīji?
Bērns jau zina, kāpēc nāk pasaulē. Man liekas, viņam ir sava teikšana, kāpēc jāpiedzimst tieši tajā dienā. Kad likām dūlu gala eksāmenu, bija jautājums – vai ir iespējams precīzi pateikt dienu, kurā piedzims bērniņš? Atbilžu varianti – rēķinot pēc pēdējā mēnešreižu cikla, vēl kaut kas... Bet visgudrākais – nē, to zina tikai Dievs. Tā arī ir pareizā atbilde.

 

Cilvēki ir pieraduši, ka esi mazu bērnu mamma. Daudzus droši vien pārsteigs, ka divi tavi bērni jau ir pilngadīgi.
Jā, man ir arī lieli bērni. Un tas nemaz nav vienkārši. Maza bērna mammai ir mazāki kreņķi. Bet liela bērna mammai sirds ir visur klāt – lieli lēmumi, globālas lietas, pilnīgi cits atvēziens un atbildība. Līdz ar to arī lielāka sāpe.


Cik lielā mērā tu viņiem ļauj pašiem izdarīt izvēli? Vai mēģini ietekmēt, pasargāt, palikt apakšā spilvenu?
Tu jau nevari nemēģināt pasargāt. Tev liekas, ka vajag parunāties, pastāstīt, bet iniciatīvai jābūt arī no otras puses – lai viņš vispār klausītos, sadzirdētu.

Mans lielākais bērns saka: “Mammu, tu neko nevari izdarīt manā vietā. Tu man nevari neko palīdzēt. Es tikai pats varu sev palīdzēt. Man jādara pašam.” Viņam ir 21 gads.

Saku: “Es vismaz varu ar tevi parunāt.” “Protams, tas ir ļoti labi, bet jādara man pašam...” viņš saka. Un tu saproti, ka tā arī ir. Viņš mācās Dānijā, varu ar viņu parunāt tikai feistaimā vai skaipā, pavibrēt viņam līdzi pārdzīvojumos.

Un viņš tiešām ar lielākiem vai mazākiem panākumiem visu kārto pats, kaut kur aizķeras, kaut ko nokavē, bet strādā, man no rītiem viņš nav jāceļ... Viņš dzīvo bez manis jau mēnešiem. Savā ziņā tā ir atklāsme, jo tev visu laiku šķitis, ka tu esi tas, kas stutē, bīda, bet nē – viņš funkcionē pats. Viņam no manis vairs nevajag naudu, viņam vajag mani kā pieņemošu biedru, čomu. Aizbraucu ciemos, viņš ir gardēdis, aizejam uz restorānu, uz kādu izstādi, klausāmies mūziku, jauki pavadām laiku.


Ko viņš mācās?
Mārketingu, biznesu.


Tu viņam uzdod jautājumu: “Ir tev meitene...”?
Es varu uzdot jebkādus jautājumus, bet zinu, kāda būs atbilde: “Nu, mammu... beidz.” Viņi ļoti labi zina robežas, cik tālu grib laist savā dzīvē. Es to respektēju.


Kad pēdējoreiz tikāmies, Stīniņai bija tikai trīs mēneši. Nu bērns ir liels un patstāvīgs. Esi atpūtusies, savākusies?
Jā, protams. Lai gan es gribētu teikt – kad bērni piedzimst, esam ļoti fokusēti un savākti, jo ar mazajiem ir ļoti daudz pienākumu. Nopietns pārbaudījums, kam nopietni jāgatavojas; baigais restarts pašam sev un savai enerģijai. Man liekas, ka ceturtajam bērnam es emocionāli noskaņojos visvairāk, jo zināju, ko tas man prasīs. Zināju, ka pirmo laiku pavadīšu ar viņu pilnībā, lai viņa justas labi.


Bet, kad viņai bija trīs mēneši, sāki strādāt.
Jā, tā bija milzīga loģistika – kā visu izdarīt, samenedžēt.


Mammām nepilns darba laiks ir pat svētīgs?
Jā! Sešu bērnu mammas saka, ka gribot strādāt. Viņām tā ir atpūta – iziet no mājas. Kad zīdaini deleģē citam, tu izvēdini galvu starp pieaugušajiem, kuriem no tevis neko nevajag. Tikai normālu komunikāciju un kopdarbu. Ar trīsgadnieku tagad ir mierīgāk. Es piederu vairāk sev. Viņš diezgan daudz var izdarīt pats – kurpes uzvilkt, skatīties grāmatas. Protams, viņam mamma ir vajadzīga, cilvēks vēl mazs, bet principā jau patstāvīga vienība. Būtībā viņš ir pašpietiekams. Tikai klēpītī kārtīgi jāpatur un jāparunājas.

 

Ar trīsgadnieku tagad ir mierīgāk. Es piederu vairāk sev. Viņš diezgan daudz var izdarīt pats – kurpes uzvilkt, skatīties grāmatas. Protams, viņam mamma ir vajadzīga, cilvēks vēl mazs, bet principā jau patstāvīga vienība.

 


Kā izlēmi uzņemties dūlas pienākumus?
Man patīk cilvēki, patīk sievietes, kas gaida bērnus. Viņas ir īpašas, ēteriskas, maigas kā Madonnas. Šajā darbā ir ļoti daudz mīlestības un īstuma. Tā nav tikai došana, nepārprotiet, šie cilvēki, situācijas, arī dod ļoti daudz pretī, tāpēc tajā ir pat kaut kas savtīgs. Es esmu klusi laimīga, kad man ir dota iespēja palīdzēt grūtniecei uzvilkt sandalītes vai būt blakus sievietei dzemdībās. Tad tu pilnīgi noslauki savu ego, tas ir ļoti labs veids, kā sevi uzturēt labā garīgā formā.


Tu esi blakus arī bailēm, nedrošībai, sāpēm?
Protams! Tāpēc jau tas atbalsts ir vajadzīgs. Forši, ka arvien vairāk sieviešu izvēlas dūlas.


Cik bērniņu tu šobrīd gaidi piedzimstam?
Vairākus. Kāds ir tikko ieņemts, kāds jau taisās nākt. Bezgalīgi daudz jau viņu nevar būt, tad nevari pa īstam būt ar viņiem kopā. Daudzus gadus esmu arī zīdīšanas konsultante.


Tavs vīrs neteica: “Vai tev nepietiek ar televīziju? Rūpējies par mūsu bērniem!”
Tas ir mans darbs, tās nav rūpes par citu bērniem.


Tu esi kā pavadonis, pavadi sievieti ceļā uz bērnu. Ceļabiedrs?
Tas būtu ļoti skaists apzīmējums. Būt līdzās ceļā...


Tu viņus reizēm satiec? Esi kā ģimenes loceklis?
Savā ziņā. Tos siltos sveicienus mēs sūtām ik pa brīdim. Citreiz skatos, kā sārtojas kļavas vai snieg sniegs, un saprotu, ka gribu padot ziņu kādai ģimenei, ar kuru šajā laikā esam sagaidījuši bērniņu.

Dienas, kad bērni nāk pie mums, ir tik īpašas. Bet tas nozīmē, ka īpašas dienas ir visas (smejas).

 

TOP 5 patiesības, ko Evelīnai iemācījuši bērni

1. Katrs rīts var būt lielisks.

2. Katrs cilvēks piedzimst ar karalisku "Es".

3. Jūra nekad nemēdz būt auksta.

4. Spēt negulēt naktī, celties neiedomājamā agrumā un palikt dzīvai.

5. Laiks ir vērtība.

 

Avots: Jauns.lv



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas