Ināra un Renalds Jasiūnas - pāris, kas kopā nodzīvojuši jau 48 gadus

"Mammamuntetiem.lv" ar Jasiūnas pāri, kas pēc diviem gadiem svinēs Zelta kāzas, iepazinās mūsu rīkotā festivāla "Zelta ritmi" brīvdabas fotostudijā, ko, godinot laulātos pārus, rīkoja valsts iniciatīva Latvijas Goda ģimenes gads. Lai iedvesmotu jaunās ģimenes, kas savu kopīgo ceļu tik nesen uzsākušas, aicinājām senioru pāri uz interviju.

Kā jūs abi satikāties?
Renalds: Es teiktu, ka mūsu kopīgajā stāstā pie vainas bija nākamā sievasmāte. Es par Ināru esmu septiņus gadus vecāks. Laikā, kad iepazināmies, strādāju par elektriķi Rīgas Vagonbūves rūpnīcā. Turpat strādāja arī Ināras abi vecāki. Meita bieži nāca pie viņiem uz darbu, brauca līdzi darba organizētajās ekskursijās. Bet es uz viņu pat nepaskatījos. Skuķim bija tikai sešpadsmit gadu! Ko es skatīšos uz tik jaunu!
Ināra: Garāmejot viens otru zinājām. Jo bija jau arī darba balles, kurās arī es piedalījos. Vēlāk, kad sāku strādāt šīs pat rūpnīcas grāmatvedībā, lēnā garā iepazināmies tuvāk un ieskatījāmies viens otrā. Kā gan citādi –  viņš bija tāds smuks puisis.
Bet vēl pirms tam spilgti atceros vienu notikumu. Es ar vecākiem dzīvoju Juglā, viņiem bija māja. Tobrīd mājās mazgāju grīdas un dzirdēju, ka māte un tēvs virtuvē par kaut ko runā. Darbā Renaldu sauca par Reini. Un es dzirdēju, kā mamma saka: “Reinis gan man būtu tik labs znots!” Kā to izdzirdēju, tā tik turpināju grīdu trīt vienā un tai pašā vietā! Jo man taču bija jādzird, ko vecāki runā! Un tēvs atbildēja: “Jā, esmu ievērojis, ka Reinis ļoti akurāti visu dara.” Bet mēs tai brīdī tikai nedaudz viens otru zinājām, nekādi draugi nebijām! Vecāku novērojums gan bija precīzs: Renalds patiesi ir ļoti akurāts – ja kaut ko dara, tad izdara kārtīgi un pamatīgi. Viņam ir arī zaļie pirkstiņi – mūsu balkons visu laiku ir zaļš!
Bet atgriežoties pagātnē – vecāku vēlme pēc laika piepildījās. Ar Renaldu satikāmies te vienā pasākumā, te atkal citā un tā pamazām sākām draudzēties. 
Renalds: Mūsu attiecības virzījās ļoti lēnā garā.
Ināra: Mēs piecus gadus draudzējāmies. Atceros, kad bija jau doma par kāzām, Renalds atnāca pie mums: man tika pasniegtas puķes, tēvam – pudele, bet mammai – torte. Tūlīt viņš gāja arī runāt ar vecākiem, lai lūgtu manu roku. Nezinu, ko viņi viens otram teica, bet ilgi tas nebija. Renalds tik sacīja, ka saņēmis atļauju, tāpēc vēlas man pirkstā uzvilkt gredzentiņu. Mums abiem no uztraukuma tā drebēja rokas! 

Ināra un Renalds kāzu dienā.

Pirmo kopīgo piedzīvojumu, kas prasījis arī uztraukumus, jūs esat izbaudījuši jau kāzās!
Ināra: 1970. gadā apprecējāmies. Rīgā sarakstījāmies dzimtsarakstu nodaļā. Tā bija piektdiena. Bet sestdien pēcpusdienā es atkal vilku brūtes kleitu un mēs braucām uz Lietuvu, uz Biržiem, lai tur laulātos baznīcā. Jo Renalds nāk no Biržiem. Laulību ceremonija bija nolikta pusastoņos vakarā. Bet nonākuši galā secinājām, ka mācītāja nav. Izrādās – mācītājs slims. Ko darīt?
Renalds: Tai laikā netālu trimdā bija izsūtīts viens katoļu mācītājs un disidents. Viņš nedrīkstēja runāt sprediķi, bet laulāt viņam bija atļauts. Kā vēlāk izrādījās, viņš pēc titula bija bīskaps. 
Kamēr viņam aizbraucām pakaļ, kamēr tikām līdz baznīcai, laukā jau bija tumšs. Tai vakarā vēl bija spēcīgs vējš un lietus, bija sarauti augstsprieguma vadi un viss rajons  palicis bez elektrības. 
Ināra: Kad satumsa, mēģinājām ieslēgt baznīcā elektrību, bet nekā! Baznīcā dega tikai sveces. Pagāja ilgs laiks līdz atbrauca mācītājs. Laulāja mūs tikai divpadsmitos naktī. Bet mičoja – trijos naktī. Kā sacīja viena radiniece: “tāda sajūta, ka tu pa nakti tiki nozagta un pa tumsu salaulāta!”. Vienvārdsakot, mūsu kopdzīve sākās ar piedzīvojumu.

Laulāja mūs tikai divpadsmitos naktī. Bet mičoja – trijos naktī. Kā sacīja viena radiniece: "Tāda sajūta, ka tu pa nakti tiki nozagta un pa tumsu salaulāta!”. 

Un kāds bija jūsu kopdzīves turpinājums?
Ināra: Mēs esam labi dzīvojuši. Grūtākie bija pirmie pieci gadi, kamēr viens pie otra pieslīpējāmies. Es mājās esmu ģenerālis. Mums dēli ātri nāca un, ja mājās ir trīs vīrieši, vienam jābūt kuģa kapteinim! Es tad esmu tas ģimenes kuģa kapteinis. 
Renalds: Jāatzīst, ka kapitālas domstarpības mums nav bijušas. 
Ināra: Bet pabārušies jau nu mēs esam gan! Kā nu bez tā! Neviena ģimene bez bāršanās nav nodzīvojusi, es tam neticu! Es, piemēram, atzīstu, ka esmu strauja rakstura, arī mans tēvs tāds bija. Renalds ir rāmāks. Es varu uzliesmot, pagriezties uz papēža, bet tā liesma pēc brīža atdzisīs. 
Redz, mēs ilgi draudzējāmies pirms apprecējāmies – tas arī daudz ko dod. Tagad pāri viens divi un apprecas. Bet viņi nav vēl iepazinuši viens otru, nezina, vai varēs sadzīvot. Kad esmu dusmīga, es jau ar varu visu ko pateikt, bet Renalds tik labdabīgi pasmejas. 
Renalds: Ja viens runā, otram vajag piekrist. Tad var sadzīvot. Ja viens caur otru runā, tad neko nevar sarunāt.  
Ināra: Jā, viss kaut kas ir bijis, bet kaut kādā veidā viss ir nogludinājies. 

Par ko jūs esat strīdējušies?
Ināra: Kas tad to vairs var atcerēties! Mēs gan vēl tagad pastrīdamies! Viņš, piemēram, vairs labi nedzird, bet viņš nesaka, ka nedzird, bet saka – es nesaprotu, ko tu man saki! Es palieku dusmīga –  drīz jau vairs nevarēšu runāt, būs jāsāk dziedāt, lai viņš saprastu! Bet viņš negrib atzīties, ka nedzird. Nu, kā lai nedusmojas, ja vairākas reizes jāsaka viens un tas pats? 
Renalds: Sagaidīsi manus gadus un tad redzēsi, kā būs ar to dzirdēšanu (smejas)!

Dzīve reti kuram pārim rit kā pa diedziņu. Kas bija jūsu kopīgi piedzīvotās lielākās grūtības? 
Ināra: Mums ir bijis daudz jācīnās, lai varētu labāk dzīvot. Piemēram, es esmu strādājusi tādu darbu, kādu nekad nebiju domājusi, ka dzīvē jebkad darīšu. Bet tādi bija padomju laiki. Lai dabūtu dzīvokli, 18 gadus biju sētniece. Strādāju komunālo dzīvokļu kantorī, kas bija pakļauts Celtniecības ministrijai. Mums tika piešķirts dienesta dzīvoklis ar nosacījumu: jānostrādā divdesmit gadi, tad dzīvoklis pāries paša īpašumā. Mums tai laikā bērni bija mazi, dzīvojām pie tantes saimniecības ēkā un gribējām labākus dzīves apstākļus. Darbs bija ļoti grūts, bija jāuzkopj deviņstāvīgas mājas, pagalmā jāšķūrē sniegs. Tagad sētnieki tik smagi vairs nestrādā. Bija grūti, bet neviena maizīte jau nav bez garozas. Tā es izšķīros par sētnieces darbu. Mani gan tur dažādi muļķoja, jo kad gāju prom, izrādījās, ka bija jānostrādā tikai desmit gadi un dzīvoklis automātiski pienāktos. Bet mani mānīja par tiem divdesmit gadiem. Vēlāk, kad jau krietni šķobījās veselība, dēli teica: mēs esam izauguši lieli, liec beidzot darbam mieru. Vispār jau tai laikā dzīve viegla nebija. Paši Plakanciemā turējām zemes gabaliņu, ko no darba man iedalīja, tur stādījām tomātus un kartupeļus. Kaimiņi toreiz smējās – piebrauc zilais moskvičs, visi izlec no mašīnas un darbos iekšā! Puikas auga ļoti strādīgi, dārzu ravēja, laistīja un darīja vēl citus darbus. Jo ko paši izaudzējām, tas mums bija. Gribi dzīvot, māki grozīties! 
Bet mēs gan smagi strādājām, gan pratām par dzīvi priecāties un brīvo laiku jauki pavadīt. Vasarās kopā ar draugu ģimenēm, līdzi ņemot teltis, braucām uz Aumeisteriem. Kādas tik mums nebija izdarības! Pasludinājām šo par nometni “Melnā plezna”, ko svinīgi atklājām. Mums patika pašiem izklaides un atrakcijas organizēt. Nebija tā, ka kaut kur aizbraucam un kā tādi murmuļi tik sēžam. Mums pat bija savs nometnes karogs. Tas tika pacelts un prombraucot nolaists. 

Mums patika pašiem izklaides un atrakcijas organizēt. Nebija tā, ka kaut kur aizbraucam un kā tādi murmuļi tik sēžam. 

Renalds: Tai laikā vispār cilvēki vairāk kopā turējās. Pašlaik mājā, kur dzīvojam, tikpat kā nepazīstam savus kaimiņus, tik kāpnēs sasveicināmies un viss. Pašlaik cilvēki ir katrs pats par sevi. Agrāk kaimiņu bērni pagalmos kopā spēlējās un vecāki cits citu pazina. 
Ināra: Atceros, kad Lubānas ielā atvēra jaunu veikalu, kaimiņi stāvēja rindā un uz vietas izdomāja: ies ciemos pie Ināras! Katrs atnesīs, ko nopircis un uztaisīsim baļļuku! Tā uz līdzenas vietas uzrīkojām vakaru ar mūziku un dejām. Tas ir svarīgi, ka bērni redz: vecāki prot jauki pavadīt brīvo laiku, jo viņi mācās no piemēra. Redzu, ka gan mani dēli, gan vedeklas arī ir izdomas pilni, paši dažādas aktivitātes izdomā un tajās iesaista arī savus bērnus. Es priecājos par mazbērniem, ka viņi ar dumjībām nenodarbojas. Viņiem tam nav laika. 
Renalds: Tas ir ļoti svarīgi. Mūsu puikas arī gāja ar citiem puikām hokeju spēlēt un ko tik nedarīja. Viņi bija kopā ar tiem, kam patika būt aktīviem. Viņi nečupojās ar tiem, kam bija nelāgas intereses. Mums nebija jāuztraucas par to, ka dēli iesaistīsies nelabvēlīgās kompānijās, viņi paši mācēja atsijāt cilvēkus, ar kuriem draudzēties. 

Ko jums bija svarīgi savos bērnos ieaudzināt?
Ināra: Mēs viņus radinājām pie kārtības. Atceros konkrētu gadījumu. Vienreiz tēvs dēliem pasaka: salasiet, lūdzu, izsvaidītās mantas. Bet viņi nereaģē. Otrreiz pasaka, bet nu jau tēvam tonis augstāks... Kad viņš pie puikām gāja trešoreiz, tad viņam jau rokās bija lielā bļoda, kurā viņš visas mantas salasīja un skaidri pateica – tās tiks izmestas.  Puikām bija lielā raudāšana, bet neko darīt – kārtībai jābūt. Un mācība bija gūta – turpmāk viņi lietas aiz sevis savāca.
Toreiz tēvs mantas gan neizmeta, bet paslēpa pagrabā. Pēc laika, kad puikas nāca man kaut ko palīdzēt, viņi to bļodu ar savām mantām atrada un tad gan bija lieli prieki!
Jā, puikas tika audzināti pie kārtības. Tāpat jau savu reizi bija pretimrunāšana, bet kopumā es nevienu sliktu vārdu nevaru teikt ne par saviem dēliem, ne mazdēliem. 
Renalds: Man šķiet, ka viņi paši par sevi auga, mēs tik drusku viņus piekoriģējām. Jo, lai ieaudzinātu atbildību, bērnam ir jāparāda, kā tai konkrētā piemērā: ja savas lietas pēc sevis nesavāksi, to nebūs. 
Ināra: Šodien, manuprāt, daudzi vecāki ir iekrituši otrā galējībā – bērns ir guvis virsroku pār vecākiem. Nav pareizi bērnus pērt, bet nedrīkst būt arī tā, ka bērns kaut ko grib un tāpēc bļauj tikmēr, kamēr dabū, ko gribējis. Vecākiem ir jāspēj uzlikt robežas. Ja bērns visu, ko vien vēlas dabū, viņš nav motivēts censties. Piemēram, ja mūsu dēli vēlējās kādu jaunu lielāku lietu, piemēram, jaunu riteni, viņi paši tam krāja naudu. Katram bija sava krājkasīte. Vēlāk, kad parādījās iespēja vasarās strādāt, viņi strādāja, lai varētu nopirkt to, ko vēlējās. 

Jums abiem garās kopdzīves laikā kādreiz ir ienākusi prātā doma par šķiršanos?
Renalds: Tik tālu nekad nav nonācis!
Ināra: Nu man ir bijis tā: reizēm otrs tā pasaka, ka ir milzīgs aizvainojums un šķiet – viss. Bet es neprotu sevī ilgi naidu turēt. Lēnām esmu “atdzisusi” un padomājusi: vai šķiršanās būs tas pareizais solis?  Izšķirties jau var ātri, bet kas būs pēc tam? Lielākie cietēji jau ir bērni. Es nesaku, ka mēs visu dzīvi kā divi balodīši esam nodzīvojuši, esam bārušies!
Bet nav bijušas tādas situācijas, kuru dēļ būtu jāšķiras! Arī mani un Renalda vecāki kopā nodzīvoja garu mūžu, mums nav bijis piemēra, ka tiklīdz ir kādas grūtības, tā jāšķiras. 
Renalds: Un arī mūsu dēli ar savām sievām nodzīvojuši jau 25 gadus.

Reizēm otrs tā pasaka, ka ir milzīgs aizvainojums un šķiet – viss. Bet es neprotu sevī ilgi naidu turēt. Izšķirties jau var ātri, bet kas būs pēc tam? Lielākie cietēji jau ir bērni. 

Vecākiem parasti viegls nav brīdis, kad bērni izaug un aiziet. Kā jums bija palaist dēlus savās dzīvēs?
Ināra: Kad vecākais dēls apprecējās un aizgāja dzīvot atsevišķi, jaunākais kādu laiku palika ar mums. Bet vienu vakaru skatos, dēls kārto savu segu un citas lietas. Prasu: kur tu iesi? Viņš iešot pie savas draudzenes (tagad jau sievas) padzīvot, viņam pie mums kļuvis garlaicīgi. 
Renalds: Ko tad mēs neļausim?!
Ināra: Mēs taču lielam 23 gadīgam cilvēkam neko neteiksim! Jaunākais dēls apprecējās četrus mēnešus vēlāk.
Bet fakts ir tāds, ka laikā, kad abi dēli bija aizgājuši, es jau noraudāju ļoti. Man bija kā gabals no sirds norauts. Citi jautāja: ko tu raudi?! Bet tā sajūta tāda, it kā sirds būtu pārplēsta. Nevienam bērnam tas nav teikts, bet spilvenā paraudāts ir. 
Bet tad nāca mazbērni un ar viņiem atkal bija jauni prieki. Mēs vienmēr kopīgi svinējām arī Ziemassvētkus, ar kaimiņos dzīvojošu ģimeni sariktējām Ziemassvētku veci, lai mazbērniem būtu prieks. 
Renalds: Prieks jau arī par to, ka bērniem labi klājas viņu dzīvēs. Abi dēli ir izmācījušies par galdniekiem, abiem kārtīgas ģimenes un savi bērni.
Ināra: Mums ir trīs mazdēli un mazmeitiņa. Un vēl mums ir ļoti labas vedekliņas, es par viņām varu teikt tikai to labāko. 

Kad abi dēli bija aizgājuši, es jau noraudāju ļoti. Citi jautāja: ko tu raudi?! Bet tā sajūta tāda, it kā sirds būtu pārplēsta. Nevienam bērnam tas nav teikts, bet spilvenā paraudāts ir. 

Kas jāspēj pārim, lai pēc bērnu aiziešanas, pašu dzīve nezaudētu krāsas?
Ināra: Noteikti jābūt aktīviem! Es jau 22 gadus skaitos pensijā, jo man bija kaitīgs darbs. Taču es turpināju strādāt slimnīcā Gaiļezers. Pensijas naudu atlikām, lai varam paceļot. Mums gan jāsaka paldies vedekliņas mammai, kura reiz man sacīja: “Ko tu visu laiku tās balles uz dzimšanas un kāzu jubilejām taisi?! Padomājiet taču vienreiz paši par sevi un kaut kur aizbrauciet!” Tā mēs aizbraucām uz Franciju. Tas bija mūsu pirmais ceļojums pēc kura āķis bija lūpā. Vēlāk aizbraucām uz Šveici, Vīni, Poliju. Kad man palika 60 gadi, kolēģi darbā jautāja, ko man dāvināt? Atbildēju, ka vēlos tikai labu veselību un kaut ko redzēt. Kolēģi man sadāvināja naudu un es izlēmu, ka brauksim ceļojumā uz Izraēlu. Man bija skaidrs, ka negribu gulēt pludmalē un sauļoties, bet kaut ko redzēt. Tai laikā Izraēlā bija nemieri un daudzi baidījās braukt, bet mēs ar Renaldu braucām. Tas bija viens ārkārtīgi vērtīgs brauciens, beigās tikām līdz Jordānijai, divas reizes bijām arī Nāves jūrā. Ja vīrs pirms brauciena kaut ko runāja par to, kāpēc mums vispār būtu jābrauc uz Izraēlu, tad atgriežoties un izkāpjot no autobusa pirmais, ko viņš sacīja, bija paldies. Pašlaik visiem saku – ja dzīvē sanāk iespējas un atļauj maciņš, ceļojat! 
Vēlāk vīram bija sirds operācija un tālākos ceļojumos viņš vairs nevarēja braukt. Bet es gan vienā vēl aizbraucu. Jaunākais dēls mani aicināja līdzi ceļojumā uz Ameriku. Kad gan vēl es aizbrauktu tik tālu? Brauca dēls ar sievu, vedeklas mamma, viņas māsa ar vīru. Tas bija fantastisks ceļojums! Lidojām līdz Losandželosai, tad bijām uz Lielo kanjonu, aizbraucām līdz pašai Lasvegasai, tad uz Čikāgu un no Čikāgas uz Stambulu. 
Pašlaik veselība vairs neļauj doties tālos ceļojumos, pašlaik pabraukājam apskatīt netālus maršrutus. Bet ir jau gūta sajūta, ka daudz kas ir redzēts. 
Arī ikdienā iesaistāmies visādās avantūrās. Mūsu mazdēls pagājušajā vasarā mūs pieteica “Baltica 2018” orientēšanās sacensībām! Mums bija jāizstaigā vairāki punkti teju pa visu Rīgas centru un jāatbild uz dažādiem jautājumiem. Un ko domājiet – mēs uzvarējām! Mēs vispār cenšamies, cik vien spēki atļauj, visur kur doties. Tāpat dēls mums izstāstīja par jūsu organizēto festivālu senioriem “Zelta ritmi” un mēs bijām klāt!
Renalds: 2014. gadā abi spēlējām arī teātri.
Ināra: Jā, toreiz vīrs atbrauca no laukiem un sacīja: mēs spēlēsim teātri! Es domāju: nu pavisam jau sagājis sviestā! Bet toreiz Latvijas Jaunā teātra institūts radīja unikālu iestudējumu “100% Rīga”. Tam tika atlasīti simts dažādi cilvēki – katram par sevi bija kaut kas jāpastāsta. Mēģinājumi sākās oktobrī, bet izrāde notika 4.decembrī. Mēģinājumi bija tik interesanti, tas laiks bija tiešām super! Tā atkal bija jauna avantūra, kurai piekritām. Bet tieši tās jau dzīvi padara interesantu.

Foto: Agris Semēvics un no privātā arhīva.

Par Latvijas Goda ģimenes gadu
Atzīmējot Latvijas valsts simtgadi, 2018. gads izsludināts par Goda ģimenes gadu. Gada moto: „Laiks bērniem! Latvija ceļā uz ģimenei draudzīgāko sabiedrību”. Latvijas Goda ģimenes gadā ir plānoti daudzveidīgi pasākumi, lai pateiktu paldies un godinātu ģimenes, kurās jau aug bērni, kā arī ir iecerētas aktivitātes, kas veicinātu sabiedrības izpratni par nepieciešamību kļūt par ģimenei ar bērniem draudzīgāku sabiedrību. Latvijas nākotne ir tiešā veidā atkarīga no tās bērniem, tāpēc ne tikai vārdos, bet arī darbos jāapliecina – laiks bērniem! Vairāk informācijas: https://www.laiksberniem.lv, Facebook.com/GodaGimenesGads, Instagram/GodaGimenesGads.
Atbildīga institūcija par Latvijas Goda ģimenes gada aktivitāšu īstenošanu – Valsts reģionālās attīstības aģentūra.