Psihiski slima māte noziegumos apsūdz meitas ģimeni. Atbildīgie dienesti – bezspēcīgi

Lauras stāsts: mana māte apsūdz manu ģimeni smagos noziegumos
Ar savu stāstu portālā “Mammamuntetiem” vērsās trīs bērnu māmiņa Laura. “Man ir trīs bērni – 17 un divus gadus veci dēli un 13 gadus veca meita. Manai mātei ir nopietna, hroniska psihiska saslimšana, diagnoze – šizofrēnija. Diemžēl viņa pret savu slimību nav kritiska, slimību neatzīst un neārstētās slimības sekas murgainu pārliecību formā nodara ļoti lielu postu man un manai ģimenei. Slimības saasinājumu brīžos viņa nonāk Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra slimnīcā. Taču pārējā laikā slimības izraisītie murgi tiek aktīvi vērsti pret mani un manu ģimeni. Tā kā māte pati nespēj kritiski izvērtēt savu ideju neatbilstību reālajai situācijai, racionāls dialogs ar viņu nav iespējams. Viņa savu slimību neatzīst, medikamentus nelieto. Palīdzēt viņai pret viņas pašas gribu nav iespējams, un tā šis apburtais loks turpinās jau vairāk nekā divdesmit gadus. Māte periodiski ir ārstējusies arī ambulatori pie psihiatra, tomēr scenārijs vienmēr ir viens – tiklīdz ārsts apstiprina, ka viņai nepieciešama regulāra ārstēšana, kā arī atzīst, ka māte nedzīvo objektīvā realitātē, ārstēšanās tiek pārtraukta, jo “arī šis psihiatrs pret viņu ir sazvērējies”.  

Šobrīd māte aktīvi apsūdz mani un manu vīru par bērnu atstāšanu novārtā (kas neatbilst patiesībai, bāriņtiesa ir apsekojusi mūsu dzīvesvietu un pārliecinājusies par apsūdzību neatbilstību patiesajai, reālajai situācijai). Tāpat māte norāda, ka manam vecākajam dēlam ir veselības problēmas un mēs kā vecāki nesniedzam tam nepieciešamo ārstēšanu (arī šie ir neārstētas slimības izraisīti murgi). Viņa ir izvirzījusi arī apsūdzību par smaga fiziska nozieguma izdarīšanu pret manu vecāko dēlu, kas arī neatbilst patiesībai.

Ar katru iesniegumu jo tālāk, jo trakāk un mums trūkst padoma, kā šo ārprātu apturēt. Instanču darbinieki atbild, ka uz katru iesniegumu viņiem esot jāreaģē, tāpēc mani turpina izsaukt un nopratināt.

Ar katru iesniegumu jo tālāk, jo trakāk un mums trūkst padoma, kā šo ārprātu apturēt. Instanču darbinieki atbild, ka uz katru iesniegumu viņiem esot jāreaģē, tāpēc mani turpina izsaukt un nopratināt. Tas ļoti ietekmē mikroklimatu ģimenē, sāpina un sanikno, reizēm ir pavisam nepanesami... Visa šī situācija ievērojami apgrūtina mūsu ģimenes ikdienu,veido nedrošības izjūtu un veicina bailes, neizpratni, apjukumu. Īpaši smagi cieš bērni. Mana meita ir tā iebiedēta, ka baidās palikt mājās viena un atvērt durvis, ja kāds pie tām klauvē. Dienestu ierašanās rada neizpratni un nedrošības izjūtu. Bāriņtiesas pārstāvji apseko dzīvokli, ieskatās ledusskapī. Es saprotu, ka tas ir viņu darbs, bet mēs esam labklājīga ģimene, kas neietilpst sociāli nelabvēlīgo cilvēku kategorijā – esam gan nodrošināti, gan kā vecāki atbildīgi, kas ar katru bērnu pavada pietiekoši daudz laika kopā. Mūsu bērni labi mācās, sporto. Šādas pārbaudes emocionāli izsit no līdzsvara. 

Mātei psihiskās saslimšanas dēļ ir piešķirta invaliditāte, taču tas neliedz atbildīgajiem dienestiem pārbaudīt katru mātes iesniegto sūdzību par mums. Tas ļoti nogurdina. Mēs jūtamies situācijas ķīlnieki. Mums ir ieteikts vērsties tiesā ar mērķi panākt, lai mātei oficiāli tiktu noteiktu rīcības nespēja. Iespējams, tas ir vienīgais risinājums, taču pagaidām emocionāli to vēl nespēju – mana māte vēl ir jauna sieviete un šāds atzinums viņu neglābjami iesprostos četrās sienās.”

 

Mātei psihiskās saslimšanas dēļ ir piešķirta invaliditāte, taču tas neliedz atbildīgajiem dienestiem pārbaudīt katru mātes iesniegto sūdzību par mums. Tas ļoti nogurdina. Mēs jūtamies situācijas ķīlnieki.

Ko saka dienesti?
Aptaujātot dažādus dienestus, kā arī ministrijas, aina izvēršas bēdīga. Bāriņtiesas pārstāvji, kas apsekojuši konkrēto ģimeni, atzīst: saņemot iesniegumu, bāriņtiesai ir pienākums pārliecināties, vai bērni neatrodas veselībai un dzīvībai bīstamos apstākļos. Bet no tālākiem komentāriem par to, kā viņuprāt, šādas situācijas ģimenēm būtu iespējams risināt, atsakās. 
Labklājības ministrijas speciālisti iesaka ģimenei vērsties vietējā sociālajā dienestā, lūdzot nepieciešamo atbalstu. Jo dienesta pienākumos ietilpst sniegt dažāda veida palīdzību, lai sekmētu krīzes situācijas pārvarēšanu, kā arī sniegt sociālos pakalpojumus vai organizēt to sniegšanu personām ar garīga rakstura traucējumiem un citām personu grupām, kurām tas nepieciešams. Jautājums, kā to var nodrošināt, ja psihiski nevesels cilvēks savu saslimšanu neatzīst un atsakās no ārstēšanas? Veselības ministrijā savukārt skaidro, ka pacientu ar psihiska rakstura saslimšanām bez viņa piekrišanas var ārstēt vienīgi tajos gadījumos, kad cilvēks ir draudējis vai draud līdzcilvēkiem, centies vai cenšas nodarīt sev vai citai personai miesas bojājumus vai ir izturējies vai izturas varmācīgi pret citām personām un ārstniecības persona konstatē, ka pacientam ir psihiskās veselības traucējumi, kuru iespējamās sekas varētu būt nopietni miesas bojājumi pacientam pašam vai citai personai. “Viens no iespējamiem risinājumiem aprakstītajā gadījuma ir vērsties policijā un rakstīt iesniegumu. Gadījumā, ja tiek ierosināta lieta, kas nonāk līdz tiesai, tiesa var piemērot medicīniska rakstura piespiedu līdzekli. Vēl var lūgt piemērot aizliegumu tuvoties”. Jāatzīst, ka aizliegums tuvoties šajā konkrētajā gadījumā neko neatrisinātu, jo māte meitas ģimenei jau sen netuvojas. Tā vietā viņa izvēlas vērsties bāriņtiesā un policijā ar dažādām apsūdzībām.

Valsts policijā apstiprina: policistiem ir jāreaģē uz katru iesniegumu pat, ja viena un tā pati persona rakstījusi 150 iesniegumus. Policistiem nav arī tiesību cilvēkus šķirot veselajos un slimajos.

Valsts policijā apstiprina: policistiem ir jāreaģē uz katru iesniegumu pat, ja viena un tā pati persona rakstījusi 150 iesniegumus. Policistiem nav arī tiesību cilvēkus šķirot veselajos un slimajos. Tāpēc pārbaudīts tiek katrs iesniegums. Arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā norāda, ka viņu pienākums ir pārbaudīt katru gadījumu, kurā ir iespējami bērnu tiesību pārkāpumi, neatkarīgi no tā vai šī informācija saņemta kā iesniegums, anonīma sūdzība, telefona zvans. “Informācija tiek pārbaudīta neatkarīgi no tā, kas ir šīs informācijas sniedzējs. Informācijas sniedzēja garīgās veselības traucējumi nav iemesls, lai nepārbaudītu sniegto informāciju un nenovērstu iespējamos bērnu tiesību pārkāpumus. Katra indivīda interesēs ir sadarboties ar institūcijām, ļaujot veikt pārbaudes, lai konstatētu patieso situāciju,” norāda Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bērnu tiesību aizsardzības departamenta vecākā inspektore Marta Saklaure.  Savukārt inspekcijas Ģimeņu ar bērniem atbalsta departamenta psiholoģe Māra Jansone uzsver: “Saprotams, ka var rasties dažādas spēcīgas emocijas, piedzīvojot iepriekš aprakstīto situāciju, ir normāli izjust bezspēcību, dusmas un aizvainojumu.  Redzot, kas notiek ģimenē, arī bērni var izjust trauksmi un bailes. Svarīgi ir skaidrot situāciju bērnam saprotamā valodā, ļaujot viņam izprast situāciju. Bērniem ir iespējams zvanīt uz Uzticības tālruni 116111, lai saņemtu psiholoģisku palīdzību. Tāpat arī pieaugušajiem ieteicams meklēt iespēju saņemt psiholoģisku atbalstu”. Inspekcijā speciālisti vēl norāda - šādās situācijās ģimenei ir tiesības vērsties policijā ar iesniegumu par apzināti nepatiesu, otru personu apkaunojošu izdomājumu tīšu izplatīšanu, vai vērsties tiesā ar pieteikumu atsaukt ziņas, kas aizskar godu un cieņu, ja šādu ziņu izplatītājs nepierāda, ka tās atbilst patiesībai. 

Par to, kā ģimenei rīkoties, lai sevi pasargātu no psihiski neveselas mātes apsūdzībām, padomu vaicājām arī Tiesībsarga birojam. Tiesībsarga speciālistu komentārs izslēdza jebkāda risinājuma meklēšanu: "Ikvienam cilvēkam - gan slimam, gan veselam ir tiesības vērsties valsts un pašvaldību institūcijās. Turklāt ikvienam ir likumā noteikts pienākums ziņot par bērnu tiesību pārkāpumiem. Institūciju pienākums ir pārbaudīt sniegto informāciju, jo tas vien, ka informācijas sniedzējam ir garīgās veselības traucējumi, nenozīmē, ka sniegtā informācija nav patiesa. Bāriņtiesai, profesionāli veicot savus pienākums, pārmērīgu apgrūtinājumu ģimenei nevajadzētu radīt. Par bērnu emocionālo labsajūtu šādā situācijā ir atbildīgi vecāki - kā viņi reaģē uz vecāsmātes kārtējo sūdzību." Tātad likuma ietvaros garīgi slims cilvēks var apsūdzēt kā savus radiniekus, tā kaimiņus, kolēģus un daudzus citus apkārt esošos cilvēkus dažādos noziegumos un dienestiem ir pienākums katru apsūdzību izmeklēt, kas paredz arī apsūdzēto cilvēku nopratināšanu. 

Likuma ietvaros garīgi slims cilvēks var apsūdzēt kā savus radiniekus, tā kaimiņus, kolēģus un daudzus citus apkārt esošos cilvēkus dažādos noziegumos.

Vai psihiski slimi cilvēki ir izredzēto kārtā?
Lai saprastu, kāda šobrīd ir situācija Latvijā, vai patiesi viens psihiski slims cilvēks var netraucēti terorizēt apkārtējos, lūdzām viedokli izteikt Latvijas Psihiatru asociācijas prezidentam Elmāram Tēraudam. 

“Neskatoties uz dažādām sabiedrību informējošām kampaņām visos laikos bijuši cilvēki, kas savu slimību neatzīst un atsakās no ārstēšanas. To, kādos gadījumos iespējams pacientu ārstēt pret viņa paša gribu, nosaka Ārstniecības likuma 68. un 69. pants. Tātad mūsdienās pacientu pret paša gribu ārstē stacionārā un tas notiek pie sekojošiem apstākļiem: 

• pacients apdraud pats sevi vai apkārtējos (ir mēģinājis veikt pašnāvību vai draudējis citiem, izrādījis agresiju);
• nonācis bezpalīdzīgā stāvoklī (cilvēks slimības dēļ nevar sevi vai savus aizbilstamos aprūpēt).

Šajos gadījumos pacients tiek nogādāts psihiatriskā stacionārā, kur viņu apskata dežūrārsts. Ja viņš secina, ka pacientam nepieciešama ārstēšana, bet pacients ārstēšanai nepiekrīt, tiek veikta speciāla atzīme medicīniskajā dokumentā, bet pacients stacionārā paturēts. Nākamajā dienā pacientu skata ārstu konsīlijs, kas sastāv no trim sertificētiem psihiatriem. Ja ārsti lemj, ka pacientam ir jāārstējas slimnīcā pret paša gribu, šī informācija tiek nosūtīta tiesai. Turpmāko 72 stundu laikā klīnikā ierodas tiesnesis, prokurors un advokāts, un tiesas sēdē piedalās slimnīcas pārstāvis un arī pacients, ja viņa veselības stāvoklis to atļauj. Ja tiesa lemj, ka pacientam nepieciešama ārstēšana, viņš stacionārā tiek paturēts līdz viņa veselības stāvoklis uzlabojas. Pēc izrakstīšanas no stacionāra pacienta turpmākā ārstēšanās atkal paliek viņa ziņā. 

Savukārt situācijās, kad slimais cilvēks jau veicis kriminālu nodarījumu un pret viņu ierosināta krimināllieta, tiesa var piespriest par obligātu pienākumu pacientam ārstēties kā stacionārā, tā ambulatori.

Ja pacients neko krimināli sodāmu nav izdarījis, nav sabiedrībai bīstams un pret apkārtējiem agresīvs, likumdošana neparedz iespēju viņu  ārstēt pret paša gribu tikai tāpēc, ka viņam ir depresija vai šizofrēnija. Šāds cilvēks turpina dzīvot kā pats uzskata par pareizu arī tad, ja tas nepatīk iestādēm, citiem ģimenes locekļiem un kaimiņiem. Diemžēl mums – ārstiem dažkārt no pacientu tuviniekiem nākas dzirdēt vārdus, ka slimajam cilvēkam ir vairāk tiesību, nekā viņa tuviniekiem.”

Diemžēl mums – ārstiem dažkārt no pacientu tuviniekiem nākas dzirdēt vārdus, ka slimajam cilvēkam ir vairāk tiesību, nekā viņa tuviniekiem.

Kā rīkoties tuviniekiem, lai sevi pasargātu no garīgi slimā tuvinieka? 

• Mēģināt runāt ar garīgi slimo tuvinieku, jo nav tā, ka šie cilvēki nekad un ne pie kādiem apstākļiem neko nesaprot. 
• Svarīgi būt striktiem savā pozīcijā – ja ir nolemts, ka nekādas attiecības ar garīgi slimo personu vairs netiek uzturētas, tad tā arī jārīkojas. Nevajadzētu pieļaut situāciju, ka vienu nedēļu garīgi slimais tuvinieks jūsu mājās tiek ielaists, bet citu nedēļu izdomājat, ka tomēr nē. Konsekvenci vajadzētu ievērot. 
• Ja garīgi slimais cilvēks izsaka draudus, par tiem rakstveidā vajadzētu informēt dažādus dienestus – policiju, bāriņtiesu, sociālo dienestu. Apdraudošās situācijās policiju nepieciešams arī izsaukt. Svarīgi pieprasīt, lai policija reaģē un rakstveidā atbild uz jūsu  iesniegumiem. Jo bieži vien ir tā, ka radinieki pēc palīdzības vēršas institūcijās, bet kad jautājums jāskata tiesā, izrādās, ka nekādi rakstiski apliecinājumi par to, kas noticis, nav fiksēti. Ir bijušas vienīgi mutiskas sarunas. Jāatceras, lai juridiski risinātu dažādus jautājumus, ir jārēķinās arī ar “papīra darbiem”.  
• Ja tuvinieki zina, kur pacients ārstējas pie psihiatra, labi doties pie ārsta un sniegt viņam papildus informāciju par pacientu. Jo psihiatrs pilnu ainu par slimnieku var nezināt. Īpaši tad, ja pacients ir ieradies uz kārtējo vizīti un uz visiem psihiatra jautājumiem par to, kā viņš jūtas un kādas ir viņa attiecības ar tuviniekiem, atbild ar “viss ir labi”.  Jārēķinās, ka pacienti ārstam mēdz nestāstīt reālo situāciju. 
  Ja ir bažas, ka slimais cilvēks par radinieku vizīti pie psihiatra varētu uzzināt, ārstam var lūgt izdarīt atzīmi pacienta slimības apraksta vēsturē, lai šī informācija nekādā ziņā netiktu izsniegta  pacientam. Arī šāds punkts likumdošanā ir paredzēts. 
• Pret garīgi slimu cilvēku likumīgi var vērsties tikai gadījumos, kad viņš izdara likuma pārkāpumus. Ja cilvēks pārkāpj administratīvo pārkāpumu kodeksu, viņš var tikt sodīts administratīvi. Ja viņa rīcībā saskatāmi krimināli nodarījumi, pret viņu tiek ierosināts kriminālprocess, un šis jautājums tiek skatīts kriminālprocesa ietvaros. Ja ir kāds civilprocesa pārkāpums, tad jautājums tiek skatīts šī likuma ietvaros. Ja pacients tikai sūdzas, lai arī par nepamatotām lietām, no juridiskā viedokļa raugoties, viņš nekādu pārkāpumu nav izdarījis...