Ungārijas profesors Lāslo Marki: „Bērnu audzināšana ir nopietns darbs. Daudzās valstīs to nenovērtē.”

Gandrīz visām Eiropas valstīm, to skaitā Latvijai, ir iemesls satraukties – bērnu skaits ģimenēs sarūk un demogrāfiskie rādītāji jau gadiem ir ar mīnusa zīmi. Ungārijas Zinātnes akadēmijas pētniecības emeritētais profesors, Goda prezidents Eiropas Daudzbērnu ģimeņu konfederācijā Lāslo Marki ir cilvēks, kurš Eiropas politiķiem skaidro, kā viņu lēmumi var ietekmēt eiropiešu ģimeņu lēmumus par labu vēl kādam mazulim vai tomēr ne. Ar Marki tiekamies Rīgā, valsts iniciatīvas „Latvijas Goda ģimenes gads” ietvaros organizētajā forumā „Laiks bērniem! Ceļā uz ģimenei draudzīgāko sabiedrību”, kura mērķis bija apkopot rekomendācijas ģimenei draudzīgākas sabiedrības un politikas veidošanai un kurā Lāslo uzstājās ar savu lasījumu. 
Vecāku organizācija „Mammamuntetiem.lv” izmantoja iespēju šo iedvesmojošo un sirsnīgo profesoru satikt klātienē. 

 

Vizītkarte

• Lāslo Marki ir matemātiķis, Alfrēda Rēņi Matemātikas institūta, Ungārijas Zinātnes akadēmijas pētniecības emeritētais profesors.
• No 1992. līdz 2000. gadam bijis Eiropas Matemātikas kopienas viceprezidents.
• No 2000. līdz 2004. gadam bijis Nacionālās daudzbērnu ģimeņu asociācijas prezidents, no 2004. līdz 2014. gadam – viceprezidents, no 2014. līdz 2018. gadam – prezidents. 
• Šobrīd Goda prezidents Eiropas Daudzbērnu ģimeņu konfederācijā.
• Marki ar sievu ir 4 bērni un 14 mazbērni.
• Kopš 1989. gada ir aktīvs dalībnieks Nacionālajā daudzbērnu ģimeņu asociācijā. Kopš 1994. gada pārstāvējis asociāciju dažādās starptautiskās organizācijās. Eiropas Daudzbērnu ģimeņu konfederācijā 2007. gadā organizēja kopēju aktivitāti kopā ar 12 Eiropas līmeņa federācijām saistībā ar ģimenēm, lai piesaistītu Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta uzmanību tam, lai bērnu audzināšanai nepieciešamajām precēm pieļautu zemāku PVN likmi. 

Forumā „Laiks bērniem! Ceļā uz ģimenei draudzīgāko sabiedrību”, kas noritēja šā gada augustā Latvijā, vairāku Eiropas valstu speciālisti norādīja, ka teju ikvienai Eiropas valstij ir iemesls satraukties par demogrāfiskajiem rādītājiem. Kāds ir jūsu skaidrojums tam, kāpēc Eiropā bērnu skaits sarūk?
Vispirms es vēlētos pieminēt kādu pētījumu, kas gluži neatbild uz šo jautājumu, bet parāda demogrāfiskās tendences. Vācijā tika veikts pētījums, kas atklāja – strauji sarūk tieši lielo ģimeņu skaits. Savukārt ģimeņu daudzums, kurās aug viens vai divi bērni, ir tikpat liels, cik to bija pirms 20 vai 30 gadiem. 
Pirms trim gadiem es satiku bīskapu, kurš sacīja: topošo bīskapu skaits samazinās tieši tikpat strauji kā lielo ģimeņu skaits. Iespējams, ka šim nav savstarpējas saistības, tomēr šie ir divi interesanti fakti. 
Kāpēc šodien vairums ģimeņu audzina vienu vai divus bērnus? Šim jautājumam ir gara vēsture. Pirmkārt, agrāk vecāki uz bērniem lika lielas cerības: viņi būs tie, kas parūpēsies par vecākiem vecumdienās. Pieaugot labklājības līmenim, tika radīta pensiju sistēma, attiecīgi arī tie, kam bērnu nebija, par savu nākotni varēja justies droši: valsts par viņiem parūpēsies. Turklāt cilvēki labi apzinās, ka bērni no vecākiem prasīs daudz laika, pūļu un naudas. Kāpēc gan neizvēlēties dzīvi pavadīt krietni laiskāk? 
 

Daudzi ir dzirdējuši apgalvojumu: ja tev būs daudz bērnu, tu būsi nabags. Taču bērni rada ne tikai grūtības, viņi ģimenē ienes arī daudz prieka. 

Otrkārt, cilvēkiem ir bail. Daudzi ir dzirdējuši apgalvojumu: ja tev būs daudz bērnu, tu būsi nabags. Taču bērni rada ne tikai grūtības, viņi ģimenē ienes arī daudz prieka. Tomēr, ja cilvēkiem nav bijusi iespēja pazīt daudzbērnu ģimenes, viņi nevar iedomāties, ka dzīve ģimenē ar daudz bērniem var būt laimīga. Tas ir arī mūsu, daudzbērnu ģimeņu, pienākums – parādīt citiem, ka, pateicoties daudziem bērniem, mūsu dzīve ir ārkārtīgi vērtīga un tāda tā ir arī mūsu atvasēm. 
Es pats visu mūžu esmu uzturējies starp lielām ģimenēm. Mani pamatskolas draugi nāca no četru un piecu bērnu ģimenēm. Kad strādāju Ungārijas Zinātnes akadēmijas Matemātikas pētniecības institūtā, vismaz trešdaļai kolēģu bija trīs un vairāk bērnu. Tas bija pašsaprotami. Un arī šiem bērniem vēlāk licies pašsaprotami veidot lielas ģimenes. Manu bērnu klasesbiedri, kuriem nav bijuši brāļi un māsas, bieži teikuši, cik forši būt pie mums, jo šeit vienmēr ir bijis kāds, ar ko kopā spēlēties.

Lāszlo Marki, uzstājoties forumā „Laiks bērniem! Ceļā uz ģimenei draudzīgāko sabiedrību”.

Kas ir tie valstiskie instrumenti, kas, likti lietā, varētu rosināt cilvēkus laist pasaulē vairāk bērnu? Kāpēc tomēr bērnu skaits ģimenē sarūk?
Man atkal ir jāatgriežas pagātnē. Praktiski katrā Eiropas valstī valdība pret daudzbērnu ģimenēm ir rīkojusies nepiedodami. Tiek aizmirsts, ka šodienas bērni būs tie, kas nākotnē nodrošinās vecus cilvēkus. Tātad tos, kam pašiem bērnu nebūs bijis, uzturēs citu cilvēku izaudzinātie bērni. Šī ir ļoti negodīga situācija. 
Ir vēl viena negodīga situācija: ja tu aizved bērnu uz bērnudārzu, tad pieskatītāja, kas, piemēram, rūpējas par pieciem svešiem bērniem, saņem algu. Viņa tiek uzskatīta par nozīmīgu sabiedrības locekli, kas dara vērtīgu darbu. Tajā pašā laikā, ja kāda sieviete mājās rūpējas par saviem pieciem bērniem, viņa lielākoties saņem noniecinošu sabiedrības attieksmi, jo viņa taču nestrādājot. Par savu bērnu audzināšanu sievietes algu nesaņem. Tāpēc rodas jautājums: kāpēc valstij šķiet izdevīgāk, ja bērnus ikdienā pieskata sveši cilvēki, nevis paši vecāki? Tas ir netaisni. 

Bērnudārza audzinātāja tiek uzskatīta par nozīmīgu sabiedrības locekli, kas dara vērtīgu darbu. Tajā pašā laikā, ja kāda sieviete mājās rūpējas par saviem pieciem bērniem, viņa lielākoties saņem noniecinošu sabiedrības attieksmi, jo viņa taču nestrādājot.

Ja māte vairākus gadus mājās rūpējas par bērniem, bet, viņiem paaugoties, vēlas atgriezties darbā, sieviete piedzīvo nākamās grūtības. Nereti viņai ir sarežģīti atrast darbu, bet, ja tas izdodas, visbiežāk jārēķinās ar mazu algu. Turklāt periodā, kad sieviete audzināja savus bērnus un nesaņēma algu, par viņu netika maksātas arī sociālās nodevas valstī, tātad līdzekļi viņas pensijai šajā periodā neuzkrājās. Tā ir ļoti liela netaisnība. Tas, ko Eiropas valstīm vajadzētu darīt, – likvidēt šo netaisnību. Cilvēkiem vajadzētu ieraudzīt, ka bērnu audzināšana ir nopietns un valstiski vērtīgs darbs. Diemžēl vairums cilvēku tā neuzskata, esmu saticis arī māmiņas, kuras saka: es jau nestrādāju, esmu mājās ar bērniem. Bet, ja tu auklē mazus bērnus, tu strādā vismaz 18 stundas dienā. Tas ir vairāk, nekā strādāt divas slodzes darbu. 
Ir vēl divi svarīgi punkti, kas būtu jāņem vērā, ja vēlamies veicināt to, lai cilvēki radītu lielākas ģimenes. Pirmais ir nodokļu sistēma. Katrā Eiropas valstī vecākiem gan jāmaksā nodokļi, kas aiziet sabiedrības labumam, gan jārūpējas par saviem bērniem. Būtu tikai loģiski, ja daudzbērnu ģimeņu vecākiem daļa algas netiktu aplikta ar nodokļiem, taču reti kur tas tā notiek. 
Jo vairāk bērnu, jo ģimenei lielāki tēriņi. Piemēram, Spānijā ūdenim ir trīs cenas. Ja patēriņš ir mazs, tu par kubikmetru maksā nedaudz, bet – jo patēriņš lielāks, jo aug arī cena par katru nākamo kubikmetru. Ja ģimenē ir astoņi cilvēki, skaidrs, ka viņi patērēs daudz vairāk ūdens nekā ģimene, kurā ir tikai četri cilvēki. Ir negodīgi, ja identiska cena par ūdeni jāmaksā lielai ģimenei, kurai ūdens nepieciešams, lai visi ikdienā varētu nomazgāties, un tikpat cilvēkam, kurš vienkārši vēlas ar ūdeni piepildīt savu baseinu. Protams, katra privātā kompānija par pakalpojumu var noteikt savu cenu, tomēr arī valstij ir jāseko līdzi notiekošajam, lai tiktu ievērots godīguma princips pret daudzbērnu ģimenēm. Piemēram, konkrētā situācija Spānijā tika mainīta: daudzbērnu ģimeņu asociācija iesniedza sūdzību valdībai, un valdība lēma, ka spēkā esošā norma ir pret Spānijas Konstitūciju, kas nosaka visiem bērniem vienādas tiesības. 
Daudzās valstīs jāņem vērā šāds aspekts: ja daudzbērnu ģimene dzīvo ārpus lielajām pilsētām, kur starppilsētu transporti parasti nav labi organizēti, ir virkne vietu, kur grūti vai vispār neiespējami nokļūt. Tas ģimenes spiež iegādāties auto. Arī šajā jautājumā parādās nevienlīdzība. Ja tev ir liela ģimene, tu esi spiests iegādāties arī lielu mašīnu, bet visbiežāk par to ir jāmaksā arī papildu nodokļi.  
Ļoti daudz kas ir atkarīgs no katras konkrētās valsts, bet daudzu Eiropas valstu gadījumā dažādas daudzbērnu ģimeņu vajadzības netiek ņemtas vērā. 

Ļoti daudz kas ir atkarīgs no katras konkrētās valsts, bet daudzu Eiropas valstu gadījumā dažādas daudzbērnu ģimeņu vajadzības netiek ņemtas vērā. 

Vai jums ir kāds skaidrojums šai situācijai – daudzbērnu ģimeņu vajadzības ir apzinātas, tomēr tās tiek ignorētas?
Es teiktu, ka tas ir politiķu aklums. 2004. gadā apmeklēju konferenci Berlīnē, kurā politiķi pirmoreiz koncentrējās tieši uz demogrāfijas problēmām. No katras Eiropas Savienības valsts tika gaidīts ministrs, kā arī ielūgumos tika minēts, ka katras valsts delegācijā jābūt vienam cilvēkam, kas pārstāv kādu sociālu organizāciju. Mani uz konferenci uzaicināja, jo tolaik biju Ungārijas daudzbērnu ģimeņu asociācijas prezidents. Konferencē politiķi koncentrējās uz divām problēmām. Pirmā: vairumā valstu bija nepietiekams darbaspēks, tāpēc politiķi diskutēja par veidiem, kā panākt, lai mazu bērnu mātes būtu spiestas ātrāk atgriezties algotā darbā. 
Otrs jautājums bija par šādu problēmu: daudzas valstis vairs nespēja pienācīgi parūpēties par veciem cilvēkiem, tāpēc politiķi uzskatīja, ka šis jautājums būtu jāatstāj viņu ģimeņu ziņā. Konferencē šie bija vienīgie jautājumi, par kuriem tika diskutēts. Vienā brīdī es cēlos kājās un teicu: ja mums ir demogrāfiskas problēmas, tas liecina par to, ka mūsu valstīs nedzimst pietiekami daudz bērnu. Mums vajadzētu diskutēt par to, ko darīt, lai cilvēki būtu ieinteresēti veidot lielas ģimenes. Man atbildēja, ka šī ir margināla problēma, kurai konferences ietvaros nevajadzētu tērēt laiku. 
Pirms pieciem gadiem Lielbritānijā un Nīderlandē bija divas vadošas partijas, kuras savās programmās bija minējušas, ka valsts atbalsts ģimenēm būtu jāsniedz tikai par pirmo un otro bērnu, par trešo un ceturto tas nebūtu jāsaņem. Tāpēc varu sacīt, ka politiķi ir pilnīgi akli un nesaprot, ka Eiropa sabruks, ja šajā reģionā nedzims pietiekami daudz bērnu. Ir politiķi, kuri apzinās reālo situāciju, bet vairums no viņiem neuzdrošinās runāt – viņi ir mazākumā, viņi tiek terorizēti no citu politiķu un arī mediju puses.

Jūs pieminējāt politiķu aklumu. Vai par šo aklumu neliecina arī daudzās Eiropas valstīs esošā norma, ka jaunajām māmiņām bērna kopšanas atvaļinājums paredzēts tikai pāris mēnešu pēc dzemdībām?
To, cik ilgi māte var palikt mājās ar jaundzimušo, nosaka katra valsts. Ja valsts sievietei nodrošina iespēju mājās ar bērnu būt gadu un saņemt finansiālu atbalstu līdzšinējās algas apmērā, vairums mammu nejūt nekādu vēlmi darbā atgriezties agrāk, atstājot savu bērnu pieskatīšanā citiem cilvēkiem.
Viena no manām māsām dzīvo Briselē. Tur bērna kopšanas atvaļinājums ilgst trīs mēnešus. Ja sievietei ir kādas komplikācijas un pirms bērna dzimšanas viņai mājās jāpaliek, piemēram, divas nedēļas agrāk, šo laiku atrēķina no bērna kopšanas atvaļinājuma. Attiecīgi sievietei darbā jāatgriežas, kad bērnam paliek divi ar pusi mēneši. 
Briselē īrēt vai pirkt dzīvokli ir ļoti dārgi, jauni cilvēki to parasti nevar atļauties, ja dzīvo no vienas algas. Tāpēc vairumā gadījumu strādā abi vecāki, un viņi pat neapsver iespēju, ka varētu palikt mājās ar bērnu. Tā ir sistēma, ko arī apkārtējie cilvēki neapšauba. 
Viens no maniem māsas dēliem arī dzīvo Briselē, viņš un viņa sieva strādāja labi apmaksātos darbos garas darba stundas. Kad viņu ģimenē piedzima otrs bērns un sieviete pateica, ka aiziet no darba, jo vēlas vairāk laika pavadīt ar bērniem, ne tikai priekšnieki, arī tuvākie kolēģi viņas rīcību nesaprata. 

Kā jums šķiet, kā ir labāk bērnam? 
Esmu pārliecināts, ka bērnam ir labāk, ja māte pēc viņa piedzimšanas nesteidzas ātri atgriezties darbā. 
Es pats biju vecākais bērns ģimenē. Piedzimu divus gadus pēc kara. Mans tēvs bija skolotājs, kurš nesaņēma lielu algu. Mana māte bija sekretāre mašīnrakstītāja rūpnīcā. Divas nedēļas pirms manas dzimšanas mana māte savam priekšniekam pateica, ka darbā vairs neatgriezīsies. Visi viņas kolēģi uzskatīja, ka tas ir absurds, un mēģināja viņu pārliecināt lēmumu mainīt. Jo kā gan viņi spēs izdzīvot no vienas nelielas skolotāja algas?! Mana māte atbildēja, ka viņi atradīs veidu, kā izdzīvot. Nākamajā dienā māte saņēma uzaicinājumu ierasties pie rūpnīcas īpašnieka. Arī viņš jautāja, vai tā ir taisnība, ka viņa nevēlēsies atgriezties darbā pēc bērna piedzimšanas. Saņemot apstiprinošu atbildi, priekšnieks uzdeva nākamo jautājumu: kāpēc viņa pieņem šādu lēmumu? Māte atbildēja, ka viņa visvairāk ir nepieciešama savam bērnam un arī viņa pati vēlas būt kopā ar savu bērnu. Citiem par lielu pārsteigumu rūpnīcas īpašnieks noteica: jūs esat izvēlējusies pareizo dzīves ceļu. 
Vēl viens stāsts no manas ģimenes. Mans jaunākais dēls ieguva doktora grādu Šveicē, un viņu uz darba interviju aicināja viena respektabla kompānija. Intervija ritēja kā pa sviestu, līdz vienā brīdī dēlam tika uzdots jautājums: kādi ir viņa privātās dzīves plāni? Dēls tobrīd jau bija precējies un atbildēja, ka tuvākā nākotnē ar sievu plāno radīt bērnu un tas noteikti nebūs viņu vienīgais pēcnācējs. Viņš pateica arī to, ka nevēlas darbā strādāt virsstundas, jo būs nepieciešams savai sievai un bērniem. Dēls tobrīd domāja, ka ar to darba intervija būs beigusies un viņam nav cerību iegūt vietu, uz kuru pretendēja. Liels bija viņa pārsteigums, kad personāla vadītāja atbildēja: tas izklausās ļoti labi, jo, ja vīrietis jūtas atbildīgs par savu ģimeni, viņš tāds būs arī savā darbā. Mans dēls šo darbu ieguva. Tomēr jāatzīst, ka lielos uzņēmumos cilvēcīga attieksme pret ģimenēm nav plaši izplatīta, jo īpaši Ungārijā un arī citās bijušās PSRS valstīs. Lielas kompānijas biznesa vidē ir agresīvas un grib piespiest cilvēkus strādāt vairāk. 
Bet atbildot uz jautājumu. Pirms trim gadiem Zviedrijā notika ģimenes tēmām veltīta konference. Viens no galvenajiem runātājiem bija kāds Kanādas vadošais psihologs, kas specializējās tieši uz bērna attīstības psiholoģiju. Viņš toreiz stāstīja, ka bērnam līdz trīs gadu vecumam ir ārkārtīgi svarīgi, lai ikdienā blakus būtu pieaugušais, kas ir viņa uzticamības persona, ar kuru veidot ļoti ciešas attiecības. Māte ir vispiemērotākā izvēle, jo viņai ar bērnu ļoti cieša saikne veidojas jau grūtniecības laikā.  
Galvenais iemesls, kāpēc neiesaka bērnus sūtīt uz bērnudārzu jau no gada vecuma, ir fakts, ka bērns šādā vidē ir spiests uzturēties kopā ar daudziem svešiem cilvēkiem. Tas ir pilnīgi nepareizi, jo bērnudārzā bērnam ir jāspēj pastāvēt par sevi un konkurēt ar citiem. Gada vecumā bērns tam psiholoģiski vēl nav gatavs. Ja bērnam ir jādara kas tāds, kam viņš vēl nav gatavs, tas apstādina viņa psiholoģisko attīstību. Pirmos trīs dzīves gadus bērnam ir jājūtas droši, un vislabāk šo drošību spēj radīt tuvs pieaugušais, kas ikdienā ir blakus. 

 

Ja bērnam ir jādara kas tāds, kam viņš vēl nav gatavs, tas apstādina viņa psiholoģisko attīstību. Pirmos trīs dzīves gadus bērnam ir jājūtas droši, un vislabāk šo drošību spēj radīt tuvs pieaugušais, kas ikdienā ir blakus.

Starp citu, šajā pašā konferencē tika prezentēts vēl kāds interesants pētījums. Viena no zviedru runātājām ar datiem pierādīja, ka visbiežāk slimības lapas izmanto bērnudārza darbinieki. Tas vien liecina, ka bērnudārzos nav iespējams bez pārtraukuma nodrošināt vienu cilvēku, kas bērniem kļūtu par uzticamības personu.
Mani paša bērni sāka iet bērnudārzā, kad viņiem palika trīs gadi. Jo mana sieva uzskatīja, ka tā ir pareizi, un dzīvoja ar bērniem mājās. Es ar viņu par to nestrīdējos, taču īpaši priecīgs par sievas izvēli nebiju. Pēc kanādiešu psihologa runas es piegāju pie viņa un teicu: ja es to būtu zinājis agrāk, es būtu rīkojies citādi – savu sievu vairāk būtu atbalstījis. Uz ko kanādietis atbildēja: ja viņš pats to būtu zinājis pirms četrdesmit gadiem, arī viņš daudzos jautājumos būtu rīkojies citādi.  
Šodien liela daļa psihologu atzīst, ka bērnam dzīves pirmos gadus nepieciešams būt kopā ar māti. Nākamā persona, kas var aizstāt māti, ir tēvs. 

Kā jūs ar sievu nonācāt līdz tam, ka vēlaties daudzbērnu ģimeni? Jums ir četri bērni.
Mums ar sievu nekad nav bijušas diskusijas par to, cik bērnu mums būs. Mums bija skaidrs, ka mums būs pāris bērnu, un tad jau dzīve rādīs! Kad manam jaunākajam dēlam bija četri gadi, viņš sāka runāt par to, ka pienācis laiks mums uzdāvināt vēl kādu māsiņu vai brālīti. Mana sieva jutās nogurusi un nevēlējās radīt vēl vienu bērnu. Es gan biju dēla pusē, bet nevēlējos iebilst sievai, tāpēc mūsu ģimenē ir četri bērni. 
Pirms divdesmit gadiem mūsu ģimenē bija situācija, kad vajadzēja izlemt: paturēt dzīvokli, kurā biju uzaudzis, vai ne. Mans tēvs bija miris, tajā bija apmetusies mana māte ar māsu. Toreiz aktualizējās jautājums, vai dzīvokli pārdot vai to vajadzētu atstāt kādai no bērnu ģimenēm? Mēs, savelkot galus, dzīvokli paturējām. Jo vecākie bērni jau bija precējušies, trešais grasījās veidot ģimeni. Atceros, ka toreiz bērniem jautāju: kādi ir viņu plāni attiecībā uz saviem bērniem? Un visi man atbildēja, ka noteikti vēlas trīs, četrus bērnus un tad jau redzēs, kā būs tālāk. Varu jums tagad sacīt, ka šī bija viena no laimīgākajām dienām manā dzīvē. Tā parādīja, ka mana audzināšana ir bijusi pareiza, ja reiz viņi savas ģimenes vēlējās veidot tādā pašā garā. Katram no maniem bērniem ir trīs vai četri bērni. Tas parāda, ka ir ļoti svarīgi, kādā vidē bērns uzaug. Ne vienmēr, bet daudzos gadījumos tie, kas nāk no daudzbērnu ģimenēm, arī paši vēlas radīt vairākus bērnus.

 

Mums ar sievu nekad nav bijušas diskusijas par to, cik bērnu mums būs. Mums bija skaidrs, ka mums būs pāris bērnu, un tad jau dzīve rādīs! 

Kā jums šķiet, kas ir tas, ko iegūst bērni, uzaugot daudzbērnu ģimenēs?
Viņi iemācās būt atbildīgi cits par citu, iemācās sadzīvot ar citiem, rēķināties arī ar citu cilvēku vēlmēm. Viņi iemācās dalīties priekos un bēdās. Daudzbērnu ģimeņu bērni nejūtas vientuļi, jo viņiem apkārt vienmēr ir vesela kopiena. Manuprāt, šī pieredze bērniem palīdz kļūt par vērtīgiem sabiedrības locekļiem. 
Mēs ar ģimeni pusotru gadu pavadījām Vācijā, bērni apmeklēja vietējo vācu skolu. Kad plānojām atgriezties dzimtenē, bērnu klasesbiedri bija šokā: kas notiks ar mums, kas tagad mums organizēs dažādus pasākumus? Mani bērni par to brīnījās, jo nav taču vajadzīga nekāda lielā organizēšana, lai aizietu uz baseinu vai izbrauktu ar riteņiem. Mani bērni kopš agras bērnības bija pieraduši organizēt savu brīvo laiku, ko pavadīt kopā ar citiem, kamēr bērni, kuriem nebija brāļu vai māsu, gaidīja, ka to izdarīs kāds cits. Tas, ko bērni iemācās daudzbērnu ģimenēs bez speciālas mācīšanās, ir ļoti daudz!

Foto: Artūrs Ķipsts un publicitātes.