Vai bērns ir gatavs skolai? 1

 04. septembris 2018 10:00 Ieva Jātniece, mammamuntetiem.lv Raksts  skatījumi: 620

Tiem vecākiem, kuru bērnu mācīšanās laiks pirmsskolas izglītības iestādē ir beidzies, aktuāls ir jautājums, vai viņu atvase patiešām ir gatava skolas gaitu sākšanai, jo bērnu psiholoģiskā, intelektuālā, fiziskā nobriešana mēdz būt ļoti atšķirīga. Viens skolai būs gatavs sešos gados, kamēr cits – tikai astoņos. 



Foto: Shutterstock.com


Kā vecākiem saprast, kad ir piemērotākais laiks, lai bērns sāktu apmeklēt skolu, skaidro ārste psihoterapeite Inta Zīle.
 

Vecums no pieciem līdz septiņiem gadiem ir ārkārtīgi nozīmīgs bērna attīstībā. Ja mazais cilvēks pāragri nonāk viņam neatbilstošā vidē, sekas nereti ir nopietnas, tāpēc labi, ja vecāki spēj novērtēt savu atvasi, ļauj nobriest un negaida no bērna to, kam viņš vēl nav gatavs.
 

Kas notiek ar bērnu vecumā no pieciem līdz septiņiem gadiem?
Laikā, kad bērns tradicionāli apmeklē kādu pirmsskolas izglītības iestādi, viņš apgūst spēju atrasties jaunā vidē, jaunos apstākļos, jaunos cilvēkos. Viņš mācās būt dažādās situācijās, kad blakus nav citu ģimenes locekļu. Svarīgi, lai šajā procesā bērns justos labi, nevis piedzīvotu ilgstošu stresu, bailes, apjukumu.

 

Ja bērnu kritizē, ja viņš redz, ka nespēj paveikt to pašu, ko citi klasesbiedri, viņš tiek emocionāli ievainots.

 

Minētajā vecumā nobriest arī bērna smadzenes, viņa uztvere, atmiņa, runa un iztēle pamazām kļūst piemērota to uzdevumu veikšanai, ko paredz skola. Taču šis process ir ļoti individuāls, bērna normālas attīstības diapazons šajā vecumā ir visai plašs. Kļūdains bieži ir vecāku pieņēmums, ka gatavību skolai nosaka bērna prasme lasīt un rakstīt. Patiesībā to, ar bērnu sistemātiski darbojoties, vēl var uztrenēt. Taču, piemēram, binokulārās redzes attīstība (tā nodrošina telpas dziļuma, perspektīvas, telpiskuma uztveri), kas arī ir ārkārtīgi svarīga mācību procesā, ir saistīta tikai un vienīgi ar katra bērna individuālo fizioloģisko attīstību. Binokulārā redze var attīstīties arī tikai septiņu gadu vecumā. 

Pieredze rāda, ka vairums sešgadnieku nespēj izturēt lielu slodzi, daļai vēl nepieciešams gulēt diendusu, mācību vielu apgūt caur rotaļām un eksperimentiem, sešgadnieki vēl nespēj vairākas stundas nosēdēt skolas solā. Protams, ir izņēmumi, bet tieši tāpēc vecākiem svarīgi būt vērīgiem un objektīvi paraudzīties uz savu bērnu, vērtējot ne tikai viņa intelektuālo attīstību.
 

Kas vecākiem jāizvērtē, lai pieņemtu lēmumu laist vai nelaist bērnu skolā?
Lai bērns varētu veiksmīgi iekļauties skolas vidē, viņam vajadzētu būt attīstītām dažādām iemaņām:

* Spējai pašam organizēties, veikli saģērbties un noģērbties bez pieaugušo palīdzības, sašņorēt kurpju šņores, pārģērbties sporta nodarbībām. Šīs iemaņas nepieciešamas, lai bērns skolā justos brīvi.
* Spējai neapjukt jaunā vietā, noorientēties ēkā, atrodot ceļu no vienas telpas uz otru. Īpaši tas ir svarīgi lielajās skolās. Šo prasmi orientēties apkārtējā vidē vecāki var novērot ikdienā, piemēram, vai bērns prot atrast ceļu uz tuvējo veikalu, parku, kur iets jau vairākkārt? 
* Bērnam jābūt pietiekami drošam lūgt palīdzību pieaugušajam, kuru vēl labi nepazīst. Skolā neskaidru jautājumu gadījumos bērnam būs nepieciešams padomu jautāt skolotājam.
* Fiziski ir izaudzis tik liels, lai pats varētu panest savu mugursomu.
* Labi jūtas starp vienaudžiem, spēj iekļauties grupā. Kā rāda prakse, parasti skolā labāk veicas tiem bērniem, kas spēj veidot alianses. Ja bērns sākotnēji arī būs nobijies no skolas lielā izmēra, viņš drošāk jutīsies savā bariņā. 
* Nestandarta situācijās bērns neapjūk un domā risinājumus. Biklums, nedrošība, bailes, izteikts stress nebūs tās emocijas, kas viņam palīdzēs, skolas vidē piedzīvojot jaunas situācijas.
* Bērns spēj izturēt ilgu garīgu slodzi. Skolā viņam būs jāspēj fokusēt un noturēt uzmanību arī tad, ja mācību priekšmets neaizraus. 
* Bērnam būtu jābūt pietiekami labai fiziskai izturībai, lai vairs nebūtu nepieciešams dienas vidū pagulēt diendusu. Skolai nebūs īsti piemērots arī tas sešgadnieks, kam dienas vidū būs vajadzība pēc miera, kad viņam neliek izdarīt konkrētus uzdevumus.
* Bērns spēj komfortabli justies vidē, kur apkārt ir daudz svešu cilvēku, bet blakus nav pašu tuvāko. 
* Ja vecākiem nebūs iespēju bērnam katru reizi atnākt pretim uz skolu, viņam pašam būs jāspēj atcerēties mājupceļš. Jāzina, ka pie luksofora jāapstājas un, ja ieslēdzas zaļais signāls, tomēr drošības pēc jāparaugās uz vienu un otru ceļa pusi, lai pirms ceļa šķērsošanas pārliecinātos, vai tas ir brīvs. 
 

Iespējamie riski, ja bērns skolā nonāk pāragri
Pirmsskolas izglītības iestādēs ietverts gan mācībām, gan spēlēm, gan atpūtai un miegam nepieciešamais laiks, kas bērnam ir ļoti svarīgs. Skolas vidē, kur klasē ir vairāk nekā divdesmit skolēnu, tas nav iespējams. Jārēķinās, ja bērns vēl nav gatavs lielai mācīšanās slodzei, arī viņa intelektuālie sasniegumi būs krietni zemāki. Vēl vairāk – bērns, kurš vēl nav paspējis nobriest skolas izvirzītajām prasībām, parasti sāk izjust apkārtējo cilvēku negatīvu attieksmi, kritiku: atkal tev ir sliktas atzīmes, kā tu vari nesaprast tik vienkāršu uzdevumu?! Šī attieksme mazajā cilvēkā nostiprina izjūtu, ka viņam neizdodas tas, kas citiem padodas, un tas savukārt veido negatīvu paštēlu un nokauj jebkādu motivāciju censties. Jo kāda gan jēga censties, ja bērns ir jau pārliecinājies: viņš mācās, bet uzdevumus paveikt viņam neizdodas. 

 

 

Katram ir savas vājās un stiprās puses, katrs nobriest savā laikā un savā tempā, un šajā ziņā labi, ja vecāki seko bērnam, nevis uzskata, ka viņam jāatbilst kādam standartam.

 


Ja bērns skolas vidē jūtas slikti, sāk parādīties arī psiholoģiski un somatiski traucējumi.  Paaugstināts stress sekmē hiperaktivitātes, uzmanības deficīta, trauksmes, depresijas veidošanos, kā arī veicina biežu slimošanu. Nereti gadījumos, kad bērni nespēj izturēt slodzi, viņi mierinājumu meklē dažādās atkarību izraisošās aktivitātēs, piemēram, datorspēlēs, kas jau šobrīd ir salīdzinoši izplatīta problēma.

Kā rāda prakse, pārāk liela slodze bērniem piecu un sešu gadu vecumā atstāj būtisku ietekmi uz attīstību un palielina traucējumu risku ne tikai pusaudžu gados, bet arī vecumā līdz 30 gadiem. Ja bērnu kritizē, ja viņš redz, ka nespēj paveikt to pašu, ko citi klasesbiedri, viņš tiek emocionāli ievainots. Kad pienāk pusaudžu vecums, viņam jau ir raksturīgs iekšējs trauslums un bailes kļūdīties, tāpēc kļūst sarežģītāk atdalīties no vecākiem, ir lielākas grūtības veidot attiecības ar vienaudžiem. Savukārt pieaugušā vecumā, nonākot augstskolā, nereti nākas secināt, ka stresa dēļ jaunieši nespēj turēt ar eksāmeniem saistīto psihisko slodzi. Savukārt stresa ietekmē ne tikai ir grūtāk apgūt mācību vielu, tas atstāj sekas arī uz veselību. Pierādīts, ka izteikts, nepārstrādāts stress izmaina insulīna vielmaiņu, un cilvēkam ir lielāks risks saslimt ar otrā tipa cukura diabētu. 
 

Sekot bērnam, nevis skriet viņam pa priekšu
Katram bērnam svarīgi augt un nobriest savā tempā. Ja viņš tiks pārstimulēts, rezultāts nebūs gaidītais. Ja vecāki jūt, ka bērns ir gatavs skolai, to apstiprina arī bērnudārza audzinātājas, nav nepieciešams viņu ilgāk turēt pirmsskolas izglītības iestādē. Galvenais būtu vadīties tikai pēc tā, ko uzrāda pats bērns. Ja tomēr ir šaubas, kļūda būtu sekot vairākumam, piemēram, pārējie bērnudārza grupas biedri pošas uz skolu, un tad vecākiem šķiet: kā tad savu bērnu atstāšu gadu ilgāk bērnudārzā. Patiesībā bērns pats šādi sevi ar citiem nesalīdzina, viņš galvenokārt vadās pēc tā, ko rāda vecāki. Ja viņi ir mierīgi un bērnam labvēlīgi izskaidro, kāpēc uzskata, ka viņam par labu nāks vēl viens gads pirmsskolas izglītības iestādē, arī bērns ar to būs mierā. Tieši salīdzināšana ar citiem kaitē visvairāk. Katram ir savas vājās un stiprās puses, katrs nobriest savā laikā un savā tempā, un šajā ziņā labi, ja vecāki seko bērnam, nevis uzskata, ka viņam jāatbilst kādam standartam. Ja vecāki nevis seko bērnam, bet domā viņa vietā, tas mazajā cilvēkā nokauj arī spēju just, kas tad viņam patīk, ko viņš gribētu. Tas sekmē scenāriju, ka arī vēlāk viņš var dzīvot pēc stereotipa, ka jārīkojas tā, kā skaitās labi un prestiži, nevis kā pašam būtu labi.

 

Spēlēšanās ir bioloģiski ielikta vajadzība, kas bērnam palīdz sagatavoties pieaugušā dzīvei.

 



Tas, ko vecāki var darīt, – uzturēt bērnā interesi par dzīvi un pasauli, nostiprināt izjūtu, ka mācīšanās process ir interesantāks un nozīmīgāks par sasniegtajiem rezultātiem. Jo, ja bērnam primārā būs interese, būs arī rezultāti.

Ja bērns ir gatavs skolai
Vecākiem vajadzētu būt vērīgiem arī gadījumos, kad bērnam mācības padodas ļoti labi. Tad savukārt skolotājiem rodas vilinājums bērnus iesaistīt vēl dažādos ar izglītošanos saistītos pasākumos, sūtīt uz olimpiādēm. Tas, protams, nav slikti, tomēr jāskatās, lai bērns netiktu intelektuāli pārslogots. Ja skolēnam vēl bez skolas ir neskaitāmi pulciņi, viņam nepaliek laiks vienkārši būt bērnam: spēlēties, savu reizi vienkārši pagarlaikoties.

Kāpēc tas ir svarīgi? Spēles ir viens no veidiem, kā bērnam pārstrādāt savus dienas laikā uzkrātos iespaidus un emocijas, tā ir arī svarīga aktivitāte, lai būtu kopā ar vienaudžiem, veidotu attiecības. Spēlēšanās ir bioloģiski ielikta vajadzība, kas bērnam palīdz sagatavoties pieaugušā dzīvei. Spēles ar vienaudžiem māca sadarbošanos: savu reizi jāiemācās piekāpties, bet citu reizi – pastāvēt pie sava. Savukārt spēlēšanās vienatnē attīsta radošumu. Tas, ko bieži nenovērtē gan vecāki, gan skolotāji, – radošumam šobrīd darba tirgū ir vislielākā vērtība. No teicamnieka, kas perfekti izpildīs skolotāju prasības, visticamāk, izaugs labs izpildītājs, taču ne radošs darbinieks, kas pats spēj izdomāt, rast dažādus inovatīvus risinājumus.

Protams, mūsdienās radošumu nokauj arī viedierīces, kas bērniem piedāvā jau gatavu saturu, neatstājot vietu fantāzijai. Tomēr arī šajā gadījumā vecāki savām atvasēm var mācīt, kā tehnoloģijas izmantot jēgpilni, piemēram, kā meklēt un atrast dažādus eksperimentus, ko pašiem izmēģināt. 
Tāpat ir nepieciešams paredzēt laiku, kad bērns ar vecākiem vakaros var kopā gan spēlēties, gan darīt dažādus darbus. Tas ne tikai uzlabo attiecības, bet arī bērnam palīdz attīstīt iemaņas, kas viņam dzīvē noderēs ne mazāk kā skolas solā iegūtās zināšanas.


 


Latvijas vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv izdevusi jaunu izglītojošu žurnālu "Mammām un Tētiem. Bērnudārznieks". Tā mērķis uzlabot vecāku zināšanas par bērna vecumposma īpatnībām no 1,5 līdz 6 gadu vecumam, bērnu audzināšanu un disciplinēšanu bez vardarbīgām metodēm un emocionālo audzināšanu, bērnam piemērotu uzturu un sporta aktivitātēm, kā arī veicināt bērnu traumu samazināšanos.

lejuplādēt PDF formātā

atvērt lasīšanai online

 


1 Pievienot komentāru

Kategorijas