"Ir vecāki, kas saka – vairs nevarēju izturēt, es viņam iesitu..." Bērnu psihoterapeite atklāti par pumpām uz sabiedrības vaiga

Viņas sirdsdarbs ir būt par konsultanti teātra izrādēm. Svinības, Equus, Ziloņcilvēks, Liec Dievam pasmieties – arī tajās ir stāsti par tumšajiem kambariem cilvēkos.
 

Ko nozīmē būt par ārsti psihoterapeiti bērnu slimnīcā?
Mērķis ir palīdzēt ģimenei ātrāk tikt atpakaļ uz veselības ceļa. Uzdrošinos teikt, ka bērniem gandrīz visas slimības ir psihosomatiskas. Emocionālie pārdzīvojumi mēdz būt pārāk traumatiski – spēcīgs vai ilgstošs stress, depresija, neatstrādātas emocijas var veidot fonu, kas samazina organisma pretošanās spējas.

Ja cilvēks ir vesels un priecīgs, tad, pateicoties dažādiem adaptācijas mehānismiem, ķermenim ir ļauts labi funkcionēt. Ja ir hroniski nomākts, raudulīgs, depresīvs, tad imunitāte krītas. Emocionāli sevi represējot, mēs it kā atveram durtiņas un pievelkam ierosinātājus, kas tieši trāpa kādai no sistēmām, un slimība ir klāt.
 

Dzīve nav zaptsmaize
Bērnu slimnīca organizēja projektu pret (ne)tiešo vardarbību – ko ar to saprast?
Tieša vardarbība ir tīši iedomāta, reāls kaitējums indivīdam. Tā var būt emocionāla, fiziska, seksuāla un arī pamešana novārtā.
 

Kura veikta ar nolūku, apzināti?
Jā, reizēm izmisuma dēļ. Ir vecāki, kas saka  – vairs nevarēju izturēt, es viņam iesitu. Jūtas slikti, nožēlo, nevar saprast, kā tas gadījies, kā atrisināt. Nav gribējis, bet situācija bijusi tik sakāpināta, iekšējo resursu ir bijis tik maz… Lai cilvēks spētu rīkoties adaptīvi, viņam ir labi jājūtas.

Pirmais, kas veido labu pašsajūtu, ir veselīgs miegs, tad – lai ģimenē un darbā viss ir labi. Kaut pavisam vienkārši – lai var nesteidzoties padzert rīta kafiju un paēst brokastis. Jebkura veida kliegšana, sišana, grūstīšana ir bezspēcības sekas. Taču dzīve ir dzīve, tā nav zaptsmaize, brīžiem nevari izturēt.

Ja tu nespēj kontrolēt, darīt gudrāk, tad gadās tiešās vardarbības gadījumi. Ja ierauga kādu, kuram ir zila acs, parasti jautā – kur ieskrēji? Arī tā ir sava veida aizsardzība, negribot ticēt, ka, piemēram, mazu bērnu kāds pieaugušais ir fiziski varmākojis. Cilvēki ir labticīgi, un ārsti – vēl vairāk.

Netiešā vardarbība vairāk ir psiholoģiska, emocionāla un grūtāk pamanāma. Šā brīža aktualitāte ir pāraprūpe, visatļautība. Kad bērns ir mazs, viņš nesaprot, kā tiek pelnīta nauda, viņam ir gribu sistēma – gribu ēst, gribu dāvanu, gribu planšeti! Pieaugušais ir tas, kurš izvērtē, vai un cik bieži trīsgadniekam tā ir vajadzīga.

Pāraprūpe ir, ja pieaugušais pazaudē realitātes izjūtu, nolaižas bērna līmenī un nekritiski seko viņa vajadzībām, realizējot visas viņa iegribas. Trīs gadi ir pēdējais mirklis, kad bērnam parādīt robežas un izskaidrot noteikumus – pie galda, sabiedriskajā transportā, uz ielas, ciemos.

Ne vardarbīgi, bet paskaidrojot tā, lai viņš saprot. Bērns jūtas kā okeānā, neredzot krastus, uz visām pusēm var visu ko – ir interesanti, forši, jāpamēģina, jāuzkāpj, jālec. Ja pieaugušais nenorāda uz bīstamību, morāli, ētiku, viņš nezina, ko ar to visu darīt, un ir reāli apjucis. Viņš ir dabūjis kairinātājus visām maņām – dzirdei, redzei, ožai, garšai, pieskārieniem. Un, saņemot šos spēcīgos apmierinājumus, viņam gribas vēl un vēl – apetīte rodas ēdot.

Grūti iedomāties kādu, kas teiks – nē, vairāk negribu, ja saņemtais sagādā prieku un baudu. Un tas ir ļoti spēcīgs kairinātājs gan psihei, gan iekšējām organisma sistēmām. Ja pieaugušais neaptur šo procesu, bērns pats nevar pateikt, kurā brīdī pietiek. Jo viss ir interesanti, superīgi, satraucoši. Viņā notiek zināma veida pārdegšana, un augot, protams, joprojām gribas. Tad tiek darītas neprātīgas lietas. Bērnudārzā un skolā, kur ir robežas, bērnam ir ārkārtīgi grūti tikt galā ar to, ka kāds diktē situāciju, kas prasa piepūli. Un tad striķis trūkst – viņš kļūst nomākts vai agresīvs.

Arī tas var nojaukt fizisko veselību?
Protams, iebēgšana slimībā ir viens no psiholoģiskās aizsardzības mehānismiem – ar garantiju, ka kāds pažēlos. Arī pieaugušie to izmanto. Arvien biežāk dzird sakām – gadījums mani apturēja. Skrēju, skrēju, laika nebija, pārgurusi… roku lauza vai saslima. Citi piesauc, ka Dievs vai liktenis apturēja...

Netiešā vardarbība visbiežāk ir psiholoģiskā, kuru neieraugi uzreiz, bet tās sekas ir dziļākas. Taču to redzi vien tad, ja zini, uz ko skatīties. Pirmais signāls ir bērna ķermeņa valoda – saliecies, galva uz leju, rokas krustā, iespējams, grauž nagus, plēš matus, skropstas, ausis – tā ir autoagresija, būtībā – pašiznīcināšanās.

Tas ir kauns, milzīga vainas izjūta, krāta gadiem. Knibināšanās, sevis plēšana ir sekas emocionālai nelabsajūtai. Tiek atbildēts īsi – jā, nē, nezinu, normāli. Trešais ir uzvedības maiņa – bērns bijis dzīvespriecīgs, smaidīgs, bet pēkšņi norobežojies, drūms, iespējams, agresīvs, izvairās no draugiem, ilgi sēž savā istabā.
Bērns kā ģimenes grēkāzis
Reizēm pusaudži piemin agresīvas tēmas.
Reizēm arī nepiemin, jo katra bērna neapzināta vēlme ir izpatikt vecākiem.

Nerodas blakus efekts – atriebties, kad pusaudzis sāk runāt par nāvi?
Tad tiešām pēdējā pile ir iekritusi. Kad pieaugušie neredz to, kas acīm redzams, ir jāsāk kliegt. Vai draudēt – varbūt tad pievērsīs uzmanību. Svarīgi ir saprast iemeslus un ko es kā pieaugušais varu darīt. Kad ir nelabsajūta ģimenes sistēmā, pirmā vecāku reakcija ir – ko darīt ar  bērnu, lai viss normalizētos? Bet satraucošā atvases rīcība ir tas, kas jau ilgstoši ir krājies.

Bērns bieži vien uzņemas ģimenes grēkāža lomu. Viņa uzvedība ir uzmanības novēršana no kā lielāka, traģiskāka ģimenē. Dzīvniekiem ir otrādi – lapsa savus mazuļus paslēpj dziļi alā un pati skrien prom. Cilvēku sabiedrībā bērns ar savu uzvedību, precīzāk – neuzvedību vai slimību, noņem uzmanību no destrukcijām ģimenes sistēmā.

Paņem uguni uz sevi?
Jā, nemācās, tiekas ar sliktiem draugiem un speciāli kaitina vecākus. Bērns pārvēršas par bez vainas vainīgo, un visi sāk mesties virsū – ko nu ar viņu darīt?! Bet sākums ir citur.

Jūs izskaidrojāt dziļāk, bet tas, ko medijiem saka jūsu kolēģi, Bērnu slimnīcas ārsti – ka nedomājam par praktiskām lietām – noliekot krūzi ar karstu dzērienu vai baterijas tuvu galda malai. Puisītis gāja bojā uz rampas – bērnam nopirkts skrituļdēlis, labu gribot, lai sporto, bet ķivere ne. Tad vaļā atstātie logi… Vai šo nedomāšanu arī varam uzskatīt par netiešo vardarbību?
Savā veidā jā, jo, pieļaujot šīs kļūdas, vecāki nedomāja un neplānoja nelaimi, bet tā sanāca. Ja esi jauns, Rīgas centrā, trīs darbi, trīs bērni, un priekšnieks pieprasa strādāt vairāk nekā astoņas stundas, viss aiziet vāveres ritenī. Aiz vada parauta tējkanna ar verdošu ūdeni, apjomīgs ķermeņa apdegums un milzīgas sāpes – tā, protams, tiek definēta kā vardarbība. Bet ticu, ka tā ir nejaušība.

Roka uz pulsa
Paredzēšana ir svarīga arī pusaudžu gados, jo tas ir trausls vecums.
Piekrītu. Varētu teikt, ka pusaudžu vecumā, no 11 līdz 18 gadiem, bērns it kā atkārtoti atgriežas pie iepriekšējo vecuma posmu aktualitātēm psihoemocionālajā attīstībā, taču nevis secīgi, bet jauktā veidā. Viņš vienas dienas laikā var būt zīdainis – ja neatgādinās, var aizmirst paēst, brīžiem – divgadnieks, kurš negrib ievērot kārtību, viņa istabā ir dzīvās šausmas, brīžiem – trīsgadnieks, kurš strīdas (sāncenšas) ar tēvu – iedod piecīti! Atbilde – nedošu, esi pietiekami liels, jāsāk pašam domāt par pelnīšanu!

Piecgadniekam aktuāla ir izziņa, un arī pusaudzis saprot, ka mācības ir ieguldījums paša nākotnē. Bet sakāpināta interese par pretējo dzimumu viņu atmet trīsgadnieka vecumā. Tā ļoti koncentrētā veidā pusaudzim jātiek galā ar visu. Un tad rodas apjukums, šaubas, bezspēcība. Ja ir pieaugušais, kurš tur roku uz pulsa, ierauga un, ja vajag, parāda ceļa stabiņu, tad bērns jūtas kaut cik stabili. Protams, vecākus arī var saprast – beidzot izaudzis, pašam jāmāk un jāsaprot…

Māk pats uz skolu aizbraukt, nav vairs jāvadā.
Jā. Tomēr uzskatu, ka nav par daudz prasīts, lai būtu vēlme saprast, kas notiek pusaudža dzīvē. Painteresējies, kas ir tava bērna labākais draugs, kur viņš dzīvo, kāds ir telefona numurs. Nav jākontrolē, ir jāuzticas, bet būs informācija neparedzētiem gadījumiem. Dzīvē visādi gadās, un nelaimi neviens neplāno, tāpēc ir svarīgi veikt kaut nelielus drošības pasākumus.

Ir svarīgi pusaudzim izskaidrot noteikumus – tas ir minimums, ko no tevis prasu – kur, cikos, kā mājās. Jo pasaule ir neparedzama, impulsīva, ļauna. Mēs nevaram viņu ieraut klēpī un teikt – es tevi no visām briesmām pasargāšu. Teiciens – tu nekur neiesi! – audzē dusmas meklēt izeju tikt laukā. Aizliegums stingrā veto sistēmā, balstīts uz vecāku bailēm, vienmēr plīst.

Pieaugušais var paskaidrot, kāpēc ir bail, un tas nepadarīs viņu mazāk cienījamu. Meitene prasa tēvam – kāpēc nelaid uz ballīti viesu namā? Viņš – tāpēc, ka tev latviešu valodā divnieks un tu vakar miskasti neiznesi! Protams, tas arī ir svarīgi, bet, šķiet, patiesais iemesls tiek slēpts.

Tās ir tēva milzīgās bailes, ka ar bērnu kas notiks. Ja viņš teiktu – man ir bail, jo nezinu, ar ko esi kopā, kur tā vieta atrodas, man nav priekšstata, vai tur ir droši – meita saprastu, un viņi varētu vienoties, ka tēvs viņu ar draudzenēm aizved uz viesu namu un pārliecinās, ka viss kārtībā…

Tikt galā ar šoku
Vai fiziskās sāpes neatstāj bērnā kādu traumu?
Jebkuras ciešanas, arī fiziskās, atstāj traumatisku pieredzi un dabisku vēlmi izvairīties no atkārtotām sāpēm. Strādājot ar traumu emocionālo pusi, uzsvars tiek likts uz to, kā pieņemt, samierināties, izventilēt jūtas gan bērnam, gan vecākiem. Pati nonākšana stacionārā jau ir šoks. Katram ir savi plāni, bet te stopkrāns ir norauts, kauliņi sajaukti. Mana palīdzība ir tendēta – šajā krīzes mirklī saglabāt vēsu saprātu.

Jūsu praksē bija gadījums, kad māte ar medmāsas zināšanām nodarīja kaitējumus saviem bērniem. Kāda bija sajūta tajā palātā – vai lēnām piezagās doma, ka esat vienā telpā ar slepkavu? Vai jūs to tik skaļos vārdos nesaucat?
Kategoriski nē. Mans uzdevums bija saprast, kā palīdzēt ģimenei, kurā bērns ir slims. Bija svarīgi atrast iemeslus, kopsakarības, pēctecības un rast risinājumu. Kad ir izvirzīta hipotēze, tad nepieciešami citi speciālisti, sistēmas, struktūras, kas kļūst līdziesaistītas. Aizdomas tiek pārbaudītas…

Dūrei tik spēks?
Runājot par (ne)tiešo vardarbību, atceros izrādi "Apglabājiet mani zem grīdas" ar vecmāmiņu, no kuras rūpēm bērns dilst… Un Svinības ar tēvu pedofilu.

Jā, tās ir emocionāli smagas izrādes par jautājumiem, kas nav viegli uztverami un risināmi. Tie rada daudz sarežģītu atbilžu un atkal jaunus jautājumus. Nevar pārmest bērniem, kuri tiek seksuāli izmantoti, kāpēc viņi neteica agrāk. Kas viņiem traucēja… Situācijas ir ļoti komplicētas, un attiecības, kas pastāv šādās ģimenēs, sarežģītas, emocijas piesātinātas.

Kauns.
Jā, kauns ir varbūt svarīgākā emocija, kas šajās destruktīvajās attiecībās spēlē galveno lomu. Atvasināti aktualizējas arī ģimenes slava, statusa pasargāšana sabiedrības acīs.

Vēl aspekts, ka neticēs, kā pierādīt.
Jā, bieži vien seksuālas vardarbības gadījumos mātes nojauš, kas notiek, kaut klāt nav stāvējušas, nezina situāciju burtiskā veidā, bet jūt, ka kaut kas labi nav. Taču neko nedara.

Atvaira no sevis šīs aizdomas, intuīciju?
Varētu tā teikt, pašas sevi mierina – tā nevar būt… Tiešām – pēc morāles un ētikas principiem tā nevajadzētu būt, jo tas galu galā ir tabu, bet tādas lietas notiek. Jautājums – kāpēc tik maz iesaistāmies, kāpēc nerīkojamies? Viens no iemesliem varētu būt pieredze – kad sāc sparīgi iesaistīties, bieži vien finālā kļūsti par vainīgo. Kur līdi, kas tevi lūdza? Skaties pats uz sevi! Vai galējā robežā saņemot draudus.

Cilvēki kļūst piesardzīgi, jo, grozies kā gribi, savs krekls vienmēr tuvāks. Ja es ar savu drosmīgo rīcību finālā apdraudu sevi un ģimeni, tad nākamreiz padomāšu. Būtiski ir arī tas, ka daudz sliktu lietu notiek… augstākajā sabiedrības slānī. Jo tur ir vara un līdz ar to – visatļautība, varenības izjūta. Tu ar ticību labajam rīkojies drosmīgi, bet saproti, ka “dūrei tik spēks”.

Tā veidojas šķietamība, ka it kā esam neredzīgi, nedzirdīgi pret citu nelaimēm. Ne burtiski, bet baiļu dēļ. Tas, protams, atkarīgs no tā, kāda ir morāle, ētika, godīgums sabiedrībā.

Arī teātris ir slimnīca
Vai jums šķiet likumsakarīgi, ka tiek iestudētas izrādes, kuras runā par mūsu tumšajiem kambariem – Ziloņa dziesma, Equus, Liec Dievam pasmieties?
Mākslas cilvēki – režisori, rakstnieki, žurnālisti – ir kā lakmusa papīrīši, kuri ļoti jūtīgi, turklāt – ar profesionālām zināšanām, uztver sabiedrības… pumpas (nosmejas), sastrēgumus, sarkanos punktus. Viņiem ir pietiekami daudz instrumentu, lai izceltu tos gaismā. Viņi ir kā ļoti labi spoguļi. Teātru repertuārs ir atspulgs. Reizēm režisori ir kā sanitāri vai pat ārsti, kuri ierauga sāpīgo vietu un to uzrāda. Bet mēs visi tiekam iesaistīti līdzatbildībā – kaut padomāt par to.
 

Svinībās fiziski sajutu, ka pret sabiedrību ir nolikts spogulis, bet zālē sēdošajiem īsti nepatīk, ko viņi tur redz. Šīs izrādes paceļ tepiķa malu un parāda, kas gadu desmitiem ir ticis paslaucīts apakšā?
Jā, un tālāk atbildība tiek nodota skatītājam. Vienalga, komēdija vai traģēdija – ja tā iekustina domāšanu par kopsakarībām, īpaši formātā “ko es varu darīt”, tā ir liela veiksme.

Esat pieaicināta kā konsultante vairākās izrādēs. Ar kuru jums bija visinteresantāk strādāt?
Droši vien ar pirmo – Equus. Paldies režisorei Laurai Grozai-Ķiberei, ka uzticējās. Ļoti patika strādāt arī ar Liec Dievam pasmieties, kuru uzveda Rēzija Kalniņa. Katra šāda sastapšanās ar jauns izaicinājums.

Nesen to spēju noformulēt līdzībās – mirklis, kad vienojamies, ka piedalīšos, ir kā stāvēt uz lieveņa, silti saģērbtai ar kūpošu kakao krūzi rokā un ieraudzīt, ka naktī uzkritis pirmais sniegs, ir agrs rīts, saule lec un viss vēl ir priekšā. Kā teikts Sarmītes Radiņas dzejolī, “neviens vēl neko nav sabojājis” (sirsnīgi smejas). Ir ļoti satraucoši būt klāt sākumam, iedziļināties, saprast, ieraudzīt kopsakarības, veidot cēloņu – seku materiālu, salikt punktiņus uz i – tas ir ļoti radošs process.

Tikai mamma
Jums nebija bail laist dēlu šajā grūtajā profesijā? (Guntas dēls ir Dailes teātra aktieris Gints Andžāns – S.L.)
Protams, ir priekšstati, vēlmes, ko tu no bērna gaidi, bet nav runa par “laist”. 

Negribējāt, lai Gints studē, piemēram, medicīnu?
Nē, esmu pietiekami apguvusi šo arodu, lai saprastu, ar ko beidzas mana gribēšana. Protams, katrs bērns ar savām darbībām ziņo par vēlmēm, un vecāku daļa ir to ieraudzīt. Neizlaiž bumbu no rokām, visu laiku dzied vai staigā uz pirkstgaliem... Svarīgi, lai arī skolotājs akceptē talantus, un tad varbūt rezultāts būs izcils.

Mana pārliecība ir  – dari dzīvē to, kas patīk, un tev visu mūžu nebūs jāstrādā. Iedomāsimies – vecāki ļoti grib, lai dēls būtu pianists, jo mātei patīk, kā skan klavieres, bet viņam nav nekādas intereses. Vecāki maniakāli viņu turp virza, neredz, ka viņam grūti, cieš, bet bērns cenšas, jo grib izpatikt.

Parādās niķi, raudāšana, sāk slimot, tad it kā nejauši iespiež pirkstu durvīs un ir pārlaimīgs, ka mēnesi varēs nespēlēt… Ja vecāks ir tik ļoti pārņemts ar savu vēlmi un neredz, kas īstenībā notiek, tad tiešām ir skumji.
 

Jūs vienkārši sēžat zālē un priecājaties par savu talantīgo dēlu?
Protams! Tajā brīdī esmu tikai un vienīgi mamma (smejas).

Negriezt upi citā virzienā
Savā profesionālajā darbā atstājat brīvu telpu, apzinoties, ka notiek arī neizskaidrojamais?
Protams. Iedomāties, ka esi dabas kronis, kas zina visu, ir alošanās. Mēs esam tikai sistēmas daļa, un ir lietas, kuras nevaram un nevajag kontrolēt, kuras nepakļaujas mūsu gribai. Ja sevi piespiežam kaut ko gribēt, pagriežam upi citā virzienā, tad daba, sistēma izdara savas izmaiņas, un bieži vien tas kā bumerangs nāk atpakaļ, sitot pa pieri.

Jūs savu imunitāti spējat nosargāt šajā vietā, kas ir tik ļoti emocionāla?
Katra profesija nes līdzi sava veida patēriņu. Ja tā saistīta ar attiecībām, tad ir psiholoģiski grūtāk. Lai nepārdegtu, jāzina robežas un metodika, kā savu darbu darīt. Ja tajā metas bez apdoma, tad gan ir smagi. Ikvienam no personāla ir jāmāk emocionāli norobežoties, darīt konstruktīvi savu darbu, taču nedrīkst pazaudēt arī cilvēcisko līdzjūtību. Bērns saprot, kurš ārsts jūt līdzi un kurš ne. Man gribētos domāt, ka slimnīcā nav neviena, kam nav tās cilvēciskās daļas.

Tikai viens pēc dabas ir skarbāks, otrs – maigāks.
Ja parunā, kādi skolotāji palikuši atmiņā, bieži vien tie ir stingrie. Viņu rīcības varbūt ir asākas, teicieni ne tik mīksti, bet bērni sajūt, ka tur ir patiesas rūpes un gādība, zināšanas un līdzcietība.

Un precīzi izdarīts darbs.
Jā, un skarbums ir tikai forma. Arī vecāki to jūt. Iespējams, tas pārlieku soft dažreiz dod lielākas šaubas un neticību nekā īsais teikums un konstruktīvā rīcība.

Sandra Landorfa, Kas Jauns Avīze

Informācija no portāla Jauns.lv