Klupšanas akmeņi matemātikas apguvē - sausa iekalšana un nepatika pret skolotāju

Uz šiem jautājumiem atbild “Menar” akadēmijas vadītāja Egija Vīka un radošās aritmētikas pedagoģe Alīna Saviča. 
 

Kāpēc bērniem ir problēmas ar eksaktajiem priekšmetiem?
Tradicionālās izglītības programmās, matemātika ir tas mācību priekšmets, kuru māca attīstot bērnā tikai loģisko domāšanu jeb kreiso smadzeņu puslodi. Tomēr matemātika kā zinātne savā būtībā nav tik sausa. Pasaulē ir radītas dažādas metodes, kā apgūt skaitļu pasauli radoši, tās bērnam attīsta gan labo, gan kreiso smadzeņu puslodi. Viena no šīm metodēm ir mentālā aritmētika.

Šīs metodes pedagoģe Alīna Saviča piebilst, ka bērniem nav interesanti apgūt matemātiku tikai no loģiskā aspekta: “Pirmsskolas un sākumskolas bērniem svarīgi ir mācīties caur rotaļām. Ja bērnam nav interesanti, viņam zūd zinātkāre. Un mēs paši zinām, cik grūti ir kaut ko iemācīt bērnam, ja viņu tas neinteresē. Turpretim, ja viņš ir ieinteresēts, bērna darba spējas ir neizmērojamas. Vairumā gadījumu šī brīža tradicionālas izglītības metodes ir balstītas uz iekalšanu, piemēram, reizrēķins – sēdēt mierīgi pie galda un iekalt formulas. Vai tas šķiet interesanti, radoši, rotaļīgi?” Pedagoģe arī uzsver, ka mūsdienu bērniem atzīmes vairs nav motivātors, ir pat gadījumi, ka tas demotivē. Piemēram, bērns neiet uz skolu, jo saņēmis sliktu vērtējumu. Jūt nosodījumu, bailes, nedrošību. Viņš vairs nav pārliecināts par saviem spēkiem un baidās kļūdīties. Nereti problēmas konkrētā priekšmetā sākās tieši brīdī, kad bērnam ir komunikācijas problēmas ar pedagogu. 
 

Kā apgūt skaitļu pasauli ar prieku?
Saviča stāsta, ka viņa darbā ļoti daudz domā par to, kā mācīšanos padarīt par rotaļu. Kādas motivācijas spēlēs izdomāt, lai bērnam rodas azarts mesties skaitļu pasaulē. Jāmāk paskatīties uz skaitļiem no cita aspekta – ne tik šauri, kā četri reiz trīs. Rādīt, ka skaitļi nav tikai svītriņas uz papīra. Ar tiem var tirgoties, piemēram, ja tev iedodu četras mazas konfektes, tu pretim iedod vienu lielu: “Kad mācu mentālo aritmētiku, mums nav konkrētas darba burtnīcas vai grāmatas, daudz strādāju pie tā, lai ieviestu radošas un netipiskas mācību metodes. Ja bērnam pašam ir interesanti, man neviens nav jāspiež pildīt mājas darbus vai nākt uz stundām.”

Radošās aritmētikas pedagoģe atzīst, ka, atskatoties pašai uz sevi, kopš viņa māca mentālo aritmētiku, var redzēt, kā būtiski ir uzlabojušās arī viņas koncentrēšanās spējas un atmiņa. Tas pats notiek arī ar bērniem. Likumsakarīgi, ka bērni, kam kaut kas izdodas un rada prieku, vairs nebaidās kļūdīties, kļūst pārliecinātāki par sevi. Šīs prasmes noder visās dzīves jomās.
 

Svarīga ir bērna pašmotivācija!
Jebkurš cilvēks, pirms kaut ko dara, uzdod jautājumu – kāpēc man tas būtu jādara? Līdzīgi ir ar bērnu, ja viņš dodas uz skolu, kur skolotājs saka, tagad mācīsimies, cik ir divi plus divi, bērnam rodas jautājums – kāpēc? Toties, ja stunda tiek pārvērsta radošā, aktīvā un jautrā procesā, tad parādās šī motivācija – jo ir jautri. Motivācija ne vienmēr ir praktiska, bērnam un pat mums pieaugušajiem tā var būt – es to daru, jo man tas sagādā prieku. Radīt bērnā interesi par konkrēto mācību vielu ir atslēga uz viņa pašmotivāciju.